Humoristiskā sērija "Pogainie NE zvēri" „Romāns bezgalīgos turpinājumos”

"Mauzeru pavēlnieki", A II Pozitīvs, Drukātava 2012.

Pirmais šīsvasaras kvalifikācijas paaugstināšanas seminārs sapulcēja daudzus kopš Policijas akadēmijas izlaiduma laikiem neredzētos kursa biedrus. Marģeris, ieraudzījis nomaļus nostājušos bijušo grupas biedru Ingaru, piegāja tam klāt un sveicināja:

– Čaviņa!

– O, čaviņa! Sen neesam viens otru manījuši.

– Kā vecajam kāršu sitējam dzīvē klājas? Precējies, neprecējies?

– Vienu apli noskrēju. Pietiek, vairs neprecēšos!

– Kur sēdēsim?

– Matīsa cietums mani galīgi nevelk!

– Tev vēl aizvien tik joku plēšana prātā?

– Atšķirībā no mūsu politiķiem es nemainos katram vēja pūtienam līdzi.

– Tad ejam tur aizmugurē. Apsēdīsimies, papļāpāsim, kā pa šo desmitgadi katram gājis, ko sadzīvojis, kā citiem klājas.

– Labs i. Einam ar!

Turpināt lasīt

„Murmuāri”, A II Pozitīvs, Drukātava 2013.

Uz sniegoto koku pakājēRīgas piepilsētā uzbūvēto pirti viena pēc otras ieradās divas kompānijas: pie večiem veči, pie gados jaunākajiem – gados jaunākie.

Namsaimnieks Gundars, elegants, iznesīgs, sportiska auguma vīrietis, kura kvadrātveida zods ar asām rievām it kā nesaskanēja ar smejošajām lūpām, ieraudzījis, šķiet, no labas dzīves pamatīgi apvēlušos Martu, nosvilpās:

– Vui, cik sen neesam redzējušies! Tā noēdies, ka šķiet – drīz tev sejā Pilnmēness fāze iestāsies.

Par Martu nosauktais ļoti resnais vīrs, kam smagais zods nokarājās vairākās krokās, neapvainojās. Par spīti izplūdušajiem vaibstiem viņam bija dzīva, izteiksmīga seja, ko rotāja patiess smaids, kad tās saimnieks nokrekstējās:

– Nemaz nav tik apaļa kā ilgstošās neredzēšanās svētku jubileja. Labāk rādi, kur iesākumā ģērbties līdz džemperim, kur saldētava šņabim, kur galds ar karstu tēju un kur – visbeidzot – pirts!

– Tā – pa labi durvis uz pirts priekštelpu! Tur rūmes pietiek arī virsdrēbēm. Te jau antikvāro veču kompānija salikusi savas pekelītes, – Gundars norādīja uz pārpilnajiem pakaramajiem, kas, šķiet, vēl mazliet un labprātīgi pakļausies Zemes gravitācijas spēka vilinājumam. – No pirts priekštelpas ir divi ceļi: uz lāvas karsēties vai pa šiem buka koka pakāpieniem rāpties augšā uz lustūzi.

Norādījis uz trepēm, Gundars paziņoja:

Turpināt lasīt

„Sabiedrības dakteri”, A II Pozitīvs. Drukātava 2017.

Pierīgas pirtī piektdienas pievakarē, kad karstuma tveicē izmocītie pilsētnieki raujas uz laukiem, pirstslotu ritmiskā dziesma ne uz mirkli nenorima. Tās skartie vīri ik pa brīdim labsajūtā skaļi nosēcās. Izmeta pa spēcīgākam vārdam. Uz nokaitētiem akmeņiem ik pa laikam nošļakstināja pirtsslotas. Un tad garaiņu mijkrēsli caurauda svaigo lapu reibinošais tvans. Sviedriem norasojuši augumi uz apses dēļu lāvām izbaudīja pirts karstumu, kad ārā valdīja jūnija svelme.

Ik pa brīdim kāds meklēja glābiņu no vēsturiskajiem aizlaikiem palikušajā 200 litrīgajā čuguna katlā. Iegrūda galvu, vai pat bezmaz līdz jostas vietai ienira ledus saltajā ūdenī un norēcās:

– Kas par ledusaukstu ūdentiņu! Labi, ka tas saglābts no nodošanas metāllūžņos! Šis sauklis kā kredo visiem palīdzēja izturēt šodien pārlieki svelmaino pirti. Arhimeda likuma ietvaros izspiestais ūdens notecēja pa restoto noteku, bet krāns no jauna piegādāja kārtējo stindzinoši aukstā ūdens porciju.

– Ah, tad atnāci savus grēkus sutināt? – Pirmo tūri izgājis, priekštelpā sēdošais Bocmanis, ieraudzījis Džonsonu atveram durvis, irdzīgi noprasīja.

– Tu esi tīrs no grēkiem? Ak, negāja nost? – Džonsons, papurinājis gadu ritumu izbalinātu galvu, liekot kaktā antikvāro spieķi, izsmējīgi noprasīja.

Par spīti cienījamam vecumam, viņš varēja lepoties ar ļoti dzīvīgu prātu. Stiegrainais augums varēja lepoties ar saglabāto vingrumu un tvirtajiem muskuļiem. Sirms, kaulains vīrs mūža skaistākajos gados. Bocmanis neskaidri atburkšķēja:

– Ko tad, tu, saproti no netīrumiem!

Viņa jūnija saules iedegušajā veselīgajā sejā mirdzēja spridzīgas acis.

– Es tos labi saprotu. Man tie baigi līp klāt.

– Vai tad neesi pieradis, ka lien te mazgāties?

– Pieradis gan! Es brīnos par tiem, kas vasarā baltās drēbēs cierē apkārt. Es nevaru vilkt baltu kreklu, bikses. Man ir jāiet kaut kur pa ielas vidu. Ja es kaut kur piegrūdīšos, tad visi mēsli, netīrumi būs pie manis. Viņš būs tīrs, bet es būšu netīrs. Tā ir!

Turpināt lasīt

„Heijā”, A II Pozitīvs. Drukātava 2019.

Uz putekļainā grants ceļa krietni izstiepusies autokolonna, mašīnām vienai pēc otras piebremzējot, iegriezās ošu noēnotajā mājas ceļā. Ceļu turpināja tikai viena no tām. Putekļu grīstes vien nostiepās aiz simtā audi, kas visu laiku bija turējies kolonnas astē un nu beidzot izrāvās neierobežotas redzamības zonā. Šis auto acīmredzot nebija no policistu un ekspolicistu kompānijas. Pievarējuši septiņsimts metrus garo aleju, viesi signalizējot darīja zināmu saimniekam savu ierašanos.

Marģers ar plašiem, enerģiskiem žestiem norādīja piebraukušajiem vietu zālienā, kur nolikt savus ilgajā ceļā pārkarsušos tērauda un kompozītmateriālu rumakus.

No galvgalī braucošās mašīnas pirmais izlīda Aivars. Viscaur nosvīdis. Ar tumšiem plankumiem linu krekla padusēs. Vērtējoši apskatījis saimniecību, viņš uzrunāja Marģeru, kam seja kvēloja līksmā satraukumā:

– Ja būtu Jāņi, tad kliegtu: alu, alu Jāņa tēvs!

– Tālāk nevajag! – Marģers, paspiedis sveicienam pastiepto roku, vēršoties pie pārējiem, iesaucās krietni skaļākā balsī: – Savāciet loriņus un pendeļojieties uz pirti! Tur es teikšu šos burvju vārdiņus: “Laipni lūgtumpie svaigi no pagraba izveltas alus mucas!”

– Par šo fantastisko brīdi es jau pirms simts kilometriem sāku sapņot! – Aivars, tīksmi izstaipoties, novilka. – Mēs te normālu luņķi esam norāvuši, kamēr līdz tevīm tikām.

Kamēr norisinājās šis dialogs, ar dūcošu skaņu atvēris logu, viņiem tuvāk piebrauca Ingars.

– Kur lai nolieku mašīnu ar dāvanām?

Pilnu mašīnu ar dāvanām! – Marģers nobrīnījās. – Jaunsaimniekam kādu cementa maisu būsiet atveduši? – Un, vēršoties pie kaut kā nemateriāla, iesaucās: – Eu! Vārtus aizver, lai neaizlaižas ar visam veltēm.

– Domā, ka es piekabi ar dāvanām tur mežmalā nenokabināju? Bet, ja nopietni, – negribu pārstaipīties ar bagāžnieka saturu.

– Ar ķerru būs gana? – Marģers lietišķi precizēja.

– Vienīgi, ja tā ir kubikkilometra ietilpībā.

– Gan jau kaut kā! Gan jau!

Tavs plikais pauris atgādina svaigi epilētu celi! – Māris iesaucās un, saķēris saimnieka roku, sāka to enerģiski cilināt.

Tikmēr no visām mašīnām rūcot, krekstot un staipoties izbira saliedētā draugu kompānija. Ieāķējis pirkstus jostā, pirmais sasveicinājās Oskars:

Turpināt lasīt