„Aiviekstes lielais plosts”, A II Pozitīvs. Ezerrozes grāmatas 2025.
Šeit ir Tavs grāmatas eksemplārs: Globuss
Ziņa sociālās saziņas vietnē WhatsApp:
– Sveiciens godājamajiem alkoholiķiem! Mēs priecāsimies, ja jums labpatiks pagodināt mūsu sabiedrību. Sekoja datums.
Šī gada plosta starta vieta ir Aiviekstes hidromezgls, Ošupes pagasts, Madonas novads. Tur, kur Aiviekste iztek no lielākā Latvijas ezera – Lubāna ezera. Visi laipni tur gaidīti. Tur jūs gaidīs vēl nebijis piedzīvojums – plostošana. Tiešā un pārnestā nozīmē. Nobrauciens ar motorizētu plostu. Nesteidzīgā atpūtas režīmā izbaudīt un iepazīt valstī četrpadsmitās garākās upes burvību. Simts kilometrīgajā nobraucienā ar piknika elemen-tiem ieplānoti vairāku dienu piedzīvojumi uz ūdens un upes krastā. Sievas un bērni, kāmji un suņi (par atsevišķu samaksu) var burzīties rezervētā brīvdienu mājā. Tur visiem pietiks vietas un izklaides. Pēc laiskās plūšanas nogurušos ģimenes galvas sievas varēs savākt blakus Aronas ietekai.
Jums nevajag lauzīt galvas par pašu plostu. Tas uz maniem pleciem un maka saturu.
Sagatavojiet piemērotu apģērbu, nepieciešamās mantas, svarīgus sīkumus! Iegādājieties makšķernieka karti! Tusnīgas bankas kartes. Un sildošos dzērienus. To nevar būt par daudz. Un laicīgi piesakieties – vietu skaits ierobežots.
P. S. Lubānā var izmantot laivu nomas pakalpojumus. Ja kādam nepatīk saspiestība, trokšņi.
P. S. P. S. Laicīgi atgādinu, ka zaglis bojā savu karmu aizbēgot nesamaksājis.
Piektdiena, 13. datums. Mehāniskais laikrādis rāda seši no rīta. Elektroniskie sugas brāļi neatpaliek laikā. Atšķiras vien to atrašanās telpā. Vieta – dambis starp Lubāna ezeru un Aiviekstes hidromezglu.
Iesaistītās personas: tie paši, kuri figurē grāmatu sērijā “Pogainie NE zvēri”, plus pāris spilgti sava novada dēli, kuri pakāpeniski iefiltrēsies šajā varoņstāstu krājumā.
Šīs dienas izvērtās kā parasti, piesātinātas ar piedzīvojumiem un stāstiem, pārsvarā nesteidzīgā atpūtas režīmā. Norunātajā vietā un laikā piebrauca balts Mercedes Vito busiņš. Skaļi čirkstinot šķembas, tā riepas apstājās, lai izlaistu pasažierus. Tam sekoja tumšzils Mazda Xedos 9.
– Beidzot detoksikācija no ikdienas! – Marts, iztrausies no busiņa, ietaurējās dobjā krūšu balsī. – Cik gan fosilās degvielas dezintegrējām, kamēr līdz jums nokļuvām!
Visi bija ļoti pacilāti un ideālistiski noskaņoti. Rosīgi apmainījušies ar parastajiem pieklājības apliecinājumiem, sāka atbrīvot transportlīdzekļus no lielajai plostošanai paredzētā.
– Nekas mūs neapturēs, kad ir skaidrs mērķis! – Gintars paziņoja.
– Piedzerties! – Arvils zobgalīgi pašķielēja uz viņu.
– Cik prasti!
– Lai atkorķētu pudeli, protams, ir jāpiepūlas, bet tie pūliņi ir to vērti.
– Dzīvotspējīgs priekšlikums. – Gintars, atvēris alus bundžu, ieklunkšķināja kārtīgu devu.
– Atkal sākas dzeršana, – Ingars caur zobiem izgrūda. Īkšķus turēja ieāķētus aiz biezas ādas siksnas ar misiņa sprādzi.
– Veselīga iesildīšanās. Alū ir visi organismam vajadzīgie mikroelementi. Un veselības nekad nav par daudz! – Juris miesaskārīgi atņirdza zobus.
– Bail padomāt, kā tu šņabi advokātēsi!
– Reizi gadā var sevi palutināt.
– Un to tu saki 365 reizes gadā.
– Nav tiesa! Reizēm visas trīssimt sešdesmit sešas! Tas man ir gadiem rūpīgi kopts vaļasprieks, taču sieva pieprasa kodēties.
– Laulībā vienmēr jāiet uz kompromisiem. Šodien tev nav taisnība, rīt tavai sievai taisnība.
– Rāpot dzimušais. Parāpo nost! – Herberts sasveicinājās, vienlaikus pamājot savam dēlam, kas rullēja Xsedosu Rīgas virzienā.
– Priecājos, ka esi te. Sen neesam tikušies, vai ne? – labdabīgu iespaidu pārņemts, Ingars pajautāja.
– Jau vairāk nekā gadu, – Herberts atbildēja. – Bet mūsu gados dzīve ir ātra.
– Labi teikts! – Juris uzslavēja un lietišķi noprasīja: – Tu siltās mantas paņēmi?
– Jā, desmit litrus.
– Tik ar gadiem saproti, cik pareizas bija jaunības kļūdas.
– Kārsavas novada Malnavā uz palikšanu ir ieperinājusies Latgales šmakovkas dedzinātava. Paņēmu kasti ar neatņemamu kulinārā mantojuma sastāvdaļu. Kvalitatīvas šmakovkas ir reti lietojama manta. Vietējais viskijs gardummīļiem.
– Ielej mums Latgales stipro dzērienu! – Arvilam uzsitās adrenalīna vilnis.
– Vai nebūs par ātru?
– Ka vēl nav par vēlu! Naktī piecēlos, domāju – uztaisīšu piparmētru tējiņu. Gatavošanas procesā situācija kļuva nekontrolējama.
– Tad mums visiem ir jādezinficējas, pirms situācija sāk šķobīties!
– Neskaidrīte paliek, ar ko sākt.
– Kas nepazīst kaunu, nepaliek neēdis.
– Mēs varētu saorganizēties – tu gurķus, Ingars glāzītes, Arvils dzidro.
– Un tu?
– No manis ideja!
– Sanāk! Sanāk! Kuri nav samaksājuši! Uz mantas provi! – Herberts bija īsteni priecīgs. Acīs iespīdējās uztraukums. Spējš tvīkums apšalca vaigus.
– Katru reizi, kad es kaut ko pērku, no manas kartes tiek novilkta nauda. Vai kāds zina, kā atslēgt šo funkciju? Ļoti kaitino-ši, – Oskars ar sāju sejas izteiksmi taujāja.
– Senos laikos viss bija vienkāršāk. Ja vecis sataisīja parādus, tad viņš varēja aizdot kreditoram savus bērnus, kas tos atstrā-dāja. Tikmēr vecis var taisīt jaunus.
– Ko – bērnus? – Oskars izskatījās riebuma pārņemts.
– Tos arī! – Marts piekrītoši palocīja galvu.
– Vai esat gatavi alko testam? – Herberts iesaucās. Gintars nervozi norīstījās.
– Kādu alkoholu testēsim? – Guntis lietišķi painteresējās.
– Tikai vislabāko!
– Tad ir labi! Sports ir nolikts. Ikgadējā medicīniskā komisija arī ir izieta. Līdz oktobrim zaļumu pietiks, lai aknas atjaunotos.
– Es darbojos pēc kvantu algoritmiem – dzeru tikai, kad piedāvā, – Ģirts izskaidroja savu dzīvesziņu.
– Ilgstoši atturoties, acis zaudē fokusu, ausis aizkrīt, – Ingars brīdināja. Viņā vai mutuļoja dzīvības spraigais gars.
Kamēr Arvils izkārtoja glāzītes, Herberts atkorķēja šma-kovku.
Satecināja
Ģirts atplēsa iepakojumu ar siera šķēlītēm.
– Mūsdienu ķīmiskās rūpniecības sasniegumi ļauj siera ražotājiem to pagatavot ar jebkuru garšu, – viņš, paostījis sieru, paziņoja.
– Es gan specializējos uz Cesvaines sieriem, tie eksportējas uz sierēdāju valstīm, – Oskars reklamēja sava novada garšu.
– Tie barbarisma laiki, kad desu gatavoja no dzīvniekiem, ir beigušies! – Ar šiem vārdiem Guntis pievienoja uzkodu klāstam kūpinātas desiņas.
– Saliešana ir ļoti svarīgs pasākums, kam nevar vieglprātīgi pieiet, jo var nākties uzklausīt daudzstāvīgus tautiskos nolādējumus un tiem radniecīgus buramvārdus.
– Piemēram, beidz muldēt un salej, kamēr iekšas nav sadrupušas! – Ingars izgrūda nepacietīgu nopūtu. Arvils vēroja Herberta manevrējošās rokas un komentēja:
– Kā daudzroku Šiva. – Satraukums norasinājis pieri slapju.
– Šots, kā šņabja mērvienība, radās sensenajos kovboju laikos, kad bārā varēja iemainīt patronu pret viskija glāzi, – Guntis atminējās. Paņēmis glāzīti, viņš lūdza palīdzību: – Labu cilvēku ir maz. Sargājiet mani!
– Uz saredzēšanos! – Herberts pacēla glāzīti. Juris pievienojās, sakot:
– Lai sadedzinātie tilti apgaismo manu ceļu! Un palīdz aizmirsties no eksistenciālām šausmām.
Agris pamanījās atrast un palaist Red Hot Chili Peppers – Under the Bridge.
– Uf! Stiprs gan tas Vistālāko Austrumu ražojums! Galvā tīkami iedūcās, – Arvils uzslavēja. – Atceros, kā deviņdesmitajos gados braucām uz Rīgas Centrāltirgu pirkt “klavieres”, ar ko aparatūrai kontaktus tīrīt.
– Nav jēgas atgriezties pagātnē, jo tur nekā nav. – Ģirts mirdzēja dzīves aizrautībā.
– Piekrītu! – Ingars iesaucās. – Antīkie laiki. Ne viedtālruņu, ne datoru, nekā tāda, ko tagad tik nešpetni paģēr mūsu laiks.
– Gadi! Gadi! Gadi! Meitene ar izkapti vairs nav tālu. Protu novērtēt katru mirkli! Nemeklēju dzīves jēgu, jo meklējumos var zaudēt īstenību.
– No zemes nevar aizbēgt, – Gundars aizrādīja. Arvils oponēja, sakot:
– Var paglābties pazemē.
– Optimists!
– Bija Mikēnas. Zinot to vēsturi, kļuva baisi no atziņas, ka no šeit dzīvojošajiem, kaislību pārņemtajiem cilvēkiem, kuri mīlēja un audzināja bērnus, palikuši tikai putekļi, šie akmeņi un sena leģenda. Un kaut kas viņu dzīvē tajā brīdī bija ļoti svarīgs, kaut kā dēļ viņi atdeva savu dzīvību, viņi cieta, bet viss beidzās pīšļos.
– Āmen! – Gintars pieminēja notikušo.