„Jansonu nerrīgie stāsti”, A II Pozitīvs, Drukātava 2013.
Tas ir tikai tāds notikušā apskats. Mazliet arhaiskā valodā, taču, kā bērnībā iemācījos, tā labi vien būs. Pēc šiem stāstiem sanāk, ka es, Juris Jansons, esmu viens baigais droperis un uzdzīvotājs. Tas, kurš pazīst, var brīnīties, kā gan es te piepušķoju, bet jautrības labad viss ir pieciešams.
Senču lietas. Lai būtu skaidrs, jau iesākumā tiksim galā ar senču būšanām un nebūšanām.
Siļķu mājas. Sencis vecvecvectēvs Mārcis Sakne bija biškopis, kam piederēja bišu drava ar simts saimēm. „Siļķu” robežās lauksaimniecības zemei bija atvēlēts tikai astoņpadsmit hektāru, pārējos bija meži un pļavas. Tur nekādus citus ienākumus nevarēja gūt kā vien no bitēm.
Ar dravošanu mājas arī izpirka. Grāfs Sīverss, kam piederēja Cēsu zemes un Cēsu pils, bija cara galma kungs. Un „Siļķu” saimnieks Mārcis Sakne noslēdza līgumu, ka par izpirkuma maksu piegādās medu cara galmam Sanktpēterburgā. Un tā katru gadu, rudenī, divi trīs vezumi ar medu, vasku un svecēm devās turpu. Garš ceļš, protams. Paps stāstīja, ka dzimtas hronikās vēl rakstīts:
caur Pliskavu uz svēto Pēterpili.
„Siļķu” salonā ir tā saucamā senču galerija. Portreti akvarelī. Kādi seši septiņi: solīdas grošas, rokas salikušas, ar aubītēm un vīri. Arī Mārcis.
Kaimiņu pagasta Dāvis Jansons ieprecējās iegātņos. Tā mums radās radi Lenču pagastā. Brālis Andrejs uztaisīja dzimtas koku, lai skaidrāks skats uz pagātni.
Paps bija pēdējais bitenieks dzimtā. Es arī māku visas biškopības lietas, taču man par visu vairāk pasaulē nepatīk, ka, kā kas, vissvarīgākajā brīdī, mainot rāmīšus, kāda ielien piedurknē un – čikts.
Tur, tajā vietā, cilvēki ir dzīvojuši simtiem gadu. Vēstures annālēs „Siļķes” ir pieminētas jau kopš 14. gadsimta. Es kopš bērnības esmu pieradis pie senas vēstures auras.
Tagad par medus klētiņu dēvētā klēts ir jau vismaz divsimt septiņdesmit, ja ne visus trīssimt, gadu veca. Būvēta ar cirvi un tapām. Var redzēt, ka gali nav zāģēti, bet gan cirsti. Durvis, protams, ir jaunākas – ar kaltām dzelzs naglām. Klētiņas baļķī virs durvīm ir senas zīmes. Nevis saulītes simbols, kas parasti aizsargāja, bet kas cits. Neviens, kas prot rūnas, nav varējis pateikt, kāpēc un kas tās ir. Tām ir kāda jēga, vienkārši tāpat jau nav iepidžinātas. Gan jau kāda pretdarbība nelūgtiem viesiem.
Diemžēl daudz dzirdētā neatminos. Daudz kas no te lasāmā jau ir gājis cilvēkos: Paps mīlēja stāstīt ciemiņiem, studentiem. Bezmaz katrā saietā vai svinēšanā pieminēja kādu smaidīgu gadījumu.
Vecaistēvs un vecāmāte. Vecaistēvs bija pārvaldnieks Nītaures muižā, vecāmāte Jūlija bija Mores muižas saimniecības vadītāja jeb – kā tolaik dēvēja – spīzmane. Vecaistēvs bija mācīts pārvaldnieka profesijai: zināja mežkopību un lauksaimniecību. Viņš atbildēja par visu, kas ārpus muižas, vecāmāte – par muižas iekšieni. Muiža bija viņu darba vieta.
Abi iepazinās, apprecējās, piedzima divi dēli. Atnāca atpakaļ apsaimniekot savas mājas, bet te ar tiem astoņpadsmit hektāriem rocība kļuva par knapu. Tad vectēvs aizgāja uz Trikātu palīdzēt zviedru grāfam Stenbokam-Fermoram. Tur arī strādāja līdz savai nāvei. Omamma Jūlija „Siļķēs” dabūja dzīvot ar dēliem – Artūru un Kārli.
Tas bija divdesmitajos gados. Katru dienu puisis veda pienu no saimniecības augšā, uz pilsētu – uz Cēsu pienotavu Vaļņu ielā. Tam nolūkam bija speciāli rati – ar režģi, lai kannas negāžas.
Agri no rīta govis izslauc un laiž ganībās. Tajā rītā puiša nav un oma izlemj pienu aizvest pati. Aizbrauc uz Cēsīm. Pienotavā neviena nav. Bet dzird – kaut kāds troksnis, it kā ko mazgātu… Iet meklēt pieņēmēju, kam atdot rīta slaukumu.
Tas skats bija labs! Piena dzesēšanas baseins pilns ar pienu, un tajā peldas pienotavas direktors. Ieraudzījis negaidīto viešņu, viņš izmisīgi lūdzas:
– Vai, mīļā! Rakstīšu visaugstāko tauku procentu, tikai nesakiet nevienam!
Es nezinu, vai tas bija piens. Varbūt vājpiens. Kas to tagad zinās?
Vēl padomju laikā tur sieru taisīja, sviestu. Pienotavas kurinātavai bija apaļš sarkano ķieģeļu skurstenis un augšā… – nezinu, kā īsti sauc, – nevis stacionārais, bet tāds, kas ar vēju griežas riņķī, lai vilkme labāka.
Omamma nomira 1942. gada ziemā aiz pārgalvības. Par visu vari viņai jābrauc uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Puisis iejūdz zirgu mazās divvietīgās kamanās. Ko viņa tur daudz ģērbsies! Tāpat kā no gultas – naktskreklā, uzvelk vilnas zeķes, biezo lapsādas kažoku, šalli ciet – tā arī aizbrauc. Baznīca auksta, izsalusi. Zem kažoka nekādu citu drēbju – ne biezāka džempera, ne kā, tikai naktskrekls. Dabūja plaušu karsoni un aizgāja viņsaulē.
Papa sarkanarmijas īsperiods. Mans tēvs, ko vienmēr saucu par Papu, iestājās politehnikuma arhitektūras fakultātē, un tad nāca Stučkas boļševiku piespiedu mobilizācija tā saucamajos sarkanajos strēlniekos. Paps ar to sevišķi nelepojās, bet skaidrs, ka tajos laikos par atteikšanos kalpot padomju Latvijai pie sienas pielika vienkāršāk par vienkāršu.
Mobilizācijas komisijā paraudzījās dokumentos: studē tehniskā specialitātē, tāpēc Papu iecēla par telefonistu sakarnieku komandā. Patiesībā – kāda gan arhitektūras fakultātes pirmā kursa studentam, kurš vēl nebija sācis pat projektus zīmēt, saistība ar telefonaparātiem?!
Paps piesakās rotā, tur paskatās papīros un nopriecājas:
– No politehniskā institūta! Beidzot salabos tos divdesmit tālruņa aparātus!
Paps pēc tam teica: nesapratis, no kura gala drātis tai koka kastei jāliek, kur nu vēl remontēt aparātus! Ko viņš jēdzis no sakariem? Toties viņam maisā bijusi pudele. To pasniedzis sakarniekam, teikdams:
– Tu jau labāk zināsi, ko darīt lietas labā.
1919. gada ziemas beigas, marta sākums. Tūlīt sāksies pavasara uzbrukums. Abos Ventas krastos stāv pa ziemu iekonservētā fronte. Rota vēl pie Rīgas. Paps uz fronti nav aizsūtīts. Rotas vai bataljona komandieris kā jau latvietis latvietim, nejauši satiekot un zinot, ka viņa brālis otrā pusē, Baltlatvijas armijā, pa jokam noprasa:
– Ko tur brālis dara? Vai raksta ar’, kā viņam iet?
– Nu – ziņu dod, ka drīz nāks ciemā, – Paps diplomātiski atbild.
Pēc kādas nedēļas viss iet vaļā, sākas sarkano atkāpšanās. Nepilnus divpadsmit kilometrus no Skrundas ir Lēnas muiža. Tur ir uzcelts piemineklis: Kalpaka bataljons virsleitnanta Artura Jansona vadībā sāka uzbrukumu.
Atkāpjas visi, Paps tik savāc vadus. Padarmija atkāpjas uz ziemeļiem no Rīgas. Paps līdzi. Pirms Inčukalna divatā novāc līniju, satin spoli un zvana uz Ropažu centrāli. Paps saka:
– Mēs nezinām, kas ir ar Rīgu. Mēs atkāpjamies uz Siguldu.
Telefonistes jaunkundze krieviski tā divdomīgi atbild:
– Rīga ir aizņemta, bet es vēl esmu brīva.
Kara laikā kārtīgs latviešu strēlnieks savāca visu, kas vien ēdams. Un Paps bija kārtīgs latviešu strēlnieks: viņa mugursomā bija vai nu kartupeļi, vai olas, vai cūkas šķiņķis, vai desa, vai kaut kas cits ēdams. Otrs telefonists bija no Līgatnes. Viņiem par abiem bija zirgs.
Atpakaļ ejot, divatā ieiet kādā Ropažu mājā šosejas malā – centrālē. Vellu dzenot, jaunie puikas joka pēc vēlas uzzināt, kura te vēl ir brīva. Paps nebēdnīgā balsī noprasa:
– Kura telefoniste man teica, ka ir brīva?
Uz viņu izbrīnīti skatās visas sešas septiņas telefonistes.
– Tai, kura ir brīva, es gribēju uzdāvināt ceptu cūkas galvu, – viņš saka un tiešām izvelk ceptu cūkas pusgalvu. Karalaikā cepta gaļa? Uzreiz visas sauc:
– Es! Es! Es!
Tāpat kā Maķedonijas Aleksandrs Paps visu atrisināja vienkārši, ar nez kur telefoncentrālē atrasto zobenu pārcērtot gabalu vairākās daļās. Telefonistes bija ļoti priecīgas.
Tad Paps uz koka palodzes ar ķīmisko zīmuli, ko apslapina uz mēles, uzvelk, ka te šodien tikos un tikos bijis Kārlis Jansons…
Drīz vien sākas artilērijas apšaude. Kolīdz gaisā uzvijas zaļā raķete, Paps saprot, ka jālaiž ļekas vaļā, jo tūlīt beigsies šrapneļu lietas un sāksies durkļu uzbrukums.
Tagad tur, kur dzelzceļš, uz pagrieziena iet pāri tilts, bet vecā šoseja toreiz gāja taisni cauri Ropažiem, tagad tā pārsaukta par Garkalni. Kur beidzās Ropažu mājas, bija tāda pusotru metru augsta kāpa – tā kā valnis.
Paps un viņa pārinieks skrienot redz, ka vaļņa augšā saslietas šautenes ar saspraustiem durkļiem. Pārlec pāri – tur tikai tukšas plintes ar durkļiem saliktas… Viss – karam beigas! Sarkanie mūk, šie arī. Gar Gaujmalu slapstīdamies, iet uz māju un tiek sveikā līdz Cēsīm.
Un – vajadzēja gan sagadīties! – arī brālis Arturs todien iegājis centrālē. Izlasījis uzrakstu uz palodzes, viņš iesaucies:
– Re, te tikko bijis Odiņš!
Papu iesauca par Odiņu tievo kāju dēļ.
Otrreiz sarkanarmiju satika Cēsīs, bet karošanu Paps beidza ar smagu tīfu. Viņi cēlās pāri Daugavai ar maziem velkonīšiem, bēgot no fon der Golca, Kalpaka un sava brāļa.
Tajos laikos no lidmašīnām vēl bez bumbām meta gandrīz metru garas tērauda bultas ar spārniņiem aizmugurē. Nāvīgi labs ierocis: izmet veselu mākoni, un, ja kāds patrāpās apakšā, tam iziet cauri.
Nu divplāksnītis izmet šīs bultas, tās – čiukt! – uz klāja. Visi skrien apakšā slēpties, jo kuģītis ir Daugavas vidū. Paps stāstīja:
– Es esmu pats pirmais! Atrauju durvis, bet tur medmāsa krieviski kliedz:
– Stāt! Te, apakšā, ir ar vēdertīfu slimie!
Es vairs nevaru tikt atpakaļ, jo pārējie glābjoties mani grūž lejā.
Tur dabūja tīfu. Tas sākās jau ceļā. Paps juta, ka nav labi. Kādā krodziņā vecs krodzinieks iedevis divas krūkas īsta melnā balzama:
– Tas palīdzēs!
Tas apturēja caureju, bet pēc tam melni sarkanas asinis, sarecējušas kunkuļos, nāca ārā.
„Siļķēs’’ tikmēr apmetusies kāda krievu boļševiku daļa. Un Paps dzird, ka viens krievs saka otram:
– Klausies, saimnieces dēls atnācis. Vajag pateikt komisāram Baranovam, lai pārbauda, kas tas ir par fruktu!
Šie laikam domāja, ka vecākais dēls izlūkos atnācis. Nedomāja, ka nabaga arhitektūras students, faktiski jau dezertieris.
Paps pusslims aizvilkās uz purvu. Gulēja mitrā pavasara gaisā purvā uz turpat sacirstiem egļu zariem, mitrām sūnām un kažoka, ar otru kažoku apsedzies. Temperatūra pāri par četrdesmit grādiem – četrdesmit viens… četrdesmit divi. Māte ik dienu nesa ēst. Divas trīs nedēļas tā nogulēja. Vēlāk medicīnas institūta ārsti bija teikuši, ka tas bija labākais, ko tīfa gadījumā varēja darīt, – purva mikroklimats ir kā aukstas kompreses. Bet vēderu uz visu mūžu sabojāja – nevarēja piena zupas ēst.
Studijas mākslas akadēmijā. 1920. gadā Purvītis veidoja mākslas akadēmiju, un nākamajā gadā Paps atkal iestājās arhitektūras fakultātē. Purvītis, redzot, kā viņš zīmē, teica:
– Jums, Janson, ir mākslinieka talants, nāciet pie manis! Ar arhitektūru nav, ko krāmēties!
Tā viņš aizgāja. Un piecos gados beidza – dabūja diplomu ar pirmo numuru. Kad viņš jau strādāja akadēmijā un viņam kāds prasīja, kā tā varējis, Paps teica:
– Paskaiti – gadā ir tik un tik dienu! Un tik un tik svētdienu. Ja piecus gadus katru svētdienu kaut ko dara, var arī piecos gados pabeigt.
Tā arī veidojās tēlnieku Jansonu dinastija: tēvs, mans brālis Andrejs un brāļadēls Matiass.
Es arī prieka pēc iemācījos akmeni kalt. Tēvs nekad nespieda, ja es pats negribēju. Kad beidzu vidusskolu, viņš ne ar vienu vārdu nenorādīja, ko lai mācos. Kolīdz Andrejs pateica, ka ies uz akadēmiju, tēvs uzreiz palīdzēja. Papam bija tāda doma: nedrīkst bērnu spiest. Bet, tikko tu redzi, ka bērns bez tā nevar iztikt, jāpieslēdzas – jādara viss, lai uz to varētu virzīt.
Pie mums bērnus rozentāļu skolā vai lietišķās mākslas vidusskolā sāk mācīt ar piekto klasi. Kad bērns mācās piektajā klasē, nav iespējams zināt, būs mākslinieks vai ne. Mēs varam tikai sabojāt bērnu, tāpēc ka viņam var nebūt pietiekami liela talanta. Es arī piekrītu, ka tas ir krietni par agru.
Līķu lietas. Mācoties akadēmijā, Paps cītīgi gāja uz anatomikumu un preparēja līķus. Medicīnas institūta profesors brīnījās:
– Tas Jansons ir jauns, foršs puisis. Es redzu, ka bezmaz katru vakaru viņš nāk, griež, secē līķus, visu zīmē. Jau otro gadu te strādā, bet kāpēc viņš nenāk uz eksāmenu? Kas – nevar neko iemācīties, vai?
Ko Paps var teikt? Viņš tak ir no mākslas akadēmijas, ne jau no medicīnas institūta! Sarakstos viņš ir, lai tiktu anatomikumā, bet tas ir neoficiāli. Tā sacīt – pa glumo ticis iekšā. Tas bija pašiniciatīvas ceļā, jo tolaik akadēmijā to nevajadzēja. Kad viņš pats pasniedza plastisko anatomiju, tad gan studentiem to vajadzēja apgūt.
Tagad pastāstīšu, kā divdesmito gadu vidū papam sanāca ar skeletu taisīšanu medicīnas institūta studentiem.
Pirmā pasaules kara laikā, 1914. vai 1915. gadā, priežu mežā bija pakārti divpadsmit it kā vācu spiegi. Tur vēl tagad priedēs ir dzelzs naglas.
Divdesmitajos gados, kad Paps iestājās akadēmijā, medicīnas institūta studentiem vajadzēja cilvēku skeletus, lai varētu anatomiju mācīties. Arī māksliniekiem, lai studētu plastisko anatomiju, vajag. Par tiem labi maksāja – tas studentam bija galvenais.
Paps bija nokārtojis atļauju iegūt skeletus medicīnas studentu vajadzībām, bet, lai nevalodas neietu pa pagastu, tas bija jādara naktī slepus.
Paps stāstīja, kā to darījis. Nakts. Vējlukturis. Gumijas cimdi. Un jods dezinfekcijai. Viņš ar nazi tīra kaulus. Nedrīkst iegriezt pirkstā! Ja iegriež, tad gandrīz vai garantēta nāve, jo līķu inde saēd dzīvu.
Kādu nakti, tīrot kaulus, paslīd nazis – čikt!
– Ringold, iedod jodu! – Paps sauc.
Tas pusaizmidzis atsaucas:
– Ko? Ak jodu?
Pudele apgāžas, un viss izlīst. Nu ir sūdi! Paps skrien, ko var, augšā uz Cēsīm pie ķirurga. Pusviens naktī. Klauvē, dauzās pie durvīm. Kad dakteris nokāpj lejā, šis saka:
– Ārsta kungs, pirkstā iegriezu!
– Nakts laikā! Jaunais cilvēk, jums kauna nav! Nevarējāt līdz rītam…
– Līķu inde!
– Ak tā! – Uzreiz saprata, bez kādas narkozes līdz dzīslām iztīrīja… Ar to jokot nevarēja – plaukstu vai visu roku var zaudēt. Paps pēc tam nevarēja iztaisnot īkšķi.
Nākamais gājiens. Kauli jāsavāc kopā. Mājas pagalmā tos vārīja lielā čuguna katlā, vēlāk noglabāja lielā kastē vecā Gaujas attekā, tādā kā ezeriņā.
Pēc kāda laika Arturs, Papa brālis, jau demobilizēts virsnieks, zvana uz Rīgu:
– Kārli! Ar tavu lādi ir notikušas dīvainas lietas. Tā kaste ir izvilkta krastā!
Kāds, gar Gaujmalu staigādams, noteikti uzgājis lādi, kas ar virvi piesieta pie koka, un nodomājis, ka kara laikā kāds noglabājis bagātību. Ja neviens nepiesakās, jāņem ciet, pirms kāds cits nav atradis…
Pēc tam, rekonstruējot notikumus, Paps izsprieda, ka tas noteikti ir noticis pilnmēness naktī: kaste izvilkta, augšējie dēļi atlauzti, atradējs bāzis roku iekšā, kaut ko sataustījis, izvilcis, apraudzījis un… sapratis, ka tas ir cilvēka galvaskauss… Smilšainajā krastā varēja redzēt trīs četru metru lēcienu pēdas! Nenoskaidrots Latvijas tāllēkšanas rekordists nepieteicās godam nopelnītai medaļai… Neviens nejustos labi, tādu mantu uzejot, kur nu vēl naktī?!
Kasti atkal iegremdēja Gaujā. Pavasara plūdos tā aizgāja, ka nemetas.
Kādu dienu Arturs brauc augšā, uz Cēsīm, ar zirgu. Satiek apriņķa priekšnieku, sasveicinās. Tas ziņo:
– Šausmīga slepkavība! Atraste kaste, pilna ar līķiem…
– Nebrauc! Es zinu, kas vainīgs.
– Eu! Nu?
Izstāsta. Priekšnieks nospļaujas. Otrreiz kasti bija atraduši makšķernieki: tā bija aizskalota kādus divus kilometrus zemāk, aiz tilta.
Viens no galvaskausiem stāvēja „Siļķēs”, uz kamīna malas. Skelets gan aprakts Mežakalnā.
Ringolds. Apmēram kilometru no „Siļķēm”, „Pipariņos”, dzīvoja tēva draugs Ringolds Meņģelis. Zināma persona.
Viņa tēvs bija cēlies no Pipariņu mājām. Cara Nikolaja laikos viņš bija liels tirgotājs, miljonārs. Toreiz sēdeklis galvenokārt bija Pēterburgā. Revolūciju un karu laikā tēva miljoni aizgāja bojā, palika tik daudz kā īpašumi Latvijā. Cik tad no Pēterburgas varēja atvest?!
Lielo „Pipariņu” kompleksu vēlāk, Latvijas laikā, izmantoja par armijas virsnieku sanatoriju, kara laikā – par vācu virsnieku kara hospitāli, pēc tam tur bija pionieru nometne, bērnu sanatorija.
Ringolda māsu Karīnu, ļoti skaistu sievieti, savaldzināja un apprecēja par saimniecības vadītāju strādājošais Bērziņu Mārtiņš.
Turpat, Vāverītes mājās, dzīvoja Vilhelms Klesbergs. Viņš bija liela auguma vīrs, Latvijas laikos bija pusprofesionāls bokseris pussmagajā vai smagajā svarā. Trīsdesmitajos gados Vilhelms piedalījās Losandželosas Olimpiskajās spēlēs.
Paps, Ringolds un Vilhelms bija trīs kaimiņu puikas – draugi.
Ringolds Rīgā studēja ekonomiku, un Paps, pirmo gadu akadēmijā studējot tēlniecību, kopā ar viņu īrēja dzīvokli. Reiz, divdesmitajos gados, abi gājuši pa ielu aiz VEF, kur nez kā aiztikuši. Te uzreiz Ringolds sakot:
– Re, Kārli, paskaties! Vai uz numura plāksnītes nav rakstīts „R. Meņģelis”?
– Jā, tiešām! Numurs tāds un tāds. R. Meņģelis!
– Eu, ejam iekšā skatīties!
Izrādās – viena aizmirsta naglu fabrika, kas piederējusi Ringolda tēvam. Tā visu laiku strādā! Ir pārvaldnieks vai direktors, tas maksā nodokļus, peļņu pa kluso bāž ķešā. Dzīvo klusi un gaida, vai parādīsies īpašnieki vai ne. Vai nu tēvs pirms miršanas nebija pateicis, vai arī Ringolds bija aizmirsis… Tā viņam parādījās drusku vairāk naudas.
Un tad Ringolds nopirka automobili „Peugeot”. Nekādu sevišķu, normālu, kādi jau divdesmitajos gados bija, – ar četrām durvīm, ādas sēdekļiem. Viņš ar to braukāja pa Rīgu, brauca uz Cēsīm.
Ar auto Ringoldam gadījās pāris joku. Laimīgi brauc mājās no Rīgas uz Cēsīm pa Vidzemes šoseju, ved Papu. Brauc, pļāpā un aizrunājas. Skujenes ceļa pagrieziens tolaik bija augšā, aiz Amatas, tur, kur kādreiz bija veikals, nevis kur tagad tilts. Paps ierauga un sauc:
– Eu, Ringold! Re, kur Cēsu ceļa gals!
– Ak tā!
Šis kā griež… Par vēlu! Tas joks bija tāds.
Braukšanas maniere vēl nav izstrādāta, jo vairāk tādiem straujiem pagriezieniem. Cēsu ceļam, protams, bišķi pabrauc garām, grāvī iekšā, cauri alkšņiem un uzbrauc uz Cēsu ceļa. Ringolds saka:
– Nu redzi, Kārli! Un tu saki, ka es nemāku braukt!
Automobilis bija pietiekami stingrs – toreiz jau taisīja ar āmuru un veseri –, un, izņemot pāris skrāpējumu, lielākas skādes nebija.
Nākamais gadījums bija tāds. Ringoldam patīk iemest, un viņš „Pipariņos” brūvē dārza ogu vīnu. Rudenī, kad jābrauc uz Rīgu studēt, vīns jau gatavs. To nepārlej pudelēs, bet visu balonu ieliek auto aizmugurējā sēdeklī. Gumijas trubiņa, oranžīgi sarkana, caur korķi balonā iekšā. Ringolds stūrē, laiku pa laikam tikai pa mutītei caur trubiņu ierauj… Mierīgi tiek līdz Rīgai. Berģos, Baložkalnā uzbraucis, Ringolds jūt, ka ir ieķēris bišķi par daudz.
– Zini ko, Kārli? Es tālāk Rīgā nebraukšu. Re, kur Baložkrogs! Aizej un piezvani, lai no operas atbrauc taksītis un atved šoferi, kas ieved mani Rīgā! – Sevi attaisnojot, viņš vēl piebilst: – Arī lielās ostās nevienu kuģi bez loča iekšā nelaiž!
Toreiz pie operas staba bija taksīšu ormaņu telefons.
Nākamajā rudenī, kad Paps atbrauc studēt, Ringolds, jau sameklējis dzīvesvietu, viņam saka:
– Redz, Kārli, es atradu dzīvokli!
Kaut kur centrā. Kāpj otrajā vai trešajā stāvā, ved iekšā, rāda:
– Te ir priekšistaba, te kabinets.
– Ringold, klausies! Priekš kam mums tāds dzīvoklis? Piecas istabas! Tu tak redzi, ka tas ir daudz par lielu.
– Jā, rūme ir par lielu, bet paskaties – te ir otra ieeja: caur ķēķi – pastniekiem, vešerienēm. Tas vien ko maksā!
– Bet kam tev to otru ieeju?
– Kad meitas nāks pie mums ciemos, tad tās, kuras jau ir iekšā, pa kluso varēsim pa sētas durvīm izlaist laukā.
Paps aizgāja projām: viņam tas bija par dārgu.
Ar „Peugeot” iznāca tā. Protams, Ringolds studēja, līdzekļu aizvien mazāk. Mēģināja arī par taksīti braukāt. Reiz atstāja mašīnu uz ielas – viens bija izgriezis zamšādu no sēdekļa. Laba, derīga āda – toreiz jau štrunta ādu nelika. Viņš aiz kreņķiem aizmirsa izliet ūdeni – pārsaldēja radiatoru. Tā mašīna bija jāpārdod maizniekam, kas cepa smalkmaizītes. Tas izņēma sēdekļus, uzkrāsoja lielu kliņģeri un ar lielo vāģi vadāja produkciju pa kafejnīcām, veikaliem. Tā tas auto aizgāja, un braukšana beidzās.
Paps trīsreiz brauca uz Eiropu papildināties tēlniecībā. Kārtējā ceļojumā uz Itāliju aizbrauca kopā ar draugu Ringoldu. No Latvijas ceļamaizei bija paņēmuši līdzi krietnu rupjmaizes, cieti žāvētas cūkas gaļas un speķa krājumu. Brauca, protams, ar vilcienu.
Romā vai Florencē viņi dzīvo viesnīcā. Vai nu no vietējiem ēdieniem, vai psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, ka tik tālu no mājām, ne vienam, ne otram nav lielās šeftes. Vienu dienu neiet, otru dienu, trešajā arī nav. Kad jau jābrauc prom, nu tad beidzot ir! Ringolds aiziet uz tualeti un ļoti ilgi nenāk ārā. Kad tomēr iznāk, tēvs prasa:
– Bija?
– Jā, viss kārtībā!
– Nu tad es iešu.
To padzirdējis, Ringolds iekliedzas:
– Kārli, neej! Neej!
– Kāpēc ne?
– Es tev saku, labāk neej!
Tēvam kļūst interesanti. Par spīti brīdinājumiem viņš attaisa tualetes durvis un ieiet iekšā. No tualetes poda tā manta stāv ārā kā cieti žāvēta desa… Labums, vēderā nostāvējies, izspiests dikti ciets. Tēvs apskatījis ļoti izbrīnīts prasa:
– Bet kā tad tu šito lietu dabūji gatavu?
– Nu – tas gals atspiedās podā, un es no tās desas lēnām gāju nost!
Rietumu imigrācijas politika vienmēr ir bijusi divkosīga. Mans Paps trīsdesmitajos gados dzīvoja Parīzē un pieredzēja policistu vizītes. Dzīvot varēja koši, tik nedrīkstēji vietējiem atņemt darbu. Tur mākslinieku vairāk nekā melnā darba darītāju. Kā pieķēra, tā runa īsa – prom no valsts.
Kad Papam aptrūkās naudiņas, šo vai katru dienu apciemoja policisti, kas stāstīja, ka Parīzē ir labi, bet tēvijā noteikti labāk. Tā sakot, atklāti starp puķēm aicināja doties prom. Kā šis parādīja naudas pārveduma kvīti, tā uzreiz – bonjour mon senior! – un pazuda.
Korupcijas piemērs. Papam un Ringoldam bija draugs Otto Millers: Latvijas vācietis, no vienkāršajiem vāciešiem, ne baroniem. Laikam pat tīrasiņu vācietis. Dzimta jau sena. Viņa ģimenei otrpus Gaujas, pie Ungurezera, piederēja Ungurkrogs un lielas lauku mājas.
Otto strādāja slepenpolicijā, kas bija Frīdrihsona kantoris: nevis kriminālpolicija, bet politiskā.
Lai kaut kā savilktu galus kopā un varētu studēt, Ringolds piestrādāja par tramvaja vadītāju. Tolaik transporta līdzekļa vadīšanas prasme bija reta un tāpēc pieprasīta māka. Trallinātājs, pie kloķiem ticis, nebēdnīgi brauca un uz draugu, paziņu izteiktajām līdzjūtībām vien atsmēja:
– Agrāk, kad turējās naudiņš, bija lepns „Peugeot” ar ādas sēdekļiem, četrpadsmit tūkstošus latu vērts, tagad, kad nav ne santīma no agrākās godības, braucu ar divdesmit piecus tūkstošus latu vērtu vāģi! Re, kā esmu cēlies!
Ringolds stūrē tramvaju pa Aspazijas bulvāri. Pie Brīvības pieminekļa, kur tramvajs griežas, Ringolds skatās – Otto pie Otto Švarca, nezin kāpēc uz satiksmes regulētāju paaugstinājuma nostādīts, pilnā formastērpā ar baltiem cimdiem satiksmi regulē! Paziņu sveicinot, nodzindzina un aizbrauc garām. Tā kā slepenpolicists dzīvo kaimiņos, trallinātājs vakarā aizkāpj un sāk viņu tincināt:
– Kas tev lēcies, ka uz paaugstinājuma uzlikts esi?
– Pat nepiemini! Labu gribēdams, sūdus sastrādāju!
– Kas nu?
– Nūū – priekšniecība visus iztrieca uz gadadienu apsargāt Vācijas vēstniecību. Sociāldemokrātiem laikam Ādolfa valdīšana netīk, un tie kaut kādas provokācijas perina. Man nozīmēja sektoru kanālmalā, tieši pretī vēstniecībai. Uzdeva novērot, vai nenotiek kādi slepeni ekscesi. Es staigāju un lūkojos pēc kāda provokatora. Mēnesnīcā viss gaišs, laternas arī labi izgaismo. Skatos – viens tips, pieplacis pie zemes, caur apstādījumiem rāpo uz vācu vēstniecības pusi. Es klusiņām pakaļ! It kā ir uz to vēstniecību, it kā nav. Tips apstājas, piepaceļas augstāk, paskatās, tad nolaižas pie zemes, sasprindzis ieslēpjas puķēs, kaut ko izvelk laukā… pēc mirkļa pieliek pie acīm… Skaidrs – tūlīt šaus pa gaišajos logos labi redzamajiem banketa dalībniekiem! Es viņam klāt un, izsitis šaujamo, mēģinu uz muguras aizlauzt rokas. Tas spirinās pretī, tāpēc bļauju:
– Slepenpolicija! Nekusties!
Tas spirinās un bļauj vēl niknāk. Laikam netic, ka es no policijas. Izrauju žetonu, rādu saķertajam, bet tas kliedz pretī:
– Ko tu man te rādi?! Man tādi divi aiz žaketes atloka!
– Ko tad rāpo kā tārps? Maitā man slepeno operāciju!
– Tas esi tu, kas man te izbojāji operāciju. Es divas nedēļas staigāju pakaļ jauniņajai lielā priekšnieka sievai… un te, kad viņa ar mīļāko uz soliņa bučojas un es jau taisos fotografēt, tu uzkrīti un visu sacūko!
Nākamajā dienā sekoja lielā galvas mazgāšana pie augstās vadības. No slepenpolicijas laukā un – uz satiksmes regulētājiem! Tā, lūk!
Tolaik tā nebija ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana. Un kam gan sūdzēties?
Ringolds 1944. gadā aizbrauca uz Ameriku un četrdesmitajos piecdesmitajos gados Ņujorkā bija kādas viesnīcas pārvaldnieks. Otto pazuda kara jukās.