Bārbala Simsone
MŪSU DIŽĀ MOŠĶU SENATNE
Arturs Balts. Neskaitāmās citzemes. Drukātava, 2013
Pirmssvētku laikā, kad visa Latvija cītīgi skuma pēc sniega, grāmatnīcu plauktos nolaidās kāds nebūt ne sniegpārsliņas svara jaunieguvums – rakstnieka Artura Balta romāns “Neskaitāmās citzemes”, kura vāciņa teksts sola atklāt „baltu cilšu pirmsvēstures laikmeta barbarisko pasauli un maģiju” – nenoliedzami intriģējošs pieteikums vēsturiska romāna un fantāzijas žanra sakausējumam. Tiesa, ar šādu uzstādījumu autors latviešu literatūrā nestartē pirmais – baltu cilšu senvēsturi ar fantāzijas žanra elementiem jau agrāk bagātinājuši vairāki latviešu rakstnieki, sākot ar Jāņa Lejiņa aizvēsturiskā zelta laikmeta meklējumiem triloģijā “Zīmogs sarkanā vaskā”, Jāņa Mauliņa centieniem savīt ezoterisko ar zinātnisko romānā „Aizvēstures traģēdija” un beidzot ar Valda Rūmnieka iztēlotajiem Lāčplēša piedzīvojumiem “jaunās skaņās” pusaudžiem domātajā darbā “Lāčplēša atgriešanās”. Taču "Neskaitāmās citzemes" atšķirībā no šiem darbiem neapmierinās vien ar dažiem mistiskiem tēliem, bet pretendē uz pilna apjoma fantāziju par senlatvisku tēmu.
Romāns aizsākas kā jau daždien teksts par "mūsu dižo senatni" – ar plašiem vēzieniem ieskicētu (pats par sevi saprotams, meža) ainavu, uz kuras fona nekavējoties iznāk galvenās dramatis personae ar tādiem vārdiem kā Ziemelis, Brīvulis, Vizbulis un Mākulis un sāk sarunāties ar vecvārdiem piesātinātos dialogos. Fantāzijas iezīmes tekstā ievijas no brīža, kad vareno senbaltu vidū ierodas citpasaules vēstnesis rūķis un sāk stāstīt par paralēlajām dimensijām. Tālākais sižets strauji savērpjas, introducējot nomaitātas kopienas vienīgo izdzīvojušo mazuli, ko augstsirdīgi pieņem cilts vadonis, tumsas spēku sūtni Melno burvi, kurš atradeni savukārt sadomājis izmantot par šantāžas līdzekli, un vadoņa apņemšanos šo lietu nokārtot. Viss pārējais aptuveni 400 lpp. garais teksts vēsta par varonīgo karotāju ceļojumiem caur neskaitāmām citpasaulēm, lai atrastu maģisku akmeni, ar kuru iespējams atpirkties no šantāžista. Tiktāl viss būtu formuliski, bet pieņemami.
Romāna neapstrīdami pozitīvā iezīme ir tā (aiz)vēsturiskais fons – autors labi pārzina senvēstures sadzīvi, ieradumus, kultūru, teikas un leģendas un prot tekstā ievīt dažnedažādus faktus, kas lasītāju, pirmkārt, ieintriģē (piezīme uz lappuses malas – par romānu derētu ieinteresēties vēstures skolotājiem!), un, otrkārt, uzbur patiesi ticamu senatnes ainu. Ja nereti vēsturisko romānu lielākais mīnuss ir anahronismi, autoram sižeta virpuļu reibonī aizmirstot par laikmetu, kurā tas risinās, tad „Neskaitāmās citzemes” vēsturisko stilu iztur no pirmās lappuses līdz pēdējai. Nevar arī noliegt, ka autoram ir laba iztēle, kas līdzējusi radīt spilgtus un daudzviet patiesi oriģinālus fantāzijas pasauļu elementus; īpaši daudzveidīgie citu realitāšu monstri, šķiet, bagātīgi aizpildītu ne viena vien ar trūcīgāku iztēli apveltīta rakstnieka mītiskās zooloģijas patukšos apcirkņus.
Diemžēl sākotnēji labo iespaidu jūtami pabojā jau drīz pēc ievaddaļas iestājies sižeta gausums: to bremzē garumgari jau minēto mošķu un cīņu apraksti un ne mazāk gari deklaratīvi iestarpinājumi. Proti, jau pieminētās vēstures zināšanas autors visbiežāk iekļauj tekstā kāda varoņa spontānu monologu veidā; diemžēl šie izvirdumi ne vienmēr iederas konkrētajā teksta vietā, jo tajos aprakstītās parādības (piemēram, pamācības vēsturiskajā biškopībā, brūču ārstēšanā un apģērba darināšanā) varoņa līdzgaitniekiem, atšķirībā no lasītāja, visdrīzāk būtu pašsaprotamas, turklāt grūta ceļa un kauju apstākļos diez vai šādiem vēstījumiem atrastos dzirdīgas ausis. Iznākumā atsevišķu teksta daļu uzbūve sāk atgādināt ko vidēju starp vēstures un dabaszinību rokasgrāmatām un ievadlekciju sentēvu dzīves gudrībās, kur katra varoņa rīcība tūdaļ izraisa atbilstoša rakstura pamācību lavīnu. (Simptomātisks ir, piemēram, moments, kad tūlīt pēc tam, kad kāds savāds tēls ticis atšifrēts kā citpasaulei piederīgs, seko teju antropoloģisks izklāsts četrarpus lappušu apmērā par vēl kādu citu iztēloto cilti. Sižetiskā darbība pa to laiku, loģiski, stāv uz vietas. Un tā tas iet no lappuses lappusē: kamēr autors noņemas ar informācijas blāķu tālāknodošanu, sižets strandē.)
Teksts ir izteikti maskulīns, jo sieviešu tēli tajā parādās tikai nākošās karotāju paaudzes iznēsātāju lomās; galvenā vieta ierādīta vīriešiem un cīņām (te gan jāpiebilst, ka žanra iekšējie likumi to pieļauj). Taču ar visu to kopējais tēlu skaits ir tik kupls, ka nav bijis iespējams katram izveidot pilnasinīgu raksturu. Pārējo vidū izceļas vienīgi centrālais varonis, teju pārcilvēks, cilts vadonis Tālis (Tālrīts), kuram no rokas iet viss, sākot ar ieroču un “smalko dimensiju” pārvaldīšanu, beidzot ar sieviešu savaldzināšanu, sākot ar pareizajiem dzelzsrūdas iegūšanas paņēmieniem un beidzot ar "spēka vārdiem", kas aptur pilnā gaitā aulekšojošu tauru. Viņu pavadošo personu bars ir padevies pārāk vienveidīgs, lai lasītājs līdz romāna beigām iegaumētu, kurš ir kurš, – un tas kopā ar nemitīgi gar acīm ņirbošajām citzemju ainavām rada apmulsumu, jo arī fantāzijā (vai: jo īpaši fantāzijā) lasītājam nepieciešams kāds nebūt varonis vai vide, ar ko būtu iespējams identificēties.
Paralēlās pasaules romānā nudien ir vārda tiešā nozīmē neskaitāmas un par 90 procentiem sakrīt ar nosacīti reālistisko vidi. Izstrādāt vienu, toties unikālu senpasauli ar no mūsējās pilnīgi atšķirīgu ģeogrāfiju, rasēm, klimatu – tāds acīmredzot nav bijis autora mērķis. Taču varbūt būtu derējis. Jau aptuveni pēc pirmās teksta trešdaļas svešo pasauļu apraksti sāk nogurdināt, jo to shēma ir samērā līdzīga: karotāji caur pārdabiskiem “vārtiem” iekļūst kārtējā paralēlajā dimensijā, seko nekomfortabli apstākļi, cīņas ar neiedomājamiem briesmoņiem, nāves draudi, satikšanās ar kādu viedo personu grupu, kas pārvalda šo pasauli, izsniedz karotājiem tālākajā ceļā noderīgus artefaktus un padomus un nosūta visu kompāniju uz nākamo pasauli, kur caurmērā atkārtojas viss tas pats. Rodas priekšstats, ka autors ietekmējies no datorspēlēm, kur, “izejot” vienu kampaņu/līmeni, notiek pāreja citā kampaņā/līmenī, kur turpinās šāda paša veida cīņas aptuveni līdzīgā intensitātē. Pēc desmit divpadsmit pasaulēm sižets sāk atgādināt apburto loku, tāpēc romāns būtu tikai ieguvis, ja daļa šo epizožu būtu tikušas īsinātas vai apvienotas ar citām. Iespaidu bojā arī neatrisinātie loģikas "caurumi". (Kā, piemēram, Tālis katrā no citzemēm tik labi zina ceļu, kaut ceļa rādītājs ar zaķa spēriena palīdzību tiek izsists no ierindas jau pirmajās svešajā realitātē pavadītajās minūtēs?)
Plusu „Citzemju” tekstam var piešķirt par valodu, kura, kaut gan cieš no latviešu vēsturiskā romāna žanram bieži raksturīgās apvid- un vecvārdu gūzmošanas, tomēr ir lasāma neapšaubāmi viegli (un pat ar zināmu valodniecisku interesi), un par rakstības scenogrāfisko precizitāti, kas veiksmīgākajās epizodēs rada ilūziju, ka skatāmies nebūt ne to sliktāko Holivudas action filmu.
Tā kā “Neskaitāmās citzemes” ir tikai pirmā daļa iecerētajā piecu (!) grāmatu ciklā, var vien ieteikt autoram turpmākajās daļās iztēles joņojumu ielikt strukturētākos grožos, lai pabeigtais darbs kopumā attaisnotu cerības uz latvisku fantāzijas eposu, kas spētu ne tikai papildināt nacionālās mošķoloģijas apcirkņus, bet arī patiesi ieinteresēt dažāda gadagājuma lasītājus.