„Staro”, Arturs Balts, Drukātava 2016.
Laiku kavēdams, Staro sāka pētīt apkārtni. Šķiet, pārsvarā te bija sapulcējušies dzīves neveiksminieki. Izdzisušas, letarģiskas sejas, cerot uz brīnumu, dirnēja nokārtām galvām. Vienīgais, kas kliedēja bezcerības gaisotni, bija neparasti dzīvelīga meitene, kas žestikulējot, skaļā, griezīgā balsī, šķiet, visu darīja vienlaikus. Šķita, ka domāšana viņai bija sajūgta ar balsi un maņu orgāniem. Augsti uzrauts deguntiņš piešķīra nebēdnīgu izskatu, slaida un vienlaikus ļoti sievišķīga figūra. Trīsstūrainajai sejai piemita putna veidols. Neparasti lielas acis, nedaudz virs zelta proporcijas. Viņas maigo sejas ādu vēl nekad nebija skārusi kosmētika. Viņa bija no tām, kurām nevajag uzlabot dabisko skaistumu arī mūža norietā.
Būdams nedaudz flegmatisks, slēpts sangviniķis Staro ar interesi uztvēra nasko rosīšanos. Viņai, šķiet, ir vairāk dukas kā pieciem parastiem sieviešiem. Pirksti ņirbēja, kad ievadīja datus datorā, vienlaikus runājot pa telefonu un atrāvusies uz mirkli arī uz lapiņas uzšņāpa kaut kādus datus.
Uzlūkojot jaunavīgi stingro stāvu un darbā iegrimušo meiteni, viņam apziņā uznira jautra doma:
“Diezin, ko viņa dara gultā? Bet vai vispār viņa kādreiz guļ? Ar šitādu nenokausējamo Etnas krāteri, kad vīrietis tiek viņas apkampienos, tad atlaidīsies tikai, kad būs izdzisis vai vismaz komā.”
Ainiņa uzplaiksnīja viņa acu priekšā, un viņš neviļus iesmējās. Meitene vaicājoši uzlūkoja Staro. Kaut kas viņu acīmredzami aizskāra.
– Kas jums prātā? Vēl Dimā laikos skaitījās liels gods izlaist garu uz sievietes, bet es ar jums negulēšu! I neceriet!
– Velns! – Satrūcies Staro neviļus atkārtoja: – Velns! Ragana!
– Es neesmu nekāda ragana! Es vienkārši daru darbu, nevis gulšņāju!
“Viņa lasa manas domas!”
Šajā nežēlīgajā pasaulē maz kas varēja apstulbināt, bet šī bija tā retā reize, kad viņam rīkle izžuva.
– Un vispār, ja tas tik ļoti interesē, es naktīs guļu viena! Nevaru ciest grābstīgus spalvainos! Esmu jaunava ne vien pēc horoskopa...
Tādu monologu padzirdējuši, cilvēki izbrīnījušies pavērās gan Staro, gan meitenē. Pēdējā it kā nekas nebūtu bijis turpināja darīt savus darbus, vienlaikus paturot Staro redzeslokā.
Staro seja pielija ar purpursarkanumu. Viņš jau piecēlās, lai dotos prom, kad meitene iesaucās savā skanīgajā balstiņā:
– Nekur neskrieniet! Tūlīt saņemsiet savu norīkojumu!
Papīriem bija pielipināta lapiņa ar kaligrāfiski pareizu teikumu:
“Mans izredzētais! Vakarā piezvani uz šo numuru! Vai gaidi darba dienas beigas.”
Staro izbrīnīts pacēla skatienu. Meitene uz mirkli aicinoši palūkojās uz viņu. Tieši acīs. Drošais un dzidrais skatiens viņu iekveldēja. No šī skatiena kaut kas netverams palika dvēselē. Tā iegailējās. Uzkūra nepazīstamu liesmu. Gribējās skatīties vēl un vēl, nogrimt neticami zilajās dzīlēs. Cauri Staro ķermenim izšāvās kaut kas līdzīgs vieglam strāvas triecienam.
Darbiniece, uzlikusi bezkaislīgu sejas masku, turpināja šaudīties.
“Restorānu varētu droši uzticēt viņai vienai pašai!” ar skatienu pavadot, Staro godbijīgi nodomāja. Ieintriģēts viņš izlēma sagaidīt nesaprotamo būtni un patērzēt nedaudz tuvāk par laika apstākļiem, kaķu turēšanas noslēpumiem un, ja paveiksies, arī par kaut ko abu sirdīm tuvāku.
Zemās, ķerainās ziemas debesis strauji satumsa.
Iznākusi laukā, viņa pa taisno devās uz pagrabstāva kafejnīcu, pa kuras logu Staro uzmanīja darba biržas ieeju. Staro nemaz nebrīnījās, kad viņa, ienākusi kafejnīcā, piegāja pie viņa. Staro uzlūkoja meiteni ar vīrieša parasto novērtējumu – augums, krūtis, seja. Būdams labi audzināts, viņš piecēlās ar mulsu smaidiņu uz lūpām.
“Tikai neko muļķīgu nedomāt!” viņš centās savaldīt galvā trakojošo domu spietu.
– Vari neuztraukties! – to teikdama, meitene pienākusi nostājās viņa priekšā. – Domu lasīšana prasa pārāk daudz spēka, lai es šodien to vēlreiz atkārtotu!
Mainījusi tematu, viņa iesaucās:
– Tev notrūkusi krekla poga. Ai! Tu sen neesi bijis gādīgas saimnieces rokās? Kauns! Kad tu pēdējo reizi mazgāji kreklu? Ak, atdod ķīmiskajā tīrītavā? Labi, neko nesaki!
Nopūtusies viņa mainīja vienpusējā monologa tematu:
– Jā! Labi, brauksim pie manis vai pie tevis? Nē! Labāk brauksim pie manis. Tur ir tīrs, var nomazgāties, drēbes izmazgāšu, savedīšu kārtībā, ēst sataisīšu. Varu iedomāties, kas pie tevis darās: tev beigti tarakāni noteikti vāļājas badā apmiruši, putekļu līķautos ietērpušies.
Skaudra smeldze izstrāvoja caur visu Staro būtību. Cik gadus viņš bija zaudējis šo bezgala jauko ģimenes izjūtu.
Jaunā draudzene it kā starp citu pateica:
– Mani sauc Zane!
Un pacēlusies uz pirkstgaliem, tā, lai acis būtu vienā līmenī, Zane kvēli noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņas lūpām piemita saldi rūgtena dzērveņu garša.
Viņa bija vijīga, slaika, pat kalsnēja, gaisīga. Lielās noslēpumainas acis tik pilnīgi atsedza dvēseles dzīles, ka Staro tajās acumirklī nogrima neaizķeroties aiz biezajām skropstām.