Mazrumpītis un Ziemassvētku vecītis

Rīta agrumā mazrumpītis naski rikšoja uz kalna galu, lai sagaidītu austošo sauli. Te vētras aizlauztās priedītes galotnē ieraudzīja neparastu zirnekļa tīklu. To auda viņam labi pazīstamais zirneklītis Audis.

– Labrīt, Audi! Tu par velti centies! Šeit mušas nespindz!

– Nevajag man mušas! – Nevaļīgi attrauca zirneklītis: – Lidošu uz ziemeļiem! Pie Ziemassvētku vecīša!

– Ar ko?

– Ar tīmekli.

– Ar šo? – Kurpis neticīgi uzlūkoja gluži parastu tīmekli.

– Tas noausts tā, lai uztver vēju. Lai nelaiž cauri, kā parastie tīmekļi. Kolīdz

atlaidīšu šos galus, tā lidošu uz ziemeļiem. Tur sēnes ir lielākas kā koki.

– Ei nu! Kur tādas blēņas saklausījies?

– Lido līdzi! Pats savām actiņām redzēsi. Kā draugu ņemšu līdzi.

– Tas taču ir pašā pasaules malā. Ledus okeāna krastā. Kā gan tur nokļūsim? –

Kurpis brīnījās.

– Labs dienvidu ceļavējš mūs divās dienās aiznesīs. Skat, kā pūš! – Zirneklītis rādīja uz koku galotnēm, kas brāzmās šūpojās. – Teci mājās. Apģērbies tā siltāk. Kā nekā pie Ziemassvētku vecīša lidojam, ne dienvidjūras vāravas skatīt. Paņem ko ēdamu un ātri atpakaļ. Ja čammāsies, viens pats pasauli skatīšu. – Audis draudzīgi brīdināja.

Kurpis skrēja, tā ka papēži vien zibēja. Lidojums ar zirnekļa tīklu solīja daudz nebijušu iespaidu. Piedzīvojums, kas ļaus raudzīties un apbrīnot plašo pasauli no augšas! 

Mazrumpīši dzīvoja akmeņu kaudzēs, kur jutās kā cietoksnī. Droši un koši. Ķipari pipari deva priekšroku lieliem ozoliem, tik dižiem, ka tur varēja izvietot veselu pilsētiņu. Staigāt pa zariem, laisties augšup lejup. Daži koki bija tik milzīgi, ka laižoties lejup un pa katru zaru ložņājot, līdz lejai varēja tikt līdz ar tumsu.

Atskrējis ar pavisam niecīgu pauniņu, Kurpis ieņēma savu vietu tīmeklī. Zirneklītis, sagaidījis piemērotu vēja pūsmu, atsaitēja tīmekli un lielais ceļojums varēja sākties.

Apakšā sāka slīdēt zeme ar visu, kas bija uz tās.

– Kā gan mēs tiksim atpakaļ? – Kurpis piepeši ievaicājās.

– Mazputniņi palīdzēs!

– Kādi vēl mazputniņi?

– Visādi. Zeltgalvīši jau pavisam drīz dosies uz dienvidiem. Pašā ziemas sākumā uz siltākām zemēm dosies svilpji. Pa ceļam aizvizinās. Tu tikai viņus izklaidē ar saviem stāstiem un pasakām.

– Ja jau tu tā saki! – Kurpis novilka un ar interesi pētīja lejup slīdošo ainavu. Ja agrāk viņš vēroja pa debesīm plūstošo mākoņu spēles, tad tagad no mākoņu apakšas zemes ainavu.

Pēc pāris stundām ceļotāji lidoja virs Igaunijas. Tur viss tāpat kā Latvijā. Meži, lauki, nami, ceļi. Mūždien skrejošie cilvēki.

Ceļojuma iespaidus mazrumpītis nepaguris pierakstīja savā kabatas piezīmju grāmatiņā. Lapa pēc lapas tika aizpildīta Kurpja skaisti vijīgajā rokrakstā.

– Lidosim naktī! Tīmeklis nolaižoties var iepīties zālē. Tad viss būs no jauna jāauž. Diena vai divas tad pagalam. Var pat kaklus nolauzt!

– Labi! Kā kapteinis teiks!

Vakariņās mazrumpītis negribīgi uzgrauza pāris auzu cepumu. Audis atteicās no cienasta. Viņš priekšroku deva tīklā saķertiem asinssūcējiem odiem vai uzbāzīgām mušām.

Tik tuvu zvaigznes Kurpis vēl nekad nebija redzējis. Pat tad, ka vasaras naktīs sēdēja ķiparu piparu dižozola galotnē. Lielie greizie rati, Sietiņš, Piena ceļš bija tik tuvu un reizē tik tālu. Tālumā peldēja astes zvaigzne. Ar savu asti tā uzslaucīja visādus gružus, ko pa dienu kosmosā bija sanesušas cilvēku raķetes.

Pamalē uzlēca Mēness. Iesākumā tas bija dzeltens kā tāda milzu zvaigžņotajās debesīs iekārta siera ripa. Tad tas nomazgājās rasas mākoņos, uzkāpa debesīs. Tagad tik spožs un tīrs. Kurpis sveicienam pavicināja ķepiņu.

Mēness pamirkšķināja.

Palika dzestrs. Zirneklītis noauda sedziņu un padeva mazrumpītitm.

– Bet kur tava sedziņa? – Kurpis taujāja.

– Nevaru! Kādam ir jāstūrē gaisa kuģis! – Audis svarīgi atteica.

Tīmekļa līgano kustību ieaijāts, Kurpis ātri aizmiga. Viņš redzēja daudz jauku sapnīšu. No rīta pamodies viņš ieraudzīja jūru.

– Kas tā par jūru?

– Tas ir Somu jūras līcis. Otrā pusē ir Somija. Un no turienes Lapzeme ir pavisam tuvu. – Zirneklītis miegaini atbildēja. Audis visu nakti modri raudzījās, lai gaisa kuģis nenovirzās no kursa, tāpēc viņu vilināja miega apskāvieni.

– Somijā taisa somas? – Kurpis neizpratnē taujāja.

– Tak nē! Tas ir tikai nosaukums.

Mazrumpītis atkorķēja termosu un padzērās karsto medus ūdeni. Apēda žāvēto ābolu. Pēc vēsās nakts parādījās ēstgriba.

Viņi lidoja virs ūdens. Jūras viļņi ņirbināja acis. Zivis, ieraudzījušas tik neparastus lidoņus, izbāza galvas un brīnījās. Brīnījās, brīnījās un sauca kaut ko zivju valodā. Ne Audis, ne Kurpis to nesaprata, tikai draudzīgi pamāja.

Menca acis bola.

Siļķes ciemos aicina.

Es tik māju ar roku,

Man tajā nav ļaunu koku.

Kurpis sacerēja dziesmiņu. Lai neaizmirstas, to pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Pēc pāris stundām vējš viņus aiznesa līdz Somijas akmeņainajiem krastiem.

– Tik daudz akmeņu! – Kurpis brīnījās. – Te tik daudz mazrumpīšu namiņus varētu iekārtot.

Zirneklītis piekrita miegaini klanot galvu.

– Klau. Es te pasnaudīšu. Tu tikmēr pastūrē.

– Es nekad neesmu stūrējis! – Kurpis sabijās. – Tikai mazo priežu mizas laiviņu snuķīšu dīķī.

– Nekas grūts tur nav. – Audis viņu mierināja: – Ja pavilksi šo cilpu, tīmeklis celsies debesīs. Ja pavilksi šo cilpu, tad laidīsies zemāk. Turies labāk augstāk. Vēja brāzmas var iemest koku galotnēs.

Zirneklīša vadībā Kurpis paraustīja tīmekļa iejūga grožu.

– Tas ir tik viegli! – Mazrumpītis atviegloti iesmējās.

– Tā tik turi! – Zirneklītis pavisam miegaini noteica un, saritinājies zem deķīša, aizmiga. Kurpis vadīja debesu jahtu un izbaudīja rudenīgo dienu.

Garām pašāvās svīre. Apmetusi lielu loku, tā atgriezās un atkal patraucās garām.

– Sviiiir! Svīir! Kurpi, ko tu te dari zirnekļa tīmeklī! Tevi nevajag izglābt?

– Kuš! Kuš! – Kurpis norādīja uz gulošo zirneklīti. – Mēs lidojam uz Lapzemi.

Pie Ziemassvētku vecīša.

– Oooo! Tad jau esiet pusceļā!

– Ko tad tu tik tālu iemaldījies?

– Svīiir! Svīiir! Svīrēm attālums ir nieks! Mēs traucamies no vienas zemes malas uz otru! Mums ir lidotprieks!

– Svīrrrrr! – Un svīre, savicinājusi spārnus, aizšāvās.

Koku galotnes mijās ar ezeru spoguļiem. Ezeru kļuva aizvien vairāk. Zirneklītis pamodās. Pakasīja muguru.

Pievakarē svīre atšāvās: – Svīiir, svīiir! Ziemassvētku vecītis tevi gaida. Visi rūķi laimē smaida! Es lidošu uz Āfriku! Pavasarī tiksimies!

– Kur tad mēs liksimies! Ja lidosi gar Laimīgo mežu, pasveicini visus iemītniekus.

– Jā! Pasveicināšu! Visus! Svīiir! – Svīre iesaucās un ienira mākonī.

– Šonakt es atkal dežurēšu. Rīt būsim galamērķī.

Gaiss palika aizvien vēsāks. Pēc Kurpja lūguma, zirneklītis noauda vēl vienu sedziņu. Zem tās Mazrumpītis saritinājies kamoliņā omulīgi pavadīja nakti.

– Mēs jau esam Lapzemē! – Viņu pamodināja zirneklīša izsauciens. Kurpis palūkojās lejup un iekliedzās!

– Re, kur Rūdolfs! Mēs esam klāt!

Kurpis sajūsmā sāk plaukšķināt. Zirneklītis paskatījies, pielaboja. – Tie ir ziemeļbrieži. Zirnekļu skolā mums par viņiem stāstīja.

Tundras plašumus staigājošie ziemeļbrieži pacēla galvas un ziņkārīgi lūkojās gaisa kuģotājos.

Vai

Tikai mieru! Zirneklītis mierināja.

Ziemeļu polāro loku šķērsojot, ceļotāji redzēja kalnus ar sniegotām virsotnēm un retus mežus. Aiz polārā loka gaisā varēja sajust arktisko elpu! Te tiešam auga dūšīgas baravikas un nīkulīgi pundurbērziņi.

– Ko es tev teicu? – Zirneklītis, rādot uz milzu sēnēm un niecīgajiem kociņiem, noteica.

– Tiešām! Sarkani brīnumi!

– Sarkanās mušmires atstāj ziemeļbriežiem. Nespārdi! Ar tādām tie ārstējas no slimībām.

Pavisam drīz vējš nogādāja virs Auss kalna. Ar diviem pakalniem, kas atgādināja milzu galvas ausis. Ar šīm milža ausīm Ziemassvētku vecītis reizēm varēja saklausīt bērnu karstākās vēlēšanās, pat, ja bērni neuzdrošinājās rakstīt vēstuli.

Kalna piekājē neliels namiņš bija apjumts ar piparkūkām. Tas bija viņu galamērķis. Zirneklītis sāka raustīt tīmekļus, lai piezemētos. Netālu no namiņa rūķis, ar garu mici galvā, izkrāsoja saremontētās kamanas.

No namiņa iznāca Ziemassvētku vecītis. Strīpainā pidžamā. Slavenā garā bārda sapīta lielā bizē un sasieta ar lielu sarkanu lenti. Plati nožāvājās, tas saberzēja acis. Redzot rūķus gavilējam un skatāmies debesīs, arī Ziemassvētku vecīša acis paskatījās augšā. Iesākumā saskatīja vien spoži zilas debesis. Tad zirnekļa tīmekli un abus ceļotājus.

– Ohhoooo! Kas pie mums atlidojuši! Tālie viesi laižās lejā!

Ziemeļbriedis Rūdolfs kopā ar citiem iejūga briežiem ganījās aiz namiņa un vienaldzīgi gremoja. Rūķi gan skraidīja kā applaucēti. Tādus apmeklētājus vēl nekad nebija uzņēmuši.

Audis nosēdināja tīmekli vai pie paša namiņa.

– Nākat vien iekšā! Jūs pēc tālā lidojuma esat noguruši! Iekodīsim lāceņu pīrāgu, apsmērētu ar lāceņu zapti! Piedzersim lāceņu sulu. – Ziemassvētku vecītis smaidot aicināja ceļotājus ienākt. Zirneklītis tīmeklīti žigli izjauca un satina kamoliņā. Tad Kurpis paņēma savu pauniņu un viņi devās iekšā.

– Nomazgājaties tur! – Ziemassvētku vecītis teica rādot uz lielo vannas istabu. Nomazgājuši ķepiņas, sejas, izmazgājuši acis abi ceļotāji pamanīja dvieļus. Tur bija biezi, mīksti un pūkaini dvieļi. Visādās krāsās.

Pacienājis viesus, Ziemassvētku vecītis piecēlās un ierosināja:

– Iesim skatīties, kur top Ziemassvētkus dāvanas.

– Ar lielāko prieku! – Vai vienbalsīgi Audis ar Kurpi iesaucās. Noslaucījuši mutītes ar salvetēm visi devās uz rotaļu fabriku.

Kalna malā Ziemassvētku vecītis atvēra lielus vara vārtus un gāja iekšā. Pa garu, garu tuneli nonāca milzīgā alā. Ne malas, ne gala nemanīja. Rotaļlietu fabrika un piparkūku ceptuve bija izrotāta ar neskaitāmām košām lampiņām, kas piešķīra svētku noskaņu. Piparkūku un vārītas šokolādes smarža valdīja kalna pazemē.

Tur bija neskaitāmi daudz Ziemassvētku vecīša palīgu, kas lasīja vēstules, atzīmēja bērnu lūgumus lielās dāvanu grāmatās. Citi rūķi un rūķienes izgatavoja pieprasītās mantas. Rūķi lielos vara katlos vārīja šokolādi, konfektes, cepa piparkūkas. Rūķienes to visu skaisti sasaiņoja un salika dāvanu maisiņos.

Rādot uz visu darba pilno palīgu rosību, Ziemassvētku vecītis skaidroja:

– Pasaulē ir tik daudz bērnu, ka es viens pats nevarētu izlasīt visas viņu sūtītās vēstules, kur nu vēl sarūpēt lūgtās dāvanas.

Kurpis atminējās, ka bērnībā viņam vienmēr zem eglītes atradās iesaiņotas dāvanas.

– Kā gan Ziemassvētku vecīti visus paspēj apciemot? – Mazrumpītis pieklājīgi pajautāja.

– Man aizjūgā nav vienkārši ziemeļbrieži! Viņiem ir virsgaismas ātrums. Tāpēc es ar viņiem pagūstu vienlaikus pabūt it visur, pie visiem bērniem plašajā pasaulē. Protams, tikai pie paklausīgiem mazuļiem. Tie, kuri neklausa vecākus, dara pāri putniņiem, zvēriņiem, – Ziemassvētku vecītis noraidoši papurināja galvu, – tie bez dāvanām palikuši, lai visu gadu padomā, ko nav labu darījuši.

– Vai! – Kurpis ievaidējās. Viņš steidzīgi sāka pogāt vaļā daudzās jakas kabatas un vilka sarūpētās dāvanas.

– Ziemassvētku vecītim dāvanas no Laimīgā meža iemītniekiem. Šīs pīlādžogu krelles var likt kaklā, var likt pie tējas.

– Cik patīkami saņemt dāvanas! – Ziemassvētku vecītis sajūsmināts iesaucās. – Vakarā dzeršu pīlādžogu tēju.

– Saki! Vai man atļausiet uztaisīt skaistas bērnu kurpītes? Man to gatavošana labi padodas.

– Ar lielāko prieku! – Ziemassvētku vecītis teica. Bet šodien tev jāatpūšas. Rīt varēsi sākt. Rūķi tev palīdzēs it visā. Tikai palūdz. Dziļāk kalnā gan neej. Tā dzīlēs dzīvo burkšķīgie troļļi un īgņas elfi. Viņi tev pielipinās burkšķīgumu un īgnumu. Tad neviens ar tevi negribēs draudzēties.

Kurpis kā no rīta modās, tā ar rasas pilienu nomazgāja seju, izdzēra ziemeļbrieža piena glāzi. Apēda lāceņu pīrāga gabalu un ar visiem darba rūķiem ķērās pie darba. Kurpju darināšana viņam sniedza vislielākos priekus un līksmību.

Nepaguris meistaroja kurpes zeltainas kā medus, zilas kā debesis, sarkanas kā zemenes, sārtas kā avenes un zaļas kā pavasara zāle. Pasaulē daudz bērnu sapņoja par skaistām kurpītēm, un mazrumpītis centās piepildīt viņu mazos sapnīšus. Vairāki rūķi palīdzēja slavenākajam bērnu kurpju meistaram visā pasaulē. Pienesa sagataves. Cits ievēra adatā diegu. Vēl kāds padeva darbarīkus. Skaista rūķīte atnesa padzerties lāceņu sulu, noslaucīja sviedraino pieri. Apkārt sanāca rūķi, kas nebeidza slavēt mazrumpīša čaklumiņu, bet viņa darinātās kurpītes darba rūķi iesaiņoja visskaistākajās kastītēs. Apsēja ar skaistu lenti. Un salika vispaklausīgākajiem bērniņiem paredzētajos dāvanu maisos.

Dienas ruka arvien īsākas, bet tumšie vakari stiepās garāki un garāki. Laukā palika aizvien drēgnāks. Debesīs vizmoja un laistījās krāšņas ziemeļblāzmas. Rūķi, rādot uz tām abiem viesiem, skaidroja, ka tā ir milzīgas lapsas aste, kas kustoties liek debesīm gailēt skaistās ugunīs.

Kādu dienu Kurpis iznāca ārā un ieraudzīja, ka viss ir sasalis. Karaliene Ziema ar salu un sniegu pietuvojās biedējoši tuvu. Vēl mazliet un Kurpim būs te jāpaliek līdz gaišajam pavasarim.

Atminējies par svilpjiem, viņš uzmeklēja nevaļīgo Ziemassvētku vecīti, kurš kopā ar rūķiem grāmatvežiem salīdzināja vēstulēs lūgtās dāvanas ar čaklo palīgu maisos saliktajām sarūpētājām mantām un saldumiem.

– Gribu atvadīties!

– Jā, Kurpi! Paldies! Tu gan ražīgi esi pildījis manu dāvanu maisus. Nekad tik daudz skaistu kurpīšu neesmu dāvanās sarūpējis.

– Vai var palūgt sameklēt svilpjus, kas dodas uz dienvidiem? Varbūt tie piekristu mani nogādāt mājās?

– Klau, Gudrīti! – Ziemassvētku vecītis noprasīja garbārdainam rūķim ar rakstāmspalvu aiz auss. – Tu proti visu putnu valodas. Palīdzēsi svilpjus sameklēt?

– Tepat bariņš lidinās! Tūlīt sasaukšu.

Kamēr rūķis Gudrītis sasauca svilpjus, Kurpis uzmeklēja zirneklīti. Tas darināja skaistas mežģīnes lellēm. – Klau, Audi! Laiks posties mājās. Ziema ir klāt ar savu svītu – sniegu un salu, bargu vēju.

– Es palikšu pie Ziemassvētku vecīša. Te neviens neprot aust tādas leļļu mežģīnes kā es. Te es vairāk vajadzīgs kā mājās.

Kad Kurpis atvadījies izgāja laukā, viņš ieraudzīja koši sarkano svilpju bariņu, kas sarunājās ar rūķi Gudrīti. Ziemassvētku vecītis ar rūķiem bija sarūpējuši maziņu dāvanu maisiņus. Pa vienam iedeva katram svilpim. Kurpis uzsēdās mugurā barvedim. Svilpji savicināja spārnus un uzspurdza debesīs. Pamājuši ar spārniem Ziemassvētku vecītim, tie strauji devās uz dienvidiem.

Šoreiz ceļojums ieilga. Nācās ik pa brīdim apstāties, lai svilpji varētu atvilkt elpu, sameklēt barību, vai naktsguļai piemērotu vietu. Tikai kārtīgi atpūtušies, viņi pārlidoja Somu jūras līcim.

Igaunijā ceļojumu pārtrauca sniega vētra. Svilpjiem nācās to nogaidīt Tallinas apkaimē. Kurpis ziņkāri pētīja kā dzīvo cilvēki. Pavisam citādāk ka mazrumpīši un ķipari pipari. Ar snuķīšiem pavisam nevarēja salīdzināt. Cilvēki nevarētu dzīvot ūdenī, jo viņiem nav tādu garu snuķīšu, pa kuru elpot.

Tālo ceļu svilpju bars pievarēja pašā Ziemassvētku vakarā. Lidojot virs Skaistā meža, Kurpis starp dūmiem sajuta ceptu pīrāgu un sautētu kāpostu smaržu. Ziemassvētkiem gatavojās visi meža iemītnieki, kuri negulēja ziemas miegu. Svilpis ar Kurpi mugurā nolaidās pie pašiem vārtiņiem. Citi svilpji turpat nometa saiņus ar dāvanām. Kurpis, laimīgs ka atgriezies pie sava mīļā namiņa, sauca:

– Sveiki, mājas! Esmu atgriezies!

Un aicināja svilpjus: – Nākat vien visi iekšā! Pēc tāltālā ceļa no pasaules malas pacienāšu ar mežrozīšu tēju, uzcepšu ķirbi medū.

– Labprāt! Labprāt! – aizgūtnēm sauca iepriecinātie svilpji. Kam gan ziemas aukstumā nepatīk pavadīt vakaru siltumā?

Kurpis atgrūda vārtiņu. Viņam sekoja svilpji . Tie palekdamies nesa Ziemassvētku dāvanu maisus.

Kāds bija notīrījis celiņu no vārtiem līdz lievenītim. Pie midzenīša durvīm stāvēja pieslieta gluži jauna sniega lāpstiņa. Ar Kurpim parocīgu kātu. Kurš gan bija tik jauks draugs?

Kurpis lauzīja galvu iedams uz midziņu. Atvēris durvis, viņš apjuka. Visa midziņa bija pilna ar daudzām jaukām dāvanām un dāvaniņām. Tur bija garšīgi ievārījumi, ābolu tūtas. Citās tūtās sagūla žāvētas mellenes, zilenes, lācenes, ķirši ar un bez kauliņiem,. Mazrumpīts vai apjuka. Kas te notiek!!! Kāpēc man ir tik daudz dāvanu?

Krāsniņā kāds nezināmais labvēlis bija salicis iekura skaliņus. Kurpis aizšķīla sērkociņu un drīz namiņš uzsila. Svilpji drūzmējās ap pavardu, izplētuši spārnus sildījās. Mazrumpītis tikmēr bija aizskrējis uz pieliekamo. Sagriezis dzelteno ķirbi, paņēma kameņu medu sāka to cept medus mērcē. Tikmēr svilpji bija uzvārījuši mežrozīšu tēju.

Salicis uz galda krūzītes tējai, šķīvīšus medū ceptajiem ķirbjiem, Kurpis aicināja viesus pie galda. Svilpji čiepstēdami salēca, satupās uz krēsliem, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

– Kas tik vēlu klauvē? Kurpis nobrīnījās. Atvēris durvis Kurpis ieraudzīja savu draudzeni kameni. Tā, cieši satuntulējusies zeltainstrīpainā kažokā, no aukstuma trīcēja.

– Trakā! Tev taču ir jāguļ ziemas miegā! – Mazrumpītis rājās vilkdams draudzeni iekšā siltumā.

– Es, es, es vēeelējos tevi pasveiiiiikt Ziemassvētkos! – Taisnojās Kamene.

– Nāc pie uguns. – Kurpis stūma vai ragā sasalušo draudzeni. Nosēdināja pie atvērtajām krāsns durtiņām. Svilpji pasniedza ugunīgi karstu mežrozīšu tēju.

Atsilusi kamene no kažoka iekšpuses izvilka medus spainīti.

– Vēlējos tev dāvāt vasaras saldmi! Priecīgus Ziemassvētkus.

– Paldies, mīļā! Bet apsoli, ka nekad vairs nemēģināsi viena pati staigāt ziemas naktī!

– Centīšos!

Parasti brīnumi notiek Ziemassvētku naktī.

Pa durvīm sāka bungāt. Vienlaicīgi. Daudzas rokas. Atrāvis vaļā, mazrumpītis ieraudzīja veselu baru ķiparu piparu, un mazrumpīšu. Nosaluši, bet dzīvespriecīgi. Tie korī iesaucās:

– Ar atgriešanos, Kurpi! Mēs tevi ļoti gaidījām atpakaļ! Ļoti, ļoti!

Kurpis samulsa. Viņš nebija gaidījis tādu draugu uzmanību.

– Ko jūs! Es jau esmu vienkāršs kurpju meistars. Nākat vien iekša! Sasildīsimies! Man jums ir Ziemassvētku vecīša atsūtītās dāvanas.

– Mums!? Mums visiem? – Ķipari pipari un mazrumpīši brīnījās. Negaidot vēl vienu aicinājumi, tie visi saklupa midzenītī.

Tur palika tik šauri. Svilpji, pieklājīgi būdami, sarūmējās, lai arī klāt pienākušajiem viesiem pietiek vietas. Kurpis tikmēr augšējos plauktos sameklēja krūzītes, šķīvīšus. Atsiluši, atžirguši viesi sāka aizgūtnēm izprašņāt par ceļojumu, taču Kurpis jau vilka laukā Ziemassvētku vecīša dāvanas.

Katram pasniedza, un katrs nodziedāja pantiņu.

– Ohoooo! Priecīgus Ziemassvētkus! – Kāds dūmenī negaidīti iekliedzās un aiztraucās tālāk skanot zvārgulīšu korim.