„Neskaitāmās citzemes”, Arturs Balts, Drukātava 2013.
Sirmo simtgadīgo egļu galotnēs noslēpušos putnu vakara vidžināšanu aprāva klusināts svilpiens – apkārt apmetnei izvietotie sargi nesnauda. Tie, modri lūkojoties apkārt, uzmanīja svešās zemes biezokni.
Pie ugunskura atpūtā atlaidušies vīri acumirklī pietrūkās kājās, paķēra ieročus un lūkojās uz svešiniekiem, kas, nemaz neslēpjoties, pat saceldami troksni, tuvojās.
Aiz šaurās takas līkuma parādījās pulciņš bruņotu jātnieku. To noskrandušie, salīkušie stāvi nepavisam negāja rakstā ar sudraba un zelta rotājumiem bagātīgi izgreznotajiem ieročiem un brangajiem rumakiem. Pirmais jātnieks īsā pavadā vilka tādu kā bērnu, ko nopakaļ jājošais rūsganbārdis ik pa brīdim paskubināja ar šķēpu. Radījuma nesamērīgi lielā galva nevarīgi kūļājās soļu taktī. Kad pulciņš bija piejājis divu bultu lidojumā no apmetnes, jātnieki apstājās.
Svešinieku vadonis, nolēcis no zirga, parādīja atvērtas plaukstas, tā ziņojot par miermīlīgiem nolūkiem.
– Erss! – sitot vareno dūri sev pa krūtīm, svešais skaļi nosauca savu vārdu.
– Tālis, – atbildot mājinieks panācās uz priekšu.
Tālis, pamājis vīriem, lai tie nolaiž ieročus, lēnām piegāja pie svešinieku vadoņa, kas tāpat kā viņa vīri kāri lūkojās ar jau čaukstošu garoziņu klātajā cepetī. Erss ar skaļu guldzienu norija kārtīgu ņēmienu siekalu.
No svešinieka savādā izloksnē stāstītā varēja saprast, ka viņi ir no Galā cilts, kura dzīvoja ziemeļos no Mazgas upes pirmās krāces. Pēc tāla ziemas tirgus atgriežoties mājās, pirms astoņām dienām, ceļoties pāri paplatai upei, viņiem uzbrukuši laupītāji, kam gandrīz izdevies viņus pārsteigt. Pēc īsas, bet sīvas un asiņainas cīņas uzbrucēji aizbēguši, aizdzenot līdzi zirgus ar visu pret kažokādām iemainīto sāli, dzelzi, smalkām vilnas drānām. Dzīvi palikušie, pārsvarā smagi savainoti tirgotāji, nav varējuši sekot milzīgajam laupītāju pulkam. Bezžēlastības nomaitājuši ievainotos laupītājus, viņi savākuši daudz labu labo ieroču, bruņas, drānas un šajās zemēs neredzēti lielos nogalēto naidnieku zirgus – trīs ērzeļus un divpadsmit ķēves, vienai no tām drīz vajadzēja atnesties. Zirgi vien pārpārēm atsvēra visas zaudētās preces. Arī neredzētos ieročus ar greznajiem rotājumiem virsaiši un bagātākie labieši par brangu maksu nopirks vai iemainīs pret jaunām precēm. Bojāgājušo īstenieki, savu vaidu tiesu saņēmuši, nevainos dzīvos gļēvulībā.
– Un kas tas par mošķi? – Tālis norādīja uz takas malā guļošo radījumu, ko no sākuma bija noturējis par kroplīgu bērnu ar nesamērīgi lielu galvu.
Svešinieku vadonis saviebies steigšus atbildēja:
– Mēs līdz nāvei pārbijāmies, pirms divām dienām šo būtni negaidīti purvājā ieraugot. Pirmāk domājām, ka tas ir kāds savārdzis mošķis vai jods. Necilvēks gulēja, saritinājies kamoliņā, un žēli kunkstēja. No tāluma raugoties, uz tā sāniem, uz saplēstā apģērba ieraudzījām sakaltušas asinis. Tas mūs iedrošināja pienākt klāt. Radījums ar miesu un asinīm nav pekles izdzimums, to arī apliecināja pagalam noberztās basās pēdas. Tas būs no kādas tāltālas zemes pie mums iemaldījies savāds cilvēks. Vai nu mazums citzemēs savādu ļaužu mīt? Pat ar melnu ādu. Varējām nokaut, bet izlēmām labāk savaņģot. Dreļļa darbam gan spēka būs par maz, bet viesus izklaidēs, miestiņu dzīrēs pienesīs.
Tālis, redzot svešās būtnes nožēlojamo stāvokli, piebilda:
– Varu likt galvu ķīlā, ka tavs vaņģinieks nenodzīvos līdz nākamajai apmetnei.
– Tiesa kas tiesa, – piekrita Galā mītošo vadonis, – mums ik pa brīdim jāapstājas, lai tas nedaudz atpūšas. Kad mēģināju uzkraut zirgiem mugurā, tie sāka trakot. Nevarējām nekādi novaldīt.
– Nāciet pie mūsu ugunskura! Senais ceļinieku likums liek ceļā izlīdzēt citiem. Mums arī medījums patrāpījies rets un milzīgs. Paši jau taisījāmies sākt maltīti.
Nelikdamies lūgties, sen neēdušie Galā mītošiem zirgiem ātri noņēma segas un somas, sapina tos un palaida ganīties. Atstājuši ieročus vienuviet pie mantām, viņi pievienojās savam vadonim, kas, atradis kopēju valodu, pie ugunskura jautri mēļoja ar Tāli.
Virs kvēlojošā ugunskura iekārtais milzu taura nesadalītais liemenis kairinoši smaržoja, taču, lai kā vīri centās, viņi nespēja notiesāt dižo medījumu. Veldzēties varēja ar iesāļo ūdeni no avotiņa, kas urdzēja turpat blakus ugunskuram.
No čurkstošā cepeša virsas nošņāpis vēl vienu brūnganu, sulīgu gaļas gabalu, apmierinātībā sēkdams, Galā mītošo vadonis atlaidās uz muguras.
Izmantojis izdevību, Tālis iejautājās:
– Kā klājas Rūsim? Viņa darināto kara cirvi redzēju karājamies pie viena tava vīra sāniem.
Vadonis, savilcis skābu seju, nedaudz pavilcinājies, atbildēja:
– Tagad jāprasa – kuram Rūsim. Vai jaunajam, kas mīt pie Lamas atvariem, vai vecajam, kas dzīvo aiz Rūsas lokiem? Sirmais Rūsis aizpagājušajā rudenī sagāja naidā ar ciema vecajiem. Viņš kopā ar daudziem jaunajiem devās pie Ruzas upes lokiem, kur purvājos mīt šīs zemes veco saimnieku cilts, kas nerunā mūsu mēlē. Tie kā aizlaikos iztiku gādā vienīgi ar medībām un zveju. Jaunais uzcēla tajā malā vēl vienu kaltuvi, bet nekas vairs neiet uz priekšu, kā ierasts.
Ar jaušamu rūgtumu balsī viņš piebilda:
– Plāns rieciens tagad liekams abās kaltuvēs. Jaunajam vēl daudz jāmācas. Lāgā nepadodas. Vecajam Rūsim vairs veselības nav un rocība neļauj sapirkt dzelzs krājumus, lai piekaltu pulka tālās zemēs izslavēto katra karavīra sapni – šaurasmens kaujas cirvjus. Vasarā Rūsas tecējums apsīkst. Liellaivai top par seklu. Pēc pāris asmeņiem tālu zemju tirgoņiem ar laiviņu celties augšup vairs nav izdevīgi. Jau tā jāmet liels līkums sāņus no Mazgas upes tecējuma. Mūspusē vēlās salnas nereti nokož uzdīgušos asnus, un aptrūkst maizes jau tā trūcīgajai iztikai. Akls naids briedina rūgtus augļus. Rūša kalēja prasme viņa ciemam nesa pārticību, savs labums tika tirgoņiem, bet daudziem vīriem viņa kaldinātais asmens deva priekšrocību kaujās. Tagad, naida neprāta sašķeltiem gan jaunajam, gan vecajam ciemam brīžam jākar zobi vadzī, tirgoņiem jāmeklē kas cits, bet vīriem jāsamierinās ar ne tik labiem ieročiem, jo ne katrs var atlicināt laiku tālam ceļam līdz jaunajai mītnei. Naids dedzina prātus, šķeļ brāļus. Vienīgi ienaidniekam posts patīk. Vieglāk var pietapt pie svešas mantas. Vienīgais labums ir šis bruņukrekls, – ar kreiso roku Erss pārlaida pāri sīkajām metāla plāksnītēm, tās kā neskaitāmas zvīņas klāja miecētās ādas kamzoli. –Rūsis tagad laiku īsina, gatavojot zvīņu bruņukreklus. Labu labie. Redz, kaujā nepievīla. Laupītāja cirvis iestrēga. Re! – Parādījis pie pleca bruņukrekla zvīņās iešķeltu krietnu robu, vadonis uzsita pa aizjostē iebāzto mazo bronzas cirvīti. – Būs ko uz vecumu mājās mazbērniem parādīt, bet kuslais laupītājs gan nobrīnījās, pirms ar veselo roku rīkli pārgriezu. Pēc tā vīreļiem dūša aptecējās. Šie ņēma kājas pār pleciem.
Tumsai iestājoties, svešinieku vadonis lūdza Tālim atļauju arī saviem vīriem stāvēt nakts sardzē. Nemanot Galā mītošo sejās nelietīgus nodomus, Tālis piekrita un atļāva tāliniekiem guļvietās paturēt savus ieročus.
Rīta agrumā, aukstuma pamodināts, Tālis ieraudzīja, ka Galā mītošie jau pošas ceļam. Piecēlies viņš lēnām ar baudu izstaipījās. Sargu kurtais ugunskurs sprakšķēja, spēcīgi sildot. Brītiņu pasildījies, viņš atcerējās savādo būtni. Visu piemirstajam klājās plāni – to kratīja spēcīgs drudzis. Skatoties uz čokurā sarāvušos mazo augumiņu, Tālis pārmetoši noteica tā, ka visi dzirdēja:
– Krietns saimnieks gādā arī par saviem dreļļiem. Atstāj to man, varbūt izķepurosies. Pretī došu pusi no palikušā taura.
Priecādamies, ka tik izdevīgi ticis vaļā no nekam nederīgā dreļļa, Galā mītošo vadonis steigšus piekrita piedāvājumam.
– Tu biji viesmīlīgs un dāsni pamieloji nepazīstamus ceļiniekus, kā pateicību atdodu šo zemes dēlu.
Galā mītošie klusēdami sacirta savu taura daļu un, kopā ar mantu saiņiem uzkrāvuši zirgiem, steidzīgi devās prom, baidoties, ka Tālis iemainīto var atprasīt, ja dāvātais drellis pirms laika nomirtu.
Tikmēr Tālis uzmanīgi pārcēla drudzī trīcošo augumu tuvāk pie kvēlojošā ugunskura, noguldīja uz sava apmetņa un aplūkoja vainas. Netīrumiem klātās vātis uz kājām pūžņoja. Acis bija dziļi iekritušas dobumos. Seklā ieelpa viesa bažas. Zem smalkās vilnas apmetņa uz dreļļa sāniem vīdēja divi plēsumi, ko bija atstājuši kāda zvēra zobi. Ar ūdeni nomazgājis netīrumus un ievainojumus, Tālis no taupītās vara krūkas būtnes mutē ielēja ārstniecības augu virumu.
Neskaidras guldzošas skaņas Tāļa galvā vērtās saprotamos vārdos:
– Paldies par dzīvības glābšanu! Man kā izraidītajam nav ko dot pretī. Mana dzīvība jau tāpat ir tavās rokās. Es tev varu piedāvāt vienīgi savas zināšanas un uzticīgu kalpošanu.
Satraucies Tālis jau ķērās pie dunča, bet, laikus savaldījies, uzsmaidīja neļaužu radībai.
– Vienmēr būsi laipni gaidīts pie mana ugunskura un manu vīru pulkā!
Ietinis tīrā apmetnī, viņš radību saudzīgi ielika ādas maisā. Zirgs, izstiepis kaklu, brītiņu apošņāja maisu. Nesaodis neko briesmīgu, rumaks nepretojās, kad savādā nešļava līdz ar citiem maisiem tika iekārta tam mugurā.
Bronzas iedegums klāja skarbo, vēju aprauto seju. Apcirptā kuplā bārda neslēpa zoda aprises, kas pauda apņēmību, caururbjošais gaiši zilo acu skatiens izstaroja nelokāmu gribu. Vārdu sakot, Tālis bija vīrs, kurš pieradis pavēlēt, ne izpildīt cita rīkojumus. Sejas ādā virs degungala no vienas auss līdz otrai iedarītais egļu skujiņas raksts sargāja no sīkām nelaimēm.
Nesen vīra gadi sāka ritēt mūža otrajā pusē. Pēc sievas Taldas nāves dēla radībās viņš kļuva par pasaules staigātāju. Daudz sievu radībās priekšlaikus aizgāja veļos, un, vairs nevēloties piedzīvot mīļotās nāvi, Tālis nemeklēja jaunu mājas saimnieci. Mājās viņš uzturējās pavisam īsu brīdi starp diviem tāliem tirdzniecības ceļojumiem. Samainījis atvestās svešzemju preces pret kažokādām, vasku un dzintaru, ar jaunu tirgotāju – piedzīvojumu kāru jauniešu – pulku atkal devās tālumā. Kad atgriezās, mājas rituma apnikušie vīri nomainīja pārgurušos, un no jauna atsākās ceļojumu aplis.
Vienreiz pali, vairākkārt laupītāji un meža ugunsgrēki pazudināja visu preci, bet Tālis ikreiz atgriezās sveikā. Dažreiz gan tikai ar mazu pulciņu ceļadraudzes, taču veiksmīga tirgotāja slava no jauna piepulcināja zem viņa zīmes citus vīrus.
Tāļa vecāki savam dēlam bija devuši vārdu Rāms, bet, nepārtraukto ceļojumu iespaidots, viņš izvēlējās piemērotāku – Tālrīts. Ikdienā gan vīrs dēvēja sevi par Tāli – šis vārds likās vairāk piemērots vēlmei, kas viņu dzina uz arvien jaunām tālām zemēm.
Visu dienu apkārt virmoja biezi neizklīstošas miglas vāli. Priekšā un aizmugurē ejošie pārvērtās neskaidrās ēnu aprisēs, kas pilnīgi bez kādas skaņas te parādījās, te pazuda. Miglā augumi šķita savādi vāri un kusli.
Savilgušais apģērbs saldēja. Miglas pilieniņi dzēla tērpa nesargātajās miesas daļās. Tālis veltīgi centās sasildīt ar dvašu krampī savilktos nejutīgos pirkstus. Grūti, bet bija jāiet vien tālāk.
Soļojot caur viesuļa krietni izlauzītu bērzu birzi, viegls vējiņš atnesa ko netīkamu. Gaisā virmoja šķebinoši riebīga dvaka. Paostījis gaisu, Dzenis saviebies noteica:
– Pa labi no mums ir pavasarī atkususi maita vai pasen kritis zvērs.
Pēc pārsimt soļiem viņi uzdūrās smakas avotam. Nepilnu trīsdesmit soļu atstatumā zem nolauzta bērza stumbra gulēja uzblīdis aļņu buļļa rumpis. Dziļi aļņa iekšās iebāztu galvu, cietā miegā guļot, krāca pagalam izkāmējis lācis. Tik ļoti novājējis, ka atgādināja ar ādu apvilktu ģindeni. Zvēra kreisajai pakaļkājai trūka pēdas. Tās vietā bija redzams nopuvis stumbenis. Lācis krāca tā, ka visa apkārtne skanēja.
– Kur tāds krācējs radies?! – Nemanījis lāci, neizpratnē apkārt lūkojās Mākulis.
– Palūko tur zem tā bērza – Ziemelis norādīja uz vējgāžņu.
– Dievs pasarg! Tā nokrākties, ka pat savu nāvi nesamanīt!
– Ja neviens nenobeigs, tas var uzbrukt vientuļam gājējam!
– Lai lācim tiek! Tāpat viņa gaļu neviens neēdīs, un smirdīgo ādu neļaušu līdzi vest. Skat, pūžņo kāja! Viņa dienas ir skaitītas. Ejam! – Tālis, nevēloties lieku nastu, neļāva vīriem piebeigt izvārgušo lāci.
Zirgiem uztraukti sprauslājot un raustoties, viņi pagāja tam garām. Vīriem nācās krietni turēt zirgus ar cietu roku, lai tie nesatrakotos. Krācošais lācis pat nenojauta, ka ir vēlreiz piedzimis. Pirmo reizi, kad pēc sliktās ziemas guļas, badā mirstot, atrada maitu, un otrreiz – šodien, ļaužu pasaudzēts.
Tālis atminējās trīs akmeņu šķilu krāvumus, kas, biezas sūnu un ķērpju segas klāti, ar kroplām priedītēm un bālganiem ķērpjiem apauguši, vairāku vīru augumā slējās augšup no purva viduča. Krastam tuvākā virsotne šķiebās, draudot sabrukt, taču atlikušās turējās droši. Visbargākajās ziemās ledus nepārņēma purvu. Zvēri un putni šeit ieradās izdziedēt brūces, slimības. Mednieki nekad nestājās ceļā un netraucēja. Nelaimīgajam pekainim jo sevišķi vajadzēja rast tādu vietu, pirms nosprāga.
Caur nomiedzi skanēja trauksmes svilpieni. Cieta dunka sānos pārliecināja, ka tas nav kārtējais sapnis. Sardzinieku trauksmes saucienu uzmodinātie vīri lēca augšā. Samiegojušies tie pirmajā brīdī nejēdza, ko darīt, kur skriet, ko ķert, tāpēc steidzās izkārtoties aplī, sadzenot zirgus iekšpusē. Arī Tālis, vēl īsti nepamodies, atmetis apmetni, ķēra pēc dižšķēpa un tikai tad pakliedza:
– Uguni vairāk!
– Css! Nē, tieši mazāk! – Ziemelis pie auss nočukstēja.
– Kas uzbrūk?
– Palūkojies augšā! – atčukstēja Ziemelis.
Tālis, pacēlis acis, apstulba. Sākuši skatīties līdz ar viņu, vīri stulbi blenza debesīs.
Pilnmēness spokaini izgaismotajās debesīs uz dienvidaustrumu pusi traucās šausmoņu pūlis. Ļaužu ģindeņi uz zirgu un vēl kādu nezvēru kaulaiņiem. Dažiem spoku jātniekiem trūka galvas, vairākiem pa kājai vai rokai.
Ģindeņu kaulus vietām klāja pussatrunējuši miesas gabali vai no apģērba palikušas plandošas skrandas. Uz dažu kauliem grabēja sarūsējušas bruņas.Daži jātnieki mežonīgi vicināja cirvjus, salauztus zobenus, šķēpus un vēl citus ieročus. Vairums gan jāja ar tukšām rokām.
Stindzinoša klusuma ieskauti, tie plūda varenā straumē krietni virs koku galotnēm. Neviens nepalūkojās zemē uz bailēs un izbrīnā sastingušajiem vīriem.
Pirmā pūļa vadonis iekrita acīs. Tā šķēpa kāts bija vismaz kārtīgas priedes garumā, un tas pārspēja visus iedomājamos un dzirdētos milžus. Dīvaini, ka, par spīti tādam pūlim, nebija tik lielam ļaužu skaitam raksturīgās kaukoņas un svilpoņas.
Zirgi, neraugoties uz murgu virs visu galvām, mierīgi šķibināja pērno zāli vai laizīja viens otram sānus.
Aiz spocīgajiem karotājiem sekoja sieviešu drānu paliekās tērptu ģindeņu pūlis.
Kad pirmajiem gaiļiem būtu laiks dziedāt, aizklunkurēja pēdējie no jau izsīkstošās straumes. Tie bija kājinieki, un katram trūka rokas vai kājas.
– Tas ir uz jaunu dvēseļu ražu. Briest jauni slaktiņi.
– Vai kāds ir dzirdējis par kaut ko tādu? – Tālis, lūkojoties uz vīriem, manāmi pārsteigts vaicāja.
Papurinājis galvu, Ziemelis norūpējies atbildēja:
– Pa kādam rēgam ir manīts, bet, ka tāds negaiss ietu pāri, neesmu dzirdējis pat pa ausu galam. Tādu milzumu mirušo pievelk nāves tuvums. Tur laikam iet karsti, ja no tāda attāluma spēja rēgus pacelt gaisā!
Jau otro nakti asiņainais mēness vaigs biedēja cilvēkus. Lāgā gulēt vairs nevarēja. Visa nakts pagāja, nemierīgi svaidoties, kunkstot, pat uztrūkstoties sēdus. Pārbiedētie ļaudis lūkojās spocīgi sudrabainās
mēnesgaismas pielietajā apkārtnē. Neviens neatminējās, no kāda murga viņi tik ļoti varēja sabīties. Neziņa vēl vairāk nomāca. Izbīlī skaitot lūgsnas, ļaudis ciešāk turējās pie ieročiem, tā arī līdz rītam vairs nerodot miega. Arī Tālim redzētais murgs uzdzina ledainus sviedrus.Viņš murgā laidās kaut kur lejā, visapkārt vaikstījās savādu radījumu viepļi, naidā zvērojošas acis. Nešpetnas asas cīņas. Pulka dažādu neredzētu ieroču un bagātīgi plūstošu asiņu straumes kā pali pārplūdināja visu. Asinis un asinis. Baismas!
Ik katram murgam ir savs skaidrojums, un šis miroņu skrējiens varbūt bija to cēlonis.
Pēc miroņu skrējiena miegs bija kā ar vēju aizpūsts. Lēlis, raugoties mēnesnīcas apspīdētajā spocīgajā ainavā, nopūtās un pusbalsī noteica:
– Ir jau virums, kas acis naktī dara gaišas. Viss apkārt tik tumši pelēcīgs. Tā kā palsā mēnesnīcā.
– Stāsta, it kā pats būtu nomēģinājis! – Ieirgojās Rubenis.
– Nē! Nē! Tik dzirdējis esmu.
Nākamajā dienā ap pusdienas laiku izdevās labs ķēriens azaida galdam. Līdakas pēc pirmā ledus iziešanas nārstoja līcīša seklumā. Pēc ziemas miega stinguma tās slinki vairījās no ļaudīm. Vai ik dūriens sasniedza mērķi. Un dūra jau tik, cik vajadzēja pāris dienām. Zirgi tāpat pārslogoti, ko tur vēl nokraut ar asakainajām līdakām. Iemainīt arī pret tām daudz neko nevarēja. Vai visi, kam nebija slinkums un kāds ūdens tuvumā, tās ķēra brangākam kumosam.
Lielos baļķus nedūra. Tādām ilgdzīvotājām miesa cieta, asaku pārpilna. Rīkle kā piesēta ar apdrupušiem zobiem. Vislabākās bija vīra rokas garuma, tādām miesa sulīga un asakas vieglāk izlasīt.
Uz kurināšanai sastieptiem stumbeņiem un zaru klēpjiem sēžot un lasot asakas laukā, Dzenis it kā sev stāstīja:
– Brangi! Vēl jau, upesmalā dzīvojot, var krietni zušus palasīt. Pavasarī vajag zirņus zušupes krastmalā sasēt. Kad tie sāk ziedēt, zuši zaudē prātu un naktī lien krastā, lai ņemtos pa zirņiem. Ja pirms saules ar arklu pāris reižu pāriet pāri, tie bezpalīdzīgi lokās, jo nevar tikt pāri svaigam arumam. Atliek pielasīt pilnu grozu, un tauks zuša cepetis vakarā būs kā likts. Var jau vaļas brīžos līdakas padurt, bet tad vajag lielu pacietību un jātur acis vaļā, jo ir jau milzenes, kas pašu var nomedīt vai krietni savainot. Ja kāja vai roka tiek tāda baļķa rīklē, vai cik sāpīgas un nedzīstošas ir brūces! Līdakas var būt pat garākas par pašu medītāju vai pat laivu. Žokļa kauls vien tādām rokas garumā. Ja tāds briesmonis klusā novakarē izlec virs ūdens spoguļa, tad visapkārt skaļi jo skaļi noskan atpakaļkritiena plaukšķis un šļakatu gūzmas skaņas, un viļņi saceļas un sitas pret krastu. Tāda milzene pīļu mātei visus pīlēnus var nolasīt un beigās arī pašu sakampt. Ir jau nodurtas dikti lielas, kam iekšā mazāka līdaka, kas norijusi vēl pavisam sīku.
– Es arī tādu reiz redzēju, – Tālis piebilda. – Iebridis līdz jostasvietai, pie vecupes lielā atvara ar makšķeri ķēru visādas sīkaļas – uļus, auziņas. Viena brangāka ieķērās un šaudījās apkārt, gribēja atsvabināties no āķa valgiem. Es to uzmanīgi kausēju. Neļāvu iepīties ūdenszālēs. Bija tāds labs kaula āķis, neviena zivs no tā nevarēja nomaukties. Un te piepeši redzu – no atvara ceļas ūdens briesmonis vismaz divu tādu augumā kā es. Galva kā krietnam zirgam. Tik nosūnojušu līdaku vēl nebiju manījis. Es stāvēju sastindzis kā ledus gabals un lūkojos. Domāju, ka gals klāt, bet tā laikam baidījās izmesties seklumā. Apcirtās un nogrima atvara dzelmē. Ūdens virpuļa viļņi mani apšļāca līdz krūtīm. Kā es diebu no ūdens laukā un mājup! Vēl ilgi makšķerēju tikai no krasta un ne par ko negāju uz vecupi. Līdaka var jau aprīt tik par sprīdi nekā pati īsāku līdaku. Kas tad viņai mani ko nenorīt? Vai nav dzirdēts par ūdeņos pazudušiem bērniem? Gan jau kādu tādas sirmas milzenes aprija, bet pārējos ūdens gari pie sevis novilka.
Ziemelis, aizmetis apsūkātās asakas, nosūkstījās:
– Ek, būtu mums tagad laiva! Nenāktos smagi valkāties pa pavasara dubļiem. Sēdētu un airētu. Laivu darināt arī vajag māku. Vislabāk taisīt no apses stumbra. Vajag tik atrast no zariem tīru stumbru, nocirst vajadzīgā garuma bluķi un tad tikai cirst un cirst, līdz vienkocis gatavs. Var jau darināt no ozola, tādas laivas ilgi kalpo, bet pārlieku smagnējas zvejošanai. Ja apses vienkocim izcērt plānas malas, tās var tīri labi uz āru krietni paplašināt. Vajag tik sutināt un karsēt, līdz ar ķīļu palīdzību malas ieveidosies, kā nākas.
– Vai arī vienkocim dēļu rāmi uztaisīt. Tad tas ir diezgan drošs un negāžas apkārt, ja ko brangāku noķer. Tādu Tāļa redzēto dzīvo baļķi, – Dzenis piemetināja.
Saulei karsējot, vīri ar atvieglojumu nometa smagos ādas apģērbus. Agrais pavasaris pa dienu pieveica ziemu, bet pievakarē ādas gan no jauna nācās vilkt plecos. Brīžam uzpūta negants sīvenis. Tad vīri satinās un cerīgi lūkojās uz Tāli, pierunājot apstāties aizvēnī.
– Tukšais vējš nav tik negants, lai no tā vajadzētu slēpties. Drīzāk baidieties no spēja atkušņa un paliem. Tad gan varēsiet nedēļām gaidīt, lai noskrien ūdeņi un apžūst zeme.
Saulainākajās vietās kājas tiešām vai ik uz soļa stiga pavasarī uzburbušajā zemē. Dubļi biezā kārtā lipa pie izmirkušajiem apaviem, darot kājas smagas. Tāpēc aizvien biežāk nācās apstāties un tās kaut nedaudz žāvēt.
Par spīti visam, mājupceļš rādījās īsāks nekā dodoties prom nezināmā svešumā. Lai arī nebeidzamajā ceļā pārguruši, ar katru soli tuvojoties mājai, vīri kļuva arvien možāki.
Ilgajā ceļā zirga sviedri bija ieēdušies sen nemazgātajā apģērbā. Zirga smaka asi unkodīgi virmoja apkārt. Gan plēsoņām, gan uzmanīgākam medniekam tāda smaka līdzētu atrast upuri, taču vīri par to neraizējās.
Arī zirgiem pielipa ļaužu mundrums. Smagie saiņi slēpa to izkāmējušos sānus, tomēr tas netraucēja žirgtā solī sekot saimniekiem.
Cilvēkiem neklājās viegli. Krietns medījums reti kad tika, pārsvarā nācās samierināties ar kādu neuzmanīgu zaķi, stirnu vai tikai putnu. Neviens vairs nevēlējās iegriezties ļaužu apdzīvotās vietās, lai pret maizi izdevīgi iemainītu kādu preci.
Šķiet, neprāts bija pārņēmis visu pasauli. Vairākās zemēs tikai svaigi kūpošas krāsmatas norādīja, kur palikuši iemītnieki. Divreiz ceļu aizšķērsoja vietējo novadu karavīru pulciņi, kas ar kāru aci nolūkojās zirgos un vēl kārāk to nestajos smago mantu maisos, taču vīru apņēmīgās sejas un labu labie ieroči pašķidrajiem sargu pulciņiem likās pārlieku ciets rieksts. Pārliecinājušies, ka svešie ir miermīlīgi tirgotāji, kam nav nekādas saistības ar meklējamiem sirotājiem, un saņēmuši pa nelielai dāvanai, sargi ļāva tiem doties tālāk. Būtu vietējo krietni vairāk vai tie savu dzīvību neturētu tādā vērtē, tad, neraugoties uz svēti ievēroto tirgotāju neaizskaramības likumu, kara pārņemtajās zemēs bez pēdām pazustu arī ceļinieku nelielais pulks.
Lieltaka vijās gar plašu upi. Taka bija teicami uzturēta. Staignākās vietas nostiprinātas ar žagaru klājumu un baļķiem. Reti kur varēja tik raiti staigāt. Pirms vairākām ziemām Tālis sirmbārdainajam Lāčķepam no nepazīstamajiem ceļiniekiem pateicībā par rūpēm bija uzdāvinājis skaisti izrotātu garo nazi. Varbūt pārāk dārga dāvana par ceļa uzturēšanu, taču kopš tiem laikiem viņš bija aizvien laipni gaidīts šajā zemē.
No vesela stumbra iztēsti divi koka zobeni slējās augstu abpus lieltakai. Iedurti ar smaili zemē, tie simbolizēja robežu, aiz kuras saimnieki varēja izvilkt īstos ieročus. Uz zobeniem uzkarinātie, laika gaitā nomelnējušie, sasprēgājušie koka vairogi bija noklāti ar spēcīgām sargzīmēm. Aiz zobeniem pie zemes bija pieplakusi ar velēnu jumtu klāta būda, no kuras augšā vijās gaišu dūmu irdze.
Ieeju zemē apsargāja vairāki biezās ādas bruņās tērpti vīri. Tiem pašpārliecināti pievienojās vēl pāris no būdas iznākušie. Sargi nostājās gatavi cīņai, ja ceļotāji izrādītos laupītāji.
Sargi pazina Tāli un, laipni sveicinot, ļāva šķērsot vārtus. Pārmijuši pāris vārdu, vīri turpināja ceļu. Sargi novēlēja turēt acis vaļā, jo šoziem klīstot neganti daudz dienvidu sirotāju, un tie varot atkulties arī līdz šejienei.
Lai arī ļauno garu un nelaimes aizdzīšanai vienā vārtu pusē uz sētas mietiem bija saspraustas vēršu, aļņu galvas, bet otrā pusē mežakuiļu, vilku un lāču galvaskausi, vienam otram tas likās par maz. Par biedējumu dzīvajiem ļaunļaužiem līdzās puva pāris laupītāju viepļu. Uzlūkojot vien šādas stipro sētu rotas, vairumam negantnieku zuda iekāre pēc svešas mantas.
Aiznākamajā dienā pie pavasaru palos uzplūdušās Dižupes pārceltuves Tālis nesastapa sirmo pārcēlāju. Upei ledusvāks vaļā, un tagad pārcēlājiem bija darbs.
Pie laivām un svaigi uzcirstā plosta stāvēja viens pats pārbiedēts pusaudzis. Niecīgais ugunskurs mazāk sildīja nekā dūmoja.
– Kur vecais Raups?
– Visi vīri pirms pusotra mēneša aizgāja karot ar sirotājiem. Man pēc ledus iziešanas lika tikt galā ar pārcelšanu.
Pusaudzis, palicis viens, braši turējās, kā pienākas jaunam karotājam. Ziņas par neskaitāmiem sirotājiem, kuri postot lauzās vienā zemē pēc otras, lika visiem karotspējīgajiem vīriem ķerties pie ieročiem. Dažviet sakautie sirotāji atkāpās, ātri savācās pulkos un turpināja postīšanu. Daudzas ziemeļu kaimiņzemes nāca talkā, sūtot pa karadraudzei, bet vēl daudzāku zemju vecākie centās domāt vienīgi par savu labumu un sēžot nogaidīja aiz, viņuprāt, drošajiem piļu vārtiem.
Tālim zem lāpstiņas netīkami iekņudējās. Ļauna zīme! Briesmas ir ļoti tuvu. Priekšnojauta nekad viņu nebija pievīlusi, un diemžēl tā bija arī šoreiz.
No piekrastes egļu audzes, mežonīgi aurojot, izvēlās svešu karotāju pūlis. Izklaidus skrienot, katrs no tiem centās pirmais piekļūt pie mantām.
– Kā gan viņu vadonis ir pārsteidzies! Būtu pagaidījis, līdz lielākā daļa sāk celties pāri, tad gan mēs nevarētu, kā nākas, cirsties.
Novērtējis pārspēku – divi vīri pret viņa vienu, Tālis par labāko aizsardzību izvēlējās pretuzbrukumu.
– Zirgus sasieniet kopā un vediet pie plosta! Pārējie – man aiz muguras!
Vadonim klausīt pieradušie vīri zibenīgi nostājās savā vietā. Vairogi pacelti, cirvji, šķēpi sagatavoti. Līkstenieki uzvilka lokus, nomērķēja, bet bez pavēles nešāva.
– Uz priekšu! – Tālis ierēcās un pirmais, vicinot zobenu, metās uz priekšu, pārējie ciešā rindā, sekoja, daudzbalsīgi rēcot.
Saliedētais pretuzbrukums pretiniekos izraisīja apjukumu. Izstieptās rindas nedaudz saļodzījās, un šī mazā aizķeršanās viņiem dārgi maksāja. Vismaz septiņi novēlās zemē, vēl daži bultu savainotie vairs nelikās tik bīstami.
Pretinieku gandrīz par veselu galvas tiesu mazākais augums Tāļa vīriem deva krietnu priekšroku tuvcīņā.
Puskailais Ziemelis ar plīvojošiem matiem kā ļauns mošķis šaudījās pa kaujas lauku, pārmaiņus te ar vienu, te ar otru cirvi kapājot kārtējo naidnieku. Katrs viņa cirtiens beidzās ar sāpju kliedzienu vai gārdzienu. Matu saite cīņas karstumā bija atraisījusies, un tagad mati, strauji griežoties, pusaplī lidoja līdzi,. Ieraugot, ar kādu vieglumu viņš cilā milzīgo divasmeņu cirvi, naidnieki bailēs sastinga, nespējot aizbēgt. Ziemelis briesmīgi pārskaitās, kad kāds gļēvulis mēģināja ietriekt durkli viņam mugurā. Uztraukumā pārrēķinājies, tas, ar asmeni viegli skarot Ziemeļa sānus, nogāzās garšļaukus zemē. Ziemelis sasprindzināja visas dzīslas un cirta ar platu vēzienu. Vieglās ādas bruņas asmenim nebija šķērslis. Gļēvuļa augums sadalījās uz pusēm. Uz mirkli apstājies atņemt elpu, Ziemelis pārlaida skatienu apkārt mutuļojošajai kaujai.
Ne visiem līdzās stāvēja Laima, un to vidū bija Briģis.
Garais zobens noslīdēja gar cirtienu sakapātā ādas vairoga malu un iedūrās zemē. Tik dziļi, ka pagurušās rokas vairs nevarēja to atsvabināt.
Kaujā katra kļūme var būt liktenīga. Kamēr Briģis centās atbrīvot ieroci, ienaidnieks nekavējās izmantot mirkļa neveiksmi. Ar acs kaktiņu redzot, kā īsais zobens triecās virsū, zibenīgi pretī pašāvis vairogu, Briģis izvairījās no nāvējošā cirtiena, taču guva smagu savainojumu. Kaut arī īsā zobena asmens pret vairogu zaudēja daļu cirtiena spēka, tas turpināja savu ceļu uz roku, kas izmisīgi mēģināja izraut iestrēgušo zobenu. Pārslīdējis pār vairoggredzenu sargātajiem pirkstiem, asmens pārcirta biezo bronzas aproci un miesu līdz kaulam.
Sāpju kliedziens izrāvās no asiņu pilnās mutes. Savainoto pirkstu kampiens atslāba. Jūtas un maņa pazuda, ievainojuma skaudrās sāpes nomāktas. Melns sagriezās gar acīm. Zobi nokraukstēja. Vien stipri sakožot tos, viņš novaldījās, nezaudēja samaņu, lai spētu cīnīties par dzīvību.
Zilganais zobena asmens pacēlās augšā, atvēzējās un triecās lejā.
– Tad tāds ir mana mūža ritējuma gals! Zintniece Gudrune kļūdījās, solot to pienākam sirmā vecumā pie pavarda.
Asmens tuvojās svilpdams, bet lēni, kā pa miegam. Brīdī, kad tam vajadzēja gareniski pāršķelt plecu, Briģis attapās un parāvās malā. Cirtienā ieguldītais spēks, nesastopot gaidīto mērķi, laupīja līdzsvaru par uzvaru pārliecinātajam ienaidniekam. To vien tik vajadzēja. Brīdī, kad ienaidnieks paklupa, Briģis, triecienā ielicis visu gribu, ar vairoga malu tam pārlauza sprandu.
Sapratis savu bezpalīdzību, pēdējā brīdī naidnieks spēja vien izbrīna īsi iekliegties, kliedziens aprāvās ar spalgu krakšķi. Izbrīna un šausmu pilnās acis apdzisa, pirms stāvs novēlās asiņu pielietajā zemē. Briģis sagrīļojās un uzkrita uz pievārētā ienaidnieka trīsošā auguma.
Ar katru cīņas mirkli Tālis juta spēku pieplūdumu. Kaujas gars uzdzina kaismīgu cīņas sparu. Tad viņš piedzīvoja ko tādu, kas nebija pieredzēts. Vispirms aukstuma, tad karstuma vilnis pāršalca sasprindzinājuma pilno stāvu. Dusmu asins plēve aizmigloja skatienu. Atmetis vairogu nostāk, ar abām rokām saķēris kaujas cirvi, Tālis, griezīgi kliedzot, ietriecās ienaidnieku pūlī. Zobus šņirkstinot, viņš skaldīja naidniekus citu pēc cita.
Straujā cīņa beidzās ātri. Uzbrucēji cīnījās līdz pēdējam, nebēga, lai glābtu dzīvību, kad zaudējums kļuva acīmredzams. Neviens no ievainotajiem naidniekiem neprasīja žēlastību un saņēma ātru nāvi.
Ziemelim sviedros salipušie mati nokarājās virs pieres, traucējot saredzēt apkārtni. Neredzot vairs nevienu pretinieku, viņš noliecās un pacēla krāšņi izrotātu bronzas bruņucepuri. Iepriekšējais saimnieks, lielgalvains tēviņš ar pārcirstām bronzas krūšu bruņām, nu pievārēts gulēja, sarāvies čokurā pie viņa kājām. Pabīdījis ērtāk uz pieres uzkritušo bruņucepuri, Ziemelis, vicinot garkātaino divasmeņu cirvi, ļāvās uzvaras līksmei. Saulē spoži laistījās sīvajā kaujā iegūtā bruņucepure un cirvja platā, spožā virsma, kas jau bija tīra no asinīm.
– Ha! Mēs uzvarējām! Uzvarējām!
Pārķēruši saucienu, arī pārējie vīri, vicinot ieročus, pievienojās skandējumam.
Pusaudzis ar plaši ieplestām acīm pārmaiņus lūkojās te uz līksmojošajiem, te uz pievārētajiem. Viņa acu priekšā noritējusī kauja pārspēja visu agrāk redzēto. Pieairējis koceni krastā, viņš metās iekurt lielāku uguni.
Tālis nepievienojās līksmes trakumam un pārliecinājās, vai nedraud jaunas briesmas. Tikai tad viņš lika apkopt ievainojumus, kas izrādījās vieglas skrambas. Vissliktāk klājās Briģim, kas ilgi nenāca pie samaņas. Savainotā roka ātri sapampa, bet pret vakaru atguva puslīdz labu skatu.
– Tādus savainojumus vislabāk ārstēt smirdavotos. Plēstām kaitēm der arī dziednieciskie avoti, vēl jo labāk, ja tie ir sāļavoti. – Sakodis zobus, Mākulis raudzījās, kā maina ar asinīm pilnos apsējus. – Mūsu zemē nepilnu dienas gājienu uz rietiem no Veckalnu mājām ir paugurains purvājs ar spēcīgu avoksnāju. Tur iztek pāris lielisku smirdavotu. Ja uz turieni iet pret vēju, deguns nemaldīgi novedīs pie lielās noras, kur tie satek vienuviet caurtekošā seklā dīķītī. Vasarā tur ir tā nomīdīts, ka zvēru un putnu aizvien pilno laukumu klāj gandrīz vienas vienīgas smiltis. Smird riebīgi, taču dziedē labi. No plašas apkārtnes visdažādākie meža zvēri nāk dziedēt slimības, plēstus ievainojumus. Tā ir vienīgā vieta, kur stirnas sadzīvo ar vilkiem. Nebaidoties no plēsoņām, zālēdāji smirdavota dubļu vannās dziedē varbūt šo pašu vilku plēstās vātis. Dabas mātes dziednīcā arī cilvēki ir gaidīti. Mednieku, kurš uzdrošināsies pārkāpt dziednīcas līdzpastāvēšanas likumu, Dabas māte sodīs.
Palūkojies uz svaigajiem pārsējiem, viņš jautri piebilda:
– Nenāktu par skādi kādu laiku mierīgi atgulēties arī parastā avotā.
Lūkojoties cīņā apskādētajos vīros, Tālis pie sevis domāja: „Tad, lūk, kāda cena mums tagad jāmaksā par vieglo kara naudu.”
Dienvidzemju vervētāji, sākoties kariem, izklīda pa visām zemēm. Mežu klātajās zemēs pārvietoties grūti, bet tas vervētājus nebaidīja. Tie par katru savervēto algotni saņēma krietnu sidraba daudzumu. Tas deva apņēmību un nekaunību. Tie vai no ādas līda laukā, lai savāktu pēc iespējas lielāku pulku. Maz kam rūpēja, ja pulkam pievienojās kāds izputējis vīrs vai tāds, kuram par ļaunu darbu nāktos stāties tiesas priekšā. Diemžēl tas bieži vien izdevās – daudzi jaunie, kam prāta vietā vējš svilpo, saklausījušies bagātīgu atlīdzību sološās runās un nevēloties smagi pūlēties tēvu tīrumos par maizes riecienu, pievienojās vervētājiem. Vienu gadu mazāk, citu – vairāk, bet aizvien simtiem jaunekļu devās pie dienvidu valdniekiem pelnīt lielo sidrabu. Maz no turienes atgriezās, dažiem iepatikās svešās zemes, un tie palika tur dzīvot, taču lielākā daļa kaujas laikā zaudēja dzīvību vai nokļuva verdzībā.
Vienu no viņiem, kam Tālis vārdu neatminēja, viņš reiz satika Septiņu torņu pilsētas tirgus laukumā – bez kaujā zaudētām kājām un par zādzību nocirstu labo apakšdelmu.
Tāli atpazinis, viņš, skaļi kliedzot dzimtajā mēlē, pietrausās klāt un gaudulīgi lūdzās žēlastības dāvanu. Redzot, cik ļauni novadniekam klājas, Tālis bez liekas tielēšanās izvilka maku.
Dabūjis krietnu sidraba gabalu, jaunulis pateicības uzplūdos uzplijās ar solījumiem izpalīdzēt tirgus lietās, ko Tālis cieti, bet pieklājīgi noraidīja. No piedāvājuma kopā ar viņa vīriem atgriezties mājās priekšlaikus novecojušais jaunulis atteicās. Skrandās noslēpis sidraba gabalu, uzreiz ietrausās caurumā, kas viņam kalpoja par naktsmītni. Varbūt tā arī bija labāk, jo kam tāds par sevi parūpēties nespējīgs kroplis vajadzīgs. It sevišķi, ja ne savas dzimtas sardzē sakropļots. Ja nu vienīgi, lai citiem vējgrābšļiem atsistu vēlēšanos pievienoties jaunam aunu baram.
Tēvi un mātes nevēlējās bezspēcīgās dusmās noraudzīties, kā viņu atvases aizvilina nokaušanai ārzemēs. Neraugoties uz viesu likuma aizsardzību, daudzi, par vervētāju tuvošanos saklausījuši, jau pie zemju robežām, draudot ar tūlītēju nāvi pie virves, viņus patrieca.
Tālis jau sen teica, ka jauno naivuļu vervētāji jāpielīdzina laupītājiem, kam spriežama ātra tiesa, taču vecajie nevēlējās asumus. Katru reizi tie lielajās sapulcēs neļāva liegt ceļu svešajiem un ikreiz stūrgalvīgi atgādināja, ka viesu likums ir svēts likums. Ja vien svešie nezaga, neslepkavoja vai kādā citā veidā nepārkāpa Dieva likumus, tie baudīja ceļotāju neaizskaramību. Karalietās zinības vajadzēja smelties, bet ne jau zaudēt nenovērtējami dārgos jaunos karotājus.