"Pogaino joku gabali" A II Pozitīvs, Drukātava 2011.
Galvenais likums
Ko gan mūsu mīļās, jaukās policijas akadēmijas kadeti kā pirmo likumu sāk iekalt galvā?
Šeit varētu iesākties gargaras, nomācošas diskusijas, bet labāk lasītāju nemocīsim un uzreiz paskaidrosim.
Kopš valsts un baznīca ir šķirta, tēvreize ir katra individuāla lieta, tāpēc tā vietā kā tēvreize policistam vispirms ir jāzina dienesta gaitas reglaments. Laikam tas ir nepieciešams, lai zinātu, no kuras puses pienākt pie priekšnieka atdot godu (jaunām meitenēm, tas skan briesmīgi). Un kas, jūsuprāt, varētu būt nākamais likums?
Urbšanas kāre
Mūsdienās, kad ne vien blēži, bet arī vienkāršie maizes rieciena pelnītāji ir kļuvuši kompetenti savu neatņemamo cilvēka tiesību jomā, ar vecajiem čekas gājieniem strādājot, policistiem var klāties plāni.
Kādā bijušo policistu birojā, kas tagad par zināmu atlīdzību sniedza juridiski divdomīgus pakalpojumus, reiz ar kratīšanas atļauju ieradās bariņš pajaunu policistu. Kā nākas, uzrādījuši tiesneša apzīmogoto papīriņu, viņi uzsāka vētrainu darbību, meklējot iespējamos pierādījumus.
Kabinetā stāv divi seifi. Pēc kratītāju pieprasījuma kratāmie atver birojam piederošo seifu. Viņi paskatās iekšā, piefiksē tā saturu un tad prasa:
– Kas tas par seifu? Atveriet!
– Nevaru! Tas pieder nama saimniecei.
– Ah, tā ! Tad mēs vērsim vaļā paši!
– Kāpēc lauzt? Piezvaniet saimniecei un...
Izmeklētājs, tā ap 22-24 gadus vecs gurķis, nokliedzas:
– Tu mani te nemācīsi!
Bijušie policisti, lieliski zinot, ka ar cilvēkiem, kuriem piemīt likuma vara, strīdēties ir bezjēdzīgi un pat bīstami, ļauj notikumiem ritēt savā gaitā.
Pēc pustundas birojā ierodas speciālisti ar diviem apjomīgiem čemodāniem. Tie urbinās slēdzenē vienreiz, otreiz, ceturto, bet nekādi nevar seifu atvērt. Nesaprotami, kas par nelaimi! Tā nevar būt, bet ir!
Pa starpām ierodas saimnieces firmas grāmatvede, kura atnākusi noglabāt seifā naudu un, ieraudzījusi biroja telpās papilnam svešu ļaužu, pārsteigta noprasa:
– Kas notiek?
– Policija! Mums te ir kratīšana.
Viens no kratāmajiem nīgri noburkšķ, un, tādu vēsti padzirdusi, grāmatvede speras laukā, bet policisti viņu apstādina un palūdz apsēsties līdz kratīšanas beigām.
Drīz vien birojā tā pabailīgi ienāk saimnieces šoferis, kurš vēlas noskaidrot, kāpēc gan grāmatvede nenāk. Viņu arī aiztur un nosēdina līdzās grāmatvedei, kas tikmēr policistam ir iedevusi seifa atslēgas un ar tām beidzot attaisa vaļā. Speci (profesionāli krampjlauži-seifu uzlauzēji, ko tautā pazīst medvežatņiki) tikmēr savā starpā runājas:
– Vienalga, kratīšana notiek. Jāizdibina, kāpēc nevaram attaisīt! Pamēģināsim no otras puses!
Ar prastu laušanu atver iekšējo seifa durvu malu, un no turienes izbirst visparastākās smiltis. Visa grīda pilna !
Tikmēr citi kratītāji blakus kabinetā atrod ne seifu, bet vienkārši mazu metāla kasti, kurai atslēga sen, sen kā nozaudēta. Vārdu patiesību apliecina tas, ka kasti klāj vai puspirksta biezuma laika zoba sagrauzto putekļu kultūrslānis. Krampjlauži ņemas ap to, bet nekādīgi nevar attaisīt.
Viens no krampjlaužiem kasti paceļ virs galvas, pakrata un paklausījies saka:
– Tukšs! Tur nekā iekšā nav!
– Tu paskaties! Varbūt tomēr ir? – Izmeklētājs saka ar cerību.
Krampjlauži ņemas nosvīduši, bet nevar atvērt. Dūšīgākais, pacēlis virs galvas, krata un kā sliktā komēdijā tik atkārto:
– Tukšs! Tukšs! Nu tukšs! Nu nekā nav!
Pēc desmit minūtēm no apakšas atskan nedroša balss, kas sauc grāmatvedi un šoferi. Viens no kratāmajiem paskaidro:
– Tā ir saimniece!
Izmeklētājs, kurš līdz šim ir veicis kratīšanu ar ziliem gumijas cimdiem, lai nenosmērētu rokas, nosaka:
– Es aiziešu pakaļ.
Saimniece pēc tam stāsta:
– Piebraucam ar mašīnu pie biroja. Mana grāmatvede aiziet nolikt naudu! Kaut kādas ēnas gar logiem noņirb, grāmatvede nenāk atpakaļ. Domāju, kas ir? Sūtu šoferi, tas arī pazūd! Ēnas iekšā staigā, bet neviens atpakaļ nenāk. Domāju jau saukt policiju un ziņot, ka laupītāji algas dienā darbiniekus nozūmējuši, bet tad izdomāju no lejas pasaukt. Saucu, atveras durvis, un viens privātā ar zilām rokām kāpj lejā un saka, ka esot policists, lai es nākot augšā.
Saimniece, ieraudzījusi totāli sabojāto seifu, protams, prasa paskaidrojumus. Zilpirkstainais paskaidro:
– Lauzām tāpēc, ka nebija atslēgas, ar ko atvērt.
– Bet kāpēc nevarējāt piezvanīt? Nomnieki taču zina manu mobilo tālruni!
– Mēs gribējām saglabāt izmeklēšanas noslēpumu, tāpēc izsaucām savus speciālistus(krampjlaužus).
Grāmatvede pa vidu iestarpina – Saimniec! Es viņiem uzreiz iedevu atslēgas, bet viņi, atvēruši seifu, nolēma paskatīties, kas tur par slēdzeni, ka pirms tam nekādīgi nevarēja atvērt, un tad ar lauzni to atlauza.
Tādu paskaidrojumu padzirdusi, saimniece klūp virsū zilpirkstainajam:
– Kādā sakarā, kad jums grāmatvede iedeva atslēgu, ļāvāt seifu sabojāt? Tagad jums būs ar apdrošinātājiem jārunā! Tas ir vēl pirms Ulmaņlaika taisīts, un tam ir antikvāra vērtība.
Pirms tam pašpārliecinātais izmeklētājs prātā ir aprēķinājis iespējamās seifa labošanas izmaksas. Tagad viņš acumirklī sašļūk un apsēžas.
Bet vislabākais “gurķu” raksturojums atklājas, kad, ar godu no biroja izvadījusi kratītājus, saimniece jautā kratāmajiem:
– Kāpēc viņi nezvanīja, bet bojāja seifu?
– Nu, vēl jauni un muļķi….
– To, ka starp viņiem ir muļķi, daudzi zina, bet kāpēc tas ir jādemonstrē?
Iekšu zinātājs
Ir mums tautā varoņgars dzīvs, un ir dzīvespriecīgi indivīdi, kas bez kādiem tur sirdsapziņas pārmetumiem baida mazāk apķērīgākos un lētticīgos. Ko tik policistiem pilnīgi neviļus reizēm nākas saklausīties!
Noķēra reiz tādu veikala sīkzaglēnu, kurš bija sadomājis dienišķo polšu piedurknē ieslēptu iznest, bet apsardze izrādījās acīgāka un nodeva zagli policijai zonas papīru kārtošanai. Večuks pa zonām nomētājies, laikam tur administrācijas neatzīto galma āksta štata vienību bija regulāri aizpildījis, jo bez mitas vārījās savā nodabā. Blakus sēdēja divi šķermīgi dvakojoši bomži, kuri personības noskaidrošanas nolūkos bija savākti kaut kādu profilaktorisku pasākumu ietvaros. Tos tad Jautrais ņēmās apstrādāt. Uzreiz pārgāja pie lietas, viņiem cieti paziņodams:
– Veči! Nu esam galīgā dirsā!
– Kas? Pirmo reizi mentenē, ka tā nervozē?
– Ta nē! Ir bijis pāris reizes, bet mūsu lietas ir vēl ļaunāk! Te ar mums laboratorijas eksperimentus taisīs!
– Bāc! Ko tu lej!
– Jūs pat nevarat iedomāties – tik tie ērmotie zinātnieki savā nodabā atstrādājot, valdības un privāto struktūru finansējumu neizdomā. Kvadrātsakni no klubla jau izvilka, tagad atliek ko vienkāršāku izperināt, piemēram, pat tādas nejēdzīgas lietas – kā cērmju potes! Ar knaiblēm no pakaļas izvelk to nolādēto cērmi laukā, nopotē, un tā pēc laiciņa ir beigta.
– Par tām cērmēm man nav pārliecības, jo, kā zināms, tās pieder pie cilvēka slēptajām veselības problēmām , bet man viens korišs teica, ka ar lenteņiem gan ir baigās ziepes!
Iesaistoties abpusējā dialogā, iestarpināja otrs klausītājs, uz ko muldoņa attīstīja jaunu tēmu:
– Ar lenteņiem tiešām ir grūtāk! Tos ārā var izdabūt, lietojot tikai sarežģītas metodes, un visizplatītākā ir mehāniska uztīšana uz bomja. Nu, iestumj dienvidpolā koka gabalu un tik ilgi virpina, līdz ar visu mājdzīvnieku izvelk laukā….
– Tā jau var zarnas uztīt!
– Tā arī gadās! Bet medicīnai neiztikt bez upuriem. Ar to ir jārēķinās, pat pie zobārsta ejot.
– Ta pie velna tādus slakterus! Uz dzīviem cilvēkiem tādas lietas sadomājuši darīt! Paši sev lai zarnas virpina! Lai tā radībiņa dzīvo, kas man? Kumosa žēl? Un vispār nevienam es neļaušu pa manu dirsu rakāties! Tā vēl par īstu pederastu var pataisīt!
atiesi dusmās iekaisis, iesaucās runātīgais bomzis. Muldoņa tik par jaunu nerimās:
– Jūs redzējāt dežurantu? Tas velk uz zilās frontes cīnītāju pusi, no kuriem es izjūtu paniskas bailes! Viņš uz mums tā visu laiku ar kāru aci blenž…
–Vai tiešām mūs par pederastiem pataisīs? Nē! Es sitīšos līdz galam, bet nepadošos!
Dežurantam nācās apsaukt, lai nomierinātu nevalodu satracināto publiku, un vajadzēja sagadīties, ka tobrīd kolēģi atnāca pēc lētticīgā pārīša. Bomžus taisījās vest laukā, bet viens, no eksperimentiem laikam baidoties, sāka krampēties durvju režģī, un konvojniekam nācās uzbļaut, taču tas tik pretējo efektu radīja. Arī otrs pārbijies atteicās pamest kameru. Laikam baidījās no pieminētās zarnu uztīšanas upura statusa un tādēļ sāka nebalsī aurēt:
– Mēs neļausimies ekperimentiem! Neļausimies! Mēs sūdzēsimies prezidentei!
Kaut kā tomēr cīnītājus par savu dzīvību un veselību aizvilka, un tikai policijas ēkas otrais stāvs noslāpēja viņu brēcienus pēc palīdzības.
Pļāpīgajam nevajadzēja ilgi skumt. Drīz atveda kādu inteliģentu vīrieti ar viegli nobrāztu seju.Tā pāri pusmūžam, kaut gan tas ir ļoti subjektīvs vērtējums, jo citi jau to skaitli izstiepj nejēdzīgi tālu, kad kaulainā, nežēlīgi klabinoties, min uz papēžiem. Par spīti pārlieku stiprajai alkohola smaciņai jokudzinējs piesēdās viņam blakus un par jaunu sāka vērpt sarežģīto intrigu. Jaunatvestais vīrelis iesākumā tā šķībi nolūrēja uz viņu un tad provokātoriski noskaņoto pļapu apklusināja:
– Beidz man te prātu jaukt, es pats esmu histologs un zinu arī, kā ar dzīvajos pacientos mītošajiem parazītiem jācīnās!
Dullo zīme
Kāds policists, pametis dienestu, izdomāja stāties privāto detektīvu rindās, bet tur, izrādās, bez simts citiem papīriem vajag izziņu, ka nav dulls. Nelīdzēja izbijušā policista papīru rādīšana, laikam policijā dullie vien ir, ka prasa pierādīt, ka tā tas nav.Vīrs tāpēc aizgāja uz psiheni. Tur, uzzinājuši nāciena iemeslu, jautā:
– No kurienes?
– No Rēzeknes.
– Brauciet tad uz savu Rēzekni!
– Bet es jau 15 gadus neesmu tur bijis!
– Brauciet uz savu Rēzekni, brauciet!
Rēzeknes poliklīnikā pēdējo reizi pabijis pirms padomju armijas rindu, ļodzīšanās, bet dzimto pilsētu vajag apciemot! Pie reizes ar radiņiem saredzēsies!
Poliklīnikas reģistratūrā darbiniece raksta datorā un jautā;
– Vārds, uzvārds?
Nosauc. Papētījusi reģistratūras darbiniece nosaka:
– Mums te nav tāda.
– Man vajag izziņu, ka nesmu dulls.
Darbiniece pārskata kartiņas un saka:
– Nav! Nevaru jums izdot!
– Man vajag izziņu, ka pie jums neesmu uzskaitē!
– Bet jūs pie mums neesat ārstējies!
– Un netaisos arī! Dodiet izziņu, ka pie jums neskaitos dullo sarakstos…
– Nu, ja spravku, tad spravku.
Un iedeva, ja jau tik uzstājīgi prasīja. Tādi ir tie mūsu medicīnas brīnumi, kad jebkuram trakajam iedos izziņu, ka tas nemaz nav traks, lai trakais varētu trakiem nolūkiem iegādāties šaujamieroci.
Atbraucis atpakaļ , policists savāca visus atlikušos papīrus un, iesniedzot detektīva licencei, nosmējās:
– Jūsu cerības neattaisnojās. Neesmu dulls, bet dulliem gan šķiet ir laba dzīve ar tādu uzskaiti.