„Būs aitas, būs cirpēji” A II Pozitīvs, Drukātava 2015.
Visefektīvākā prevencija
Kā mēs savā tēvuzemītē visefektīvāk varētu apturēt prostitūcijas uzvaras gājienu? Politiskās prostitūtas šoreiz neaiztiksim, jo tautai kā galvenajai politisko teijāteru patērētājai tās tiešām ļoti tīk, un bez tām vairums tautiešu vienkārši nespēj dzīvot. Tā vietā parunāsim par prostitūtām, kas par naudu gandrīz jebkuram nodod lietošanā savu augumu.
Rīgas astoņsimtgadei policija gatavojās ļoti rūpīgi un pārdomāti. Tā kā uz šo starptautiskajā telpā plaši izreklamēto pasākumu tika plānots vājprātīgs ārzemnieku pieplūdums – no tiem daudzi, protams, nomēģinās arī mūsu prostitūtas, daudzas no kurām, savukārt, izdevīgā mirklī labprāt aptīrīs klientus –, policija, lai laikus samazinātu sašutušo Latvijas viesu iesniegumu skaitu un spēju kriminālo noziegumu statistikas izrāvienu, veica prostitūtu ilglaicīgu apzināšanu un brīdināja viņas neko tādu sliktu nedarīt. Vismaz neaptīrīt ārzemniekus. It sevišķi tās tika strostētas nemēģināt piejaukt psihotropās zāles alkoholam. Pat nedomāt par to, citādi viņām solīja piešūt slepkavības mēģinājumu. Kāpēc gan tāda aktivitāte, viens otrs pamatoti jautās.
Atbildam. Parasti ārzemnieki zina, ka meitene (meitenes) par pakalpojumu prasa simts zaļo un vairāk neko. Paši vainīgi, bet ja kašķīgais ārzemnieks ir ļoti svarīgs pilsētas viesis? Tad amatvīriem galvas mazgāšana var beigties bēdīgi.Atbildam. Parasti ārzemnieki zina, ka meitene (meitenes) par pakalpojumu prasa simts zaļo un vairāk neko. Paši vainīgi, bet ja kašķīgais ārzemnieks ir ļoti svarīgs pilsētas viesis? Tad amatvīriem galvas mazgāšana var beigties bēdīgi.
Kāds čatošanas gudrinieks diezgan ciniski, bet taisnīgi par šo jautājumu reiz izteicās: „Man to uzdzīvot kāro ārzemnieku nemaz nav žēl: viņi taču ciniski izkalkulējuši – šeit cilvēkiem nav, ko ēst, tāpēc tās sievietes lēti atdosies. Kad no rīta tas draņķis aptīrīts guļ slimnīcā, tad ir labs brīdis pārdomām par savu netikumu apspiešanu.”
Kādā versmīgā jūlija vakarā tikumības policijas darbinieki vēl neapzināto prostitūtu apzināšanas nolūkos stāvēja pašā pilsētas centrā, tas ir, pie Makdonalda uzkostuves. Apkārt ar klientiem staigāja vien apzinātās palaistuves, kuras jau tā lieliski zināja pieļaujamās uzvedības noteikumus. Tā pagāja laiciņš, līdz pulkstenis rādīja pusdivpadsmit, bet nevienas aizturētās. Vadība no rīta galvu mazgās, ka slaistījās, neveica valstiskas nozīmes preventīvos pasākumus… Lai kā, bet vajag kādu atrast!
Ap viesnīcu „Hotel de Rome” jau kādu pusstundu aizdomīgi riņķoja divas pārmēru atklāti, pat provokatīvi ģērbtas jaunietes. Kādēļ viņas tur tā burzījās? Ievērojuši šīs iesācējiem naktstauriņiem pārmēru līdzīgās meitenes, policisti daudz neprātoja, bet deleģēja gados jaunāko inspektoru operatīvi pārbaudīt meiteņu patiesos nolūkus.
Tā kā tumsu izkliedēja vien nespodrās laternas, policistam izdevās nemanītam aizkļūt līdz Vaļņu ielai, kur tas, jau pārliecinātā gaitā pienācis pie meitenēm, nevainīgi ieprasījās krievu valodā ar pamatīgu akcentu:
– Hello! Atvainojiet, bet es Latvijā esmu pirmo reizi un esmu nedaudz apmaldījies. Sakiet – kur ir viesnīca „De Rome”?
Meitenes, iztrūkušās no jautājuma, attapās un ar krietni mazāku akcentu, žilbinoši smaidot, atbildēja:
– Jūs esat tai tieši blakus! Bet no kurienes jūs esat?
– Es no Igaunijas. Biznesa darīšanās. Un ko gan tik daiļas meičas dara tik vēlā vakara stundā?
– Mēs māsīcai svinējām astoņpadsmit gadu jubileju. Kļuva garlaicīgi, izlēmām atbraukt uz centru patusēties, – viena no meičām, rādot uz pārmērīgi dekoltēto krūšu īpašnieci, jautri atbildēja.
„Jā, jā, zinām jūsu dzimšanas dienas svinēšanas patiesos nolūkus,” policists, knapi smieklus valdot, nodomāja un turpināja lomu spēli:
– Re, cik jauki! Man vienam pašam apnicis te burzīties. Ejam pie manis uz viesnīcu! Kopā būs jautrāk! Man tur „Vana Tallinn”, tekila, konjaks. Viss, ko vajag kārtīgam burziņam!
Meitenes, viena uz otru skatoties, ar atbildi minstinājās. Inspektors, to redzot, piesolīja stimulu:
– Es jums katrai simts dolāru samaksāšu!
Padzirdējušas šādu solījumu, meičas, piesarkušas kā vārītas bietes, sāka savā starpā latviski tielēties:
– Es iešu, ja tu iesi!
Māsīca jubilāre stostoties izspieda:
– Es… es arī iešu, ja tu iesi.
– Bet, ja tu iesi, es arī iešu!
– Un, ja tu iesi, es iešu…
Tā būtu turpinājies vēl ilgi, ja policists nepārņemtu iniciatīvu burtiski savās rokās – saķēris meičas aiz rokām, viņš vilka viņas uz viesnīcas ieeju. Abas bez mazākās pretestības tecēja līdzās. Laikam jau pie sevis sprieda, kā nopelnīto tērēs.
Zīmīgi lūkojoties uz kolēģu mašīnu un uz viesnīcu, policists lika kolēģiem noprast, ka Iaiks rīkoties. Tie no mašīnas laukā un, kolīdz jautrais trijnieks iegāja viesnīcā, šiem klāt, un uzrādīja apliecības.
– Tikumības policija! Jūs tiekat aizturētas par prostitūcijas noteikumu pārkāpšanu!
– Oh! – meitenes vienā balsī noelsās. Piedevām šokētā jubilāre saļima un būtu turpat pakritusi, ja vien policists laikus nesaķertu. Aiz padusēm turot, viņai bija jāpalīdz nokļūt līdz mašīnai. Arī otra gāja kā slimnieks, kurš gadu gulējis smagas slimības gultā…
Aizvestas uz dienesta telpām, neizdevušās naktstaurenītes tika nofotografētas kartotēkai, lai nākotnē apzagtie klienti pētot varētu pazīt, un administratīvi sodītas par prostitūcijas ierobežošanas noteikumu neievērošanu. Abas jaunuves, gauži elšot un laižot asaru tērces, vienā balsī zvērēja, ka šī ir pirmā reize un ka viņas vairs nekad mūžā ar prostitūciju nenodarbošoties. Un kā lai nezvēr, ja dzīvo kopā ar vecākiem?! Ko gan māmiņa teiks, ja mīļmeitiņa, kolīdz astoņpadsmit gadu veca, dzimšanas dienas vakarā pa taisno uz paneli? Vai tāpēc godīgi audzināja?
Gribas tiešām ticēt, ka pirmā reize viņām izrādījās arī pēdējā un pēc pirmā izbīļa nesekoja vēlme pārbaudīt visu vēlreiz.
Gaidi ar lielu maisu
Tautas masās populārais ironiskais teiciens dažreiz tiešām piepildās. Šoreiz runa nebūs par Ziemassvētku vai aizdomīgi sasārtušiem sala večiem ar pilnu dāvanu maisu, bet gan par ko prozaiskāku. Kādā pilsētā, kuras iedzīvotājus dome bija aplaimojusi ar aplam centīgu pašvaldības policiju, reiz norisinājās detektīva cienīgi notikumi. Pilsētā narkodīleri tirgoja zālīti. Labu zālīti. Teicami smaržīgu, par tādu, kā saka, prieks sēdināt uz ilgu laiciņu. Rīgā galvenie narkomānu ķērāji, dabūjuši paraugus, priecīgi saberzēja smagā darbā sastrādātās rociņas. Pašvaldības policijas šefam sniedza sīku instruktāžu, uzsvērti piekodinot:
– Jūs katru dienu dome dzen dīlerīšus trenkāt, nu tad arī, kā ierasts, ejiet uz to midzeni, bet – tikai novērojiet situāciju, nekur nejaucieties. Mēs sarakstīsim vajadzīgos papīrus, dabūsim vajadzīgos parakstus un kopīgi iztīrīsim jūsu pilsētu.
Pēc pāris stundām lielajām un rožainajām cerībām strīpu pārvilka liktenīgs zvans iz nezināmās provinces pašvaldības policijas priekšnieka kabineta.
– Priekšnieka kungs, – moža balss informēja, – kamēr jūs tur pa Rīgu mākoņus stumdāt, mēs te milzu narkotikas izņēmām!
– Kādas vēl narkotikas? – nesaprašanā novilka galvenais policists.
– Te, pie mūsu dīleriem. Manējie vaktēja un ieraudzīja, ka iet pēc kārtējās porcijas uz suņa būdu. Tur viltnieki tās bija noslēpuši. Nu manējie kā ķēra, tā milzu maisu ar protokolu izņēma. Ļaunļautiņus arī aizturējām…
Ar pūlēm apspiedis vēlmi milzu necenzējamo vārdu straumē noslīcināt rūpīgi ieplānotās operācijas izgāzējus, priekšnieks teica:
– Tas, kā jūs narkotikas izņēmāt, ir nelikumīgi!
– Kā – nelikumīgi? Mēs taču ar protokolu izņēmām! – nesaprašanā nopukstēja apmierinātais narkodīleru ķērājs.
– Ar savu amatierismu jūs uztaisījāt neglābjami tumšu lietu. Suņu būda ir palīgēka. Lai no tās ko izņemtu, nepietiek kranci padzīt malā – ir vajadzīga kratīšanas sankcija. Maisu, ko jūs izņēmāt, varat mierīgi mest
miskastē. Pierādījumiem tas neder. Ko es tagad par marihuānas glabāšanu iesēdināšu? Suni, vai?– Bet saimnieki…
– Ko – saimnieki?! – Rīgas priekšnieks pikti pārtrauca. – Pateiks, ka suns dažreiz noraujas no ķēdes un tad visu ko stiepj mājās. Tostarp, lai siltāk, atstiepis to nolādēto maisu. Saimnieks jau nevar atbildēt par suņa nedarbiem! Vai cita – reālāka – versija, piemēram: mēs gājām pa meža ceļu, skatāmies – tālumā no vezuma izkrīt maiss, lai kā kliedzām, aurējām, saimnieks aizbrauca – laikam pakurls bija. Piegājuši klāt, skatāmies – maiss ar sienu. Domājām, kāpēc gan sunītim uz tā negulēt, ja ziema jau klāt… Vai safleitēs simfoniju par nezināmas izcelsmes lidojošiem objektiem un citplanētiešiem premjeriem, tā ka visi pasaules simfoniskie orķestri nespēs izspēlēt…
– Ko jūs tur stāstāt?…
– Un vēl vairāk! Tiesā šitādi tādas blēņas stāsta, ka pat fantastu biedrības īstenajiem biedriem prieks būtu klausīties.
– Bet narkotiku maisu mēs sūtīsim jums!
– Pat nedomā uz šo pusi vest! Es vedējus aizturēšu par narkotiku glabāšanu mašīnā un būrī iebāzīšu! Uz daudziem gadiem!
– Kur tad mums tagad to likt?
– Lieciet, kur gribat! Kā pratāt izņemt, tā protiet arī nogrūst!
Rīgas priekšnieks saskaities nometa klausuli un zvanīja uz pilsētas domi, kur izstāstīja radušos situāciju. Pilsētvecis uzklausījis samierinoši noteica:
– Jūs viņam piedodiet! Mēs viņiem vai katru dienu galvas mazgājam, ka nespēj dīlerus izdzenāt. Tikko paaugstinājām algas, un viņi kā sadeguši dienu un nakti pa pilsētas zaņķiem ņemas, cenšoties ko sadarīt.
Pārlieku centība var radīt lielu ķezu.
Izcirta…
Pēc lielās brīvestības Latvijā iestājās lielie mērnieku laiki. Vidusskolnieku rindās tik nelabprāt lasītais brāļu Kaudzīšu monumentālais diždarbs nestāv ne līdzās visam tam, kas daudzus gadus valdīja laukos un pilsētās. Daudzi no jaunizceptajiem īpašniekiem mantoja vai par sertifikātiem privatizēja lielus un arī pavisam nelielus meža gabaliņus.
Iegūt īpašumā ir viena lieta, bet mežu zāģēt vajag mācēt! Un ne jau katram ir gribēšana un spēks nodarboties ar smagajiem meža darbiem. Tāpēc daudzi salīga brīvos meža cirtējus vai tolaik neskaitāmās mežizstrādes firmas.
Latgalē kāds saimnieks savu mantoto mežu uzticēja vienai mežizstrādes firmai. Izrēķinājis, ka valsts aplam daudz noplēš nodokļos un nodevās, viņš ļāvās pierunāties un noslēdza mutisku vienošanos. Lai ātrāk tiktu pie solītā, atļāva firmas cirtējiem dzīvot savā mājā.
Talcinieki nebija no kautrīgajiem, par darbu prasīja cienastu. Saimnieks bez vārda runas nokāva cūku, vietējā točkā desmitiem litru krutkas uz krīta regulāri ņēma un arī pats bez pierunāšanas piedalījās ikvakara dzīrēs.
Saimnieci cirtēji, sākumā slepus paknakstinājuši, pēcāk jau brīvi izmantoja. Saimnieks uz ragu būšanu samierinoši pievēra acis, domās skaitīdams krietnu žūksnīti, un jau bija izkalis spožu nākotni.
– Lai jau uz vecumdienām papriecājas! Pēcāk atradīšu sev jaunu, bet šitā padauza tad lai iet uz čakeni!
Pēc pāris nedēļu intensīvas plostošanas un smaga meža darba, pabeiguši koku gāšanu un sakrāvuši lietkoksni, cirtēji bija prom. Meža vietā rēgojās vien celmi, nesavāktu zaru un nederīgu sīkkoku čupas.
Saimniekam par sirmiem matiem solītā žūkšņa vietā firma viendienīte bankrotēja un veiklie žipčiki ar visu naudu pazuda kokos, tas ir – citos mežos. Nelaimei piedevām uzklīda mežsargs, kas, ieraudzījis vandaliski izstrādāto nelikumīgo cirsmu, uzlika tiem laikiem vājprātīgi smagu sodu.
Tā arī saimnieks palika pie sasistas siles: apēsta suķa, uz parāda ņemtās izdzertās krutkas, celmiem un piesmietas sievas.
Ne vienmēr sapņi piepildās.
Antikorumpanti
Vienkāršā tauta var ļoti efektīvi cīnīties ar korupciju, bieži vien daudz efektīvāk nekā kuplā skaitā saveidotie mistiskie korupcijas izkarošanas, iekarošanas, sakarošanas biroji, pārvaldes, kas nodarbojas tikai ar bērnudārza vecuma bērnu mācīšanu, ka kukuļus ņemt ir slikti, bet pie miljonu lietām neķeras – vai, kā neķeras!
Reiz no Rīgas ar pagalam vecu, nobružātu, izrūsējušu sīku „Toyota” uz tuvējo Pierīgu atbrauca kāds diemžēl anonīms Rīgas pilsētas ekonomikas policijas inspektors, kas kopā ar kādu policijas darbinieci mēģināja piepelnīties visai apšaubāmā veidā. Braucot garām, bija nolūkojuši upuri – pie lielas mājas, kas saglabājusies vēl no sociālisma laikiem, tirgoja pašaudzētus kāpostus. Atraduši piemērotu, šķiet, vientiesi, lauku veci, izdomāja tam uzbraukt, lai gūtu čaukstošo labumu. Piezvanījuši pie vārtiem, izsauca saimnieku kāpostu tirgotāju un taujāja:
– Kāpostus tirgojat?
– Tirgoju, – domādams redzam klientus, apstiprinoši atbildēja saimnieks.
– Un par cik?
– Par astoņiem santīmiem kilogramā.
– Mēs no policijas! – vīrietis, zibenīgi novicinājis apliecību, nokliedzās.
Talkā nāca kolēģe, kas, iespaida un likumības radīšanai arī novicinājusi apliecību, spiedzīgi nokliedzās:
– Jūs esat pārkāpis MK tirdzniecības noteikumus! Tirgojat kāpostus bez kases aparāta un veselības sertifikāta! Viss – jums jāmaksā soda nauda!
– Pagaidiet! Tūlīt noskaidrosim.
Saimnieks nebija no vakarējiem, piezvanīja dēlam un izstāstīja situāciju.
– Paskaties, kas tajā apliecībā rakstīts! – instruēja dēls. – Ja ekonomikas policijas pārvalde, tad var baudīt; ja no Rīgas, tad viņus pašus paņemsim.
Pēc brīža saimnieks pārzvanīja un teica:
– Viņš vairs apliecību nerāda! Saka – vienreiz jau rādījis, un gvelž, ka man jāmaksā soda nauda vai vedīs uz cietumu.
– Ko viņš tur laiž?! Tu pieraksti viņa mašīnas numuru…
– Varbūt labāk nofotografēt?
– Vēl labāka doma!
Palīgā atnākusī meita ieskrēja pēc fotoaparāta. Kamēr viņa, ar profesionālās klases aparātu lāga neprazdama rīkoties, ar to ķimerējās, bet saimnieks, no darba tērpa ārkabatas izņēmis pildspalvu, mēģināja pierakstīt privātās automašīnītes numuru, tikmēr abi bļauri nezin kāpēc vairs nevēlējās aizstāvēt likumu: mašīnā iekšā un – špudūc! – paceļot putekļu grīstes mākuļus, prom bija. Pildspalvas lodīte putekļu dēļ nerakstīja, tāpēc korumpēties kāros neizdevās fiksēt.
Tā, lūk, ar korumpēties kārajiem vajag rīkoties! Bez saudzības un fotografējot, lai ir, ko presei un vadībai parādīt.
Savādie tikumi
Katrā zemē ir savi tikumi, kas svešiniekam varbūt šķitīs pavisam nepieņemami, bet vietējiem – pašsaprotami. Piemēram, neviens no mūsu pašu līdzpilsoņiem neiedomājas valkāt krekliņu, kuru rotā uzraksts „Rīgas pilsētas pašvaldības Policijas pārvalde” vai – vēl jaukāk – „Centrālcietums. Drošības dienests”, vai arī „Matīsa cietuma apsardze”. Tur kuplā skaitā par kaut kādiem grēciņiem sēž tautas kalpi un pakalpiņi.
Ceļu policija arī Ņujorkā nav cieņā, bet visdažādākās policijas, cietumu un ugunsdzēsības pārvaldes ir ļoti populāras, un T krekliņus ar tamlīdzīgiem uzrakstiem tirgo vai katrā Amerikas pilsētā. Par FIB nerunāsim, to katrs bēbis zina.
et, ja jeņķiem tas ir normāli, kāpēc gan mūsējie nevarētu rotāt savus T kreklus ar uzrakstiem „SAB” vai „Drošības policija”? Kad ar pāris viedajiem par šiem jautājumiem diskutēju, sapratu, ka letiņiem šī lieta kaut kā netīk un laikam mūsējie nepavisam nesaprastu, ja kāds tādus valkātu. Bet cik jauki būtu, ja kādai pievilcīgai meitenei mugurā būtu apspīlēts puscaurspīdīgs T krekliņš ar uzrakstu „Tikumības policija”!