„Policista blēņu stāsti" Kaprālis Dāvis, Pētergailis 2006.
Pilsoniskais pienākums.
Par policistu un sabiedrības neapšaubāmi sarežģītajām attiecībām ir stāstīts, rakstīts, rakstīts un vēlreiz rakstīts. Pat speciālas sabiedrisko attiecību nodaļas policijas sistēmā izveidotas, lai kliedētu sabiedrībā dziļi jo dziļi iesakņojošos negatīvo mītu, ka policijā ir vienīgi uniformēti briesmoņi, no kuriem palīdzību nesagaidīt nemūžam un pat ilgāk. Bet, kā tas nereti gadās, visi labie darbi, raksti un kompetento speciālistu titāniskās pūles vienā mirklī var aiziet pa gaisu, ja atgadās kāds nelāgs vai puslīdz nelāgs atgadījums. Tad nu visi kā sadeguši sāk labot policistu kļūdas.
Reiz kāda apzinīga pilsone ar pirmo rīta vilcienu brauca uz Rīgu. Vagons gandrīz tukšs, ja neņem vērā pajaunu vīrieti, kuram zem nobružātās vējjakas varēja samanīt policista formas tērpu, snauduļojošu pensionāri un pāris puslīdz rātnu jaunāko klašu skolnieku, kuri drīz vien izkāpa.
Ierasti pārlasot jaunāko presi, Apzinīgā nevilšus paskatījās apkārt un ieraudzīja ko nelāgu.
Policists vienā mierā no divlitrīgās plastikāta pudeles malkoja aliņu. Redzēdama šādu klaju likuma sarga pārkāpumu, sašutuma pārņemtā Apzinīgā ilgi un bez pārtraukuma skatījās policistam sejā. Laikam skatījās tik baisi, ka policists, sajutis pret sevi vērsto negatīvo fluīdu strāvu, piepacēla acis un gandrīz vai aizrijās, ieraudzījis aukstās liesmās zvērojošu skatienu. Caur pieri brītiņu palūrējis un nospriedis, ka šī laikam ir kārtējā pārgudri negudrā, kurai par labu un teicamu uzvedību, tas ir, noteikto zāļu porcijas aprīšanu bez pretīrunāšanas, trako namā piešķirtas īslaicīgas brīvdienas, policists turpināja malkot aliņu.
Kas viņai, mierināja sevi Apzinīgā, lai taču tas policists dzer. Varbūt mājās bēdas? Varbūt pēdējās dežūras laikā dārgā sieva ciešā sadarbībā ar tiešo priekšnieku viņam ragus uzlikusi? Varbūt kas nelāgs noticis darbā vai gluži vienkārši paaugstinātais atmosfēras spiediens virs Ziemeļatlantijas kopā ar pilnmēness maksimumu uzdzinis nostaļģiju pēc Līgo vakara burvības?
Lai nu kā, bet Apzinīgā galu galā gluži loģiski izsprieda, ka likumsargs, šādā tempā tukšojot divlitrīgo tumšalu, līdz Rīgai jau būs nekāds. Un, ja vilcienu izlemj aplaupīt bēdīgi slaveno brāļu Adamaišu idejiskie sekotāji, tad šāds policists derēs vienīgi tam, lai papildinātu kriminālo atgadījumu kuriozu apakšdaļu. Bet ja nu vēl laupītāji atņem dienesta ieroci un ar to sāk bruņotu laupīšanu virkni, piemēram, aplaupot kādas nedraudzīgas valsts diplomātiskā dienesta darbinieku? Kas tad? Skaidra lieta, ka starptautiska līmeņa skandāls ir garantēts.āsti
Tāpēc, pilsoniskā pienākuma apziņas vadīta, Apzinīgā piecēlās, drošā solī izgāja cauri vagonam un, nostājusies aliņu malkojoša policista priekšā, bargā balsī noprasīja:
– Kā jums, policista kungs, nav kauna? Vai tad sabiedriskās kārtības noteikumi ir atcelti?
No negaidītā jautājuma attapies, policists sāka taisnoties.
– Es jau neko! Es tēju mājās uztaisīju. Termosa nebija, nācās šito izmantot. Tagad padzeros.
– Ahā! Un nu bērni arī tādu tēju publiski dzers, un viņiem par to nekas nebūs?
Kad stūrī iedzītajam policistam vairs nebija ko teikt viņš nīgri noburkšķēja:
– Ko jūs mani te mācāt? Labāk paskatieties uz sevi un saviem draugiem!
Bet, gods godam. pudeli noslēpa plastikāta maisiņā un līdz pat Rīgai tai nepieskārās.
Policija jau arī reizēm uzklausa sabiedrības viedokli.
Killerru killers
Kas ir killers? Tas ir cilvēks, kas par tīri simbolisku samaksu reizēm slepkavo citus cilvēkus. Bet kas ir killeru killers? Dažreiz killers, kas medī citus killerus, bet parasti tā slengā dēvē slepkavību izmeklēšanas nodaļās strādājošos policistus, kas ķer visāda veida slepkavas.
Tajos laikos, kad kapitāla pirmatnējās pārdalīšanas nolūkos tika izmantoti killeri, kādā Purvciema frizētavā anonīms Kaukāza dēls, kārtējo reizi atnācis sakopt ārējo izskatu, neatlaidīgi uzmācās frizierei, aicinādams viņu uz pirti.
Vienam otram tādam melnīgsnējākam šādas domas nemitīgi urdās pa galvu. Tādam šķiet, ka visām vietējām meitenēm un sievietēm jākrīt pie viņa – neatvairāma skaistuļa – kājām un uz vietas bez iebildumiem jāpārbauda viņa vīrišķība.
Friziere, jauna meitene – tīri pievilcīga, ja ne vēl vairāk, un nesen apprecējusies – uzmākoņam vienā gabalā pieklājīgi atsaka:
– Lūdzu, lieciet mani mierā!
Bet šis, pieklājīgo lūgumu par priekšspēli uztvēris, te roku it kā nejauši pa frizieres gurnu nolaiž, te ar elkoni viņas krūšu tvirtumu pārbauda.
Klientu nedrīkst dzīt laukā. Pašu izdzīs, ja šis saimniekam pasūdzēsies. Lai nu kā, bet kad, sagrābis aiz rokas, sāka nekaunīgi gramstīties, viņa sašutusi teica:
– Zināt ko, es vīram pateikšu!
– Padomā tikai! Vīram pasūdzēsies... Kas viņš tāds? Supermenis, vai?
Kolēģe nāca palīgā un uzmācīgajam paskaidroja:
– Viņš ir killers!
– Kāds vēl killers? – Kaukāza dēls nievīgi pārprasīja, nedomādams frizieres roku laist vaļā.
– Visīstākais! Re, kur viņš jau nāk! Paskaties pats!
Daudz jau kolēģe nekļūdījās. Meitenes vīrs strādāja slepkavību izmeklēšanas nodaļā. Bija sagadījies, ka todien, kad līdz algai palikušas 10 dienas, pēc nakts darba viņa makā vējš vien svilpoja un viņš ne trolejbusa biļeti varēja nopirkt, ne paēst. Nācās no centra līdz Purvciemam kājām kātot, lai kaut ko pusdienās iekostu.
Pārguris, matains, bārdu noaudzis, melno adīto cepuri uzmaucis gandrīz līdz degunam, – kopumā paskats bija iespaidīgi baismīgs. Soļojot nosvīdis, pirms ieiešanas frizētavā viņš atrāva vaļā jaku. Aizjostē iebāztā pistole uzreiz kļuva redzama.
Durvīs saskrējies ar pēkšņi nevaļīgo kaukāzieti, viņš nīgri kaut ko noburkšķēja par kaut kādiem nāves kandidātiem, kas godīgiem pilsoņiem pa kājām vazājas, un pie sievas klāt. Tā demonstratīvi metās ap kaklu.
Pēc šīs negaidītās tikšanās mīlēties kārais Kaukāza dēls pēcāk vairs nebija rajonā redzēts.
Kāda atšķirība – killers vai killeru mednieks? Ja grābstīsies gar viena vai otra sievu, atšķirību nejutīsi.
Superātrums
Viens otrs nepaguris sūdzas, ka policija neko nevar vai gandrīz neko nevar izdarīt! Ziniet, ka tā nav taisnība! Ja ir vēlēšanās, tad nav nekā neiespējama.
Kāds kriminālpolicijas darbinieks lēnām ripoja uz darbu. Ievēroja visas zīmes, luksofora signālus, bet te kāds pārgalvīgs braucējs vai, saucot lietas īstajā vārdā, lielceļa huligāns, viņa rūpīgi koptajai mašīnītei ļoti bīstami aizšķērsoja ceļu. Policists spieda, cik spēja, uz bremzēm un jau sāka aplēst, cik izmaksās mašīnas aizmugures remonts.
Par laimi, aizmugurējie ievēroja pienācīgu distanci un, izņemot stresainības koeficenta pacelšanos un tai sekojošu trakoti skaļu pīpināšanu, nekas ļaunāks nenotika. Vainīgais bez sirdsapziņas pārmetumiem aizjoņoja tālāk, turpinādams bīstamos krievu ruletes variantus.
Policists, skaļi un rupji izlamājies, tomēr apspieda instinktus un vainīgajam pakaļ nedzinās, lai kā to gribējās darīt. Ja dzīsies un kas notiks, vainīgs būs policists. Jaunas avārijas situācijas veidot viņš netaisījās. Tā vietā sazvanīja kolēģus. Tie pēc reģistrācijas numura noskaidroja automašīnas īpašnieku un viņa dzīvesvietu. Noskaidrojuši arī mājas fiksēto tālruņa numuru, pa to sazvanījās ar mājsaimnieci. Informējuši, ka ir no policijas sakarā ar ceļa satiksmes negadījuma izmeklēšanas nepieciešamību, kolēģi palūdza automašīnas saimnieka mobilā tālruņa numuru. Sieva to nosauca bez kādas tielēšanās un sīkākas prašņāšanas.
Lielceļa huligāna mobilā tālruņa numura noskaidrošana aizņēma trīs minūtes.
Kolēģi atzvanīja, nodiktēja numuru, viņš pierakstīja un bez liekas domāšanas zvanīja. Vainīgais izbrīnā, ka viņa rūpīgi slepenībā glabāto mobilā tālruņa numuru poliči tik drīz dabūjuši, stostījās un pārbīlī, ka tūlīt tiks atņemta autovadītāja apliecība, gandrīz vai šļupstēdams lūdza piedošanu. Pirmklasnieka centībā, protams, pūlējās iestāstīt, ka tā vairs nedarīs.
Cerams, ka moralizēšanas rezultātā viņš kādu laiciņu ir braucis pieklājīgāk.
Esiet uzmanīgi! Tagad krājas soda punkti.
„Laimīgu ceļu!”
Par iesācējiem autobraucējiem klīst neskaitāmi daudz nostāstu. Gan jautri, gan ne visai, daži pat ar krietnu žulti.
Kāda pilngadību sasniegusi jaunkundze, saņēmusi ilgi gaidīto un sūrā grūtā apmācības procesā iegūto autovadītāja apliecību, nākamajā dienā, kas iekrita svelmainā jūlija viducī, visnotaļ svarīgo notikumu atzīmēja ciešā ģimenes un draugu lokā ar glāzi laba sarkanvīna.
Atzīmēja diezgan jautri, sēžot lapenē un vai līdz asarām smejoties, atcerēdamās, cik gan grūti brīžam gājis, vienlaicīgi pārslēdzot tos nolādētos ātrumus un pagrieziena rādītājus.
Jautri vai ne pārāk, bet tveicīgais jūlijs darīja savu. Svelme tāda, ka sviedri žūst, lāgā nenoritējuši, un tādēļ pēc trim stundām svarīgā notikuma atzīmēšanas dalībnieki, salikuši prātus kopā, izlēma, ka vajadzētu nopeldēties netālajā Zemgales upē. Apkārtnē iecienītā peldvieta atradās nieka piecpadsmit minūšu brauciena attālumā.
Vairs nav svarīgi, cik katrs bija nobaudījis, bet laimīgajai iesācējai nācās pirmo reizi mūžā braukt patstāvīgi, jo viņas draugs bija paguvis ieņemt tā pavairāk, lai pat akls ceļu policists to saprastu.
Kompānija brauca ar divām automašīnām. Iesācēja ar pirmo, draudzene ar sēdeklītī iestīvēto bērnu – ar otro.
Vasaras mijkrēslī pat pieredzējušam autovadītājam dažbrīd ir grūti izšķirt ceļu, tādēļ pasākums izvērtās diezgan nervozs. Iesācēja vilkās tā uz 30–40 km stundā.
Gandrīz jau bija nokļuvuši līdz apkārtnē peldētkāro iecienītajai vietai pie upes, kad atpakaļskata spogulī piepeši iemirgojās saltas tirpas uzdzenošās zilās bākugunis, un divas ceļu policijas patruļmašīnas skaļruņos notaurēja:
– Baltās krāsas automašīnas Peugeot vadītāj, pa labi un apstājieties! Un jūs, zaļās krāsas, arī!
Jau tā satrauktā iesācēja, ar pūlēm savaldījusies, apstādināja automašīnu. Draudzenes mašīna arī piestāja. No uztraukuma rokas, kājas trīcēja, kā nekā pirmo reizi ceļinieki viņu ir apturējuši autovadītājas statusā. Kas nu būs?
No pirmās policijas automašīnas izkāpa iespaidīga paskata ceļu policists, pienāca klāt un teica:
– Labvakar! Ceļu policijas virsnieka vietnieks Krūmiņš. Jūsu autovadītāja apliecību, automašīnas tehnisko pasi!
Paņēmis prasīto, vērīgi aplūkoja dokumentus, salīdzināja automašīnas reģistrācijas numuru. Ikdienišķo procedūru pabeidzis, ar neslēptām aizdomām skatījās uz pārlieki nervozo autovadītāju, kas izmisīgi mēģināja savaldīties un samocīti žilbinoši smaidīt.
– Kas noticis, ka braucat ar 30 kilometriem stundā?
– Tumsa! Vēl lāgā nemāku.
– Un kāpēc tad pēc alkohola salonā smaržo? Kaut ko atzīmējāt! Nāksies iepūst trubiņā, – un vilka laukā alkometru.
Tikai tagad iesācēja atcerējās vīna glāzi... Nu ir beigas! Vakar tiesības saņēma, šodien atņems.
Par laimi, attapās draugs un no aizmugurējā sēdekļa nokliedzās:
– Viņa tikai vakar saņēma tiesības. Es to tā kārtīgāk atzīmēju, un pats pie stūres nevarēju sēsties. Viņa brauc lēnītēm tāpēc, ka pirmo reizi un vēl nav pieredzes.
Policists paskatījās apliecības izdošanas datumu un, trubiņu nost likdams, noteica:
– Laimīgu ceļu! Brauciet arī turpmāk tikpat uzmanīgi.
Galvenais ir nevis tas, cik izdzerts, bet gan – kā to noliegt.
Zonas kandidāts
Kādā Pārdaugavas ieliņā pa karstām pēdām noķēra pusaudžu laupītāju bandu ar visu nolaupīto maku. Kas tur īpašs? Laupītājus pie mums vai katru dienu noķer, un nepilngadīgo arī to skaitā brīžam pārpārēm pietiek. Tiešām – nekas īpašs, ja vien barvedis – roku dzelžos saslēgtais gandrīz divmetrīgs, tāpēc aplam kautrīgais puisītis – nebūtu 13 gadus vecs. Tātad zem minimālā vecuma sliekšņa, kad var kārt pie lielā zvana.
Skolā samācīti, šitie kautrīgie zina, ka līdz 14 gadiem sodīt nedrīkst nevienu. Ja noķer, tad pirmo reizi nesēdina, otrreiz bieži vien arī ne. Tiesības viņi zina labāk par visu advokātu brandžu kopā.
13 gadi ir tāds nemierīgs vecums, tāpēc, savācis idejiskos sekotājus, šis visnotaļ kautrīgais gandrīz divmetrīgais pusaudzītis sāka pastaigāties pa tumsā slīgstošajām Pārdaugavas ieliņām. Kas tur slikts, ka jaunatne nevis dirn pie datora vai televizora kastes, bet gan trenē kāju muskulatūru un pirms čučēšanas ievelk pa kādam spirgtam Pārdaugavas gaisa malkam? Lai taču bērniņi pastaigājas, vienīgais, vecākiem varbūt ir jāuztraucas, ka mīļotās atvasītes var tikt pakļautas mistisko bandītu uzbrukumiem un ciest no vardarbības.
Taču realitāte ir tāda, ka šis barvedis, sekojot slavenā Kaukāza laupītāja Džugašvili idejām, nodarbojās ar vientuļu gājēju ekspropriāciju, tas ir, aplaupīšanu. Kā sastapa piemērotu kandidātu, tā ar pašizgatavotu masīvu kasteti pa zobiem un žigli pie gārdzošā un vaidošā upura kabatām klāt, lai tās patukšotu.
Ekspropriācijas laikā iegūtie līdzekļi aizgāja ne jau konfektēs, bet gan laika garam atbilstošākām vielām, ko ar sajūsmu lietoja visi idejiskie sekotāji – potenciālie organizētās noziedzības rindu papildinātāji.
„Tīnis”! – nopūtīsies humānisma ideju paudēji. „Ko viņš sajēdz? Bērns taču vēl! Nesaprot, ko dara!” – klaigās citi nabaga bērniņu tiesību aizstāvji. – „Viņam grūta bērnība, morāla trauma, nomācoša nepilnvērtības apziņa!” – un vēl tūkstoš un vienu argumentu aizstāvju pulki izdomās, lai puisīti paglābtu no bargajiem onkuļiem un atgrieztu uz mistiski pareizā dzīves ceļa.
Saprot, un pie tam vēl – kā saprot. Arī šis nabaga paipuisītis atklāti ņirdza policistiem sejā, lieliski apzinādamies savu nesodāmības pārākumu par policiju, it sevišķi, ja mājās viņu gaidīja nevis satracināts papucītis, bet tikai dzīves nomocīta māmiņa.
Pārlieku līdzjūtīgajiem ķirurgi, redzams, nav lāpījuši saplēstos sejas audus un zobārsti nedēļām un mēnešiem nav kaluši un drupinājuši laukā zobu atliekas. Par neskaitāmo upuru – gan vīriešu, gan padzīvojušu sieviešu – ciešanām un morālajiem pārdzīvojumiem nevienam no viņiem galva nesāp.
Saskaņā ar aktīvo bērnu tiesību aizstāvju demagoģiju brīžam sanāk, ka paši cietušie vien ir vainīgi, ko vazājas apkārt diennakts tumšajā laikā, lieliski apzinoties, ka kriminālnoziedznieki meklē, ko varētu aplaupīt. Gribot negribot jāatceras, ka šādi „paipuisīši” vairs nav vienkārši nerātni bērneļi, kam uz lielās dzīves taciņas līkločiem reizēm paslīd kājiņa. Šādiem bērneļiem ir pārlieku akūts žagaru vai siksnas trūkums organismā, un demagogu paspārnē audzinātajiem var sagadīties, ka ne jau policisti un sabiedrība tos tālāk audzinās, bet gan zeku kolektīvs.
Lai gan augsti mācīti pedagogi iebildīs, taču gribot negribot ir jāprasa, vai reizēm nebūtu veselīgāk aicināt palīgā visu agrāko nerātno bērnu draugu dakteri Bērziņu un audzinātāju Siksnu?
Lielais brālis
Lielais brālis visu zina. Lielais brālis visu redz. Lielais brālis visu dzird. Padomju laikos ar to baidīja politizglītotākos pilsoņus, ka, redz, Rietumos notiek totāla izsekošana. Nabaga komunistus un pretkara aktīvistus izseko dienu un nakti. Noklausās telefonsarunas, pēta viņu korespondenci. Briesmas, klajš cilvēktiesību pārkāpums.
Pēc 11. septembra lidostās ir obligāti simtprocentīgi jākontrolē viss, kas tiek vests gan rokas, gan parastajā bagāžā. Ar speciālu aparatūru skenē bagāžas somas, un tad uz krāsaina ekrāna parādās viss, kas tik tur ir iekšā.
Ak, ko gan tur dažreiz neredz! Mīlošā sieviņa lidostā pavada vīruci. Uz atvadām dūdo kā balodīši, bet viņam somā, izrādās, ir vai vesels kalns prezervatīvu. Analoģiski, ja vīrs pavada sieviņu, bet viņai somiņā ir līdzīga mantība. Var jau teikt – tas viss ģimenes stiprināšanas nolūkos, lai izvairītos no laulātā inficēšanās ar kādu no neskaitāmajām seksuāli transmisīvajām slimībām. Tāpēc ņem līdzi pietiekamus krājumus. Bet ne jau par to būs runa.
Par mūsu galveno eksporta preci – daiļavām, kuras regulāri brauc pie klientiem (radiem tos dēvē par draugiem) uz Šveici, Vāciju – nerunāsim. Tā ir saprotama un teorētiski piedodama lieta. Bet tīri kauns teikt, par ko kundzes un jaunkundzes jābrīdina.
Tā, piemēram, no skata solīda dāma, kas ieņem solīdu amatu, brauc uz Briseli kārtot valsts lietas, bet somiņā vesels komplekts vīrieša mākslīgo uzparikšu. Drošībniekiem jāpievērš uzmanību visam, kas vien ir ar kaut kādu mehānismu vai baterijām. Tad kundzēm dažreiz nākas sarkt un skaidrot, ka ekrānā redzamā aizdomīgā iekārta nav spridzekļa detonācijas iekārta, bet gan vienkāršs vīra (vīrieša) aizvietotājs. To nereti dzird citi pasažieri. Bet, ja kāds no tiem dzirdēto izpļurkstēs dzeltenajai presei, ko tad? Padomājiet, kas par troksni sacelsies! Goda un cieņas aizskārums. Personas datu aizsardzības likuma pārkāpšana. Arī policijai noņemšanās, lai noskaidrotu intīmās dzīves detaļu izpaudēju, nav diez cik veselīga lieta.
Šos daiktus agrāk varēja droši vest, bet tagad, kad lielais brālis zina un kontrolē visu, izņemiet, lūdzu, baterijas...
Būs sirdsmiers gan mums, gan jums.
Zilais sapnis
Šeit nebūs runa par zilajiem vai kā citādi par zilo krāsu, bet par mūsu pašu tautiešu mēģinājumiem paaugstināt savu vīrietības koeficentu. Lai arī vairums vīriešu vīpsnā par zilās tabletītes spējām, klusībā viņi pārdomā iespēju to kādreiz pielietot savas vīrietības uzlabošanai.
Viagra, vīgriezes, vībotnes –, kas gan tām visām var būt kopīgs?
Vidusmēra Latvijas vīrietis vai tēviņš, kas sevi uzskata par vīrieti, pēc dažu mēlnešu apgalvojumiem 95% no darba, alkohola lietošanas un pārmērīgas gulēšanas vai kādas cita veida darbošanās brīvā laikā vairāk vai mazāk domā par „to”.
Kāds rīdzinieks izbrauca uz laukiem un pa pļavām vien ņēmās. Vietējais, redzēdams, rīdzinieku tik čakli ņemamies, painteresējās – kazi, lieti noderēs.
– Ko tu lasi?
– Vīgriezes!
– Kam tev tās? Trušus Rīgā gribi turēt?
– Tās labi palīdz urinācijai. Arī vīrieša lietās dod savu labumu.
– Kādu vēl labumu? Ja nav, tad nav.
Vietējais pasmējās un aizslāja pēc jaunas šļukas. Kad skurbulis bija laukā, atcerējās par tām vīrieša lietām un sāka domāt, kā iegūtās zināšanas varētu izmantot savā labā.
Viss jau būtu labi, bet ko gan tas pusdullais rīdzinieks vāca? Kaut kas uz „V“ burtu bija, bet kas īsti... Eh, muļķis, varēju paprasīt skaidrā prātā, būtu prieks pašam un sievai. Izmisīgi piepūlējis smadzenes, mēģināja izvilināt laukā piemirsto nosaukumu.
– Ve, vē, vī, vu, va...
Līdz – kā slavenajam heurēka! autoram – sanāca:
– Atcerējos! Vībotnes!
Žigli savāca grāvmalē vībotnes, aiznesa sievai un teica:
– Še, uzvāri!
Paskatījusies uz saplūktajām puķēm un aizdomīgi vērdamās vīra no dzeršanas viegli piepampušajā sejā, noprasīja:
– Kam tev vībotnes?
– Lai stāvētu.
– Kas?
Sieva jau nu zināja, ka vībotņu tēju lieto, lai savestu kārtībā neregulāras mēnešreizes, bet vīriešu lietās der vīgriezes, un tāpēc viņas runas tekstu varat iedomāties paši.
Tā iet, ja nepieraksta. Atmiņa ir viltīga, tāpat kā vīrietība, – te ir un te vairs nav.
Informators
Policijai ir jācīnās ar noziedzību, un viens no sekmīgās cīņas svarīgākajiem elementiem ir informatori. No tiem atsevišķā kategorijā ierindojami enerģiskie pilsoņi, kas raksta vēstules par reāliem un iedomātiem noziegumiem.
Kādas tik vēstules nav rakstītas mūsu valsts augstām amatpersonām! Tāda informācija nāk, ka dažreiz bailes sametas.
Viens tāds apzinīgs pilsonis, kurš, pēc paša vārdiem, bija „pieņēmis zvērestu”, nevis to devis, rakstīja iesniegumu – ziņojumu, lai brīdinātu par piektās kolonnas darbību Latvijā, jo viņš, redz, strādājot veikalā par apsargu un, pildīdams darba pienākumus, saņemot milzīgu daudzumu informācijas.
Iesākumā plaši un gari sūdzējās, ka jau agrāk ir sūtījis šāda veida informāciju gan oficiāli, gan anonīmi. Gan augstām amatpersonām, gan tām tuvām personām(daudz dažādu uzvārdu norādīts), bet atbildi ne reizi nav saņēmis. 1993. gadā viņš esot ieradies Rīgā, un jau no autoostas viņu izsekojusi piektā kolonna un Krievijas specdienesti, no kuriem knapi paguvis aizbēgt. Apzinīgais pilsonis beigās secināja, ka, par spīti viņa ziņojumiem, pa šiem gadiem nekas nav mainījies. „Rīt braukšu uz Tūtiņdreijātāju ciematu, bet nav pārliecības, ka dzīvs no Rīgas aizbraukšu. Ja esat saņēmuši ziņu, piezvaniet uz zemāk norādīto mobilo tālruni. Jūsu Antons.”
Laikam informators pilnmēness fāzes maksimumā juties ļoti satraukti, jo pat adresi nebija norādījis, un kā lai atbild uz tādu vēstuli?