„Piektā”, A II Pozitīvs. Drukātava 2021.

Jau otro dienu viņu ceļi nešķīrās. Tik liela bija vajadzība draudzīgi patērzēt. Pierīvējušies. Nezaudējuši individualitāti, tik dažādie cilvēki sakusa viengabalainā pulciņā, bet, jāpiebilst, ar daudzām šķautnēm. Kā teicami apstrādāts briljants, kam katra šķautne izceļas ar savu unikalitāti. Labsajūtas un labvēlības plīvurā viņi novirzīja enerģiju labdabīgā virzienā - pa atmiņu viļņiem šūpojoties, nodarbojās ar atmiņas krājumu revīziju.

Marts no atsvaidzinošās īspeldes nāca, ietinies lieldvielī. No malas tas atgādināja ekonomklases patricieša togu.

Vērojot arhaisko apģērba stilu, Aivars ierunājās: – Visīstākās Suņu dienas. Romiešiem Sīriusa Alfa parādīšanās nozīmēja gada viskarstākā laika iestāšanos. Romieši tveici pavadīja, vāļājoties baseinos.

– Vienalga neizskaidro saistību ar suņa dienām! – Juris taujāja, neizpratnē saraucis pieri dziļās grumbās.

– Lielā Suņa zvaigznājā spožāko zvaigzni Sīriusu sauca par Canicula – sunītis. – Aivars paskaidroja un pievērsās zicpatricietim. – Un kā?

Uzrunātais atmeta ar roku, noburkšķot: – Tik vien kā kārtējo ķeksīti ievilkt. Kā no ūdens iznāk ārā, tā no jauna svīsti. – Un pie sevis noteica: – Lai tikai nostāvētu, mums ir jādarbina 300 muskuļu. Labāk atlaidīšos.

– Un nogaudās: – Diemžēl dzīvē tā ir iekārtots, ka tikai sliktais to dara patīkamu. Tāpēc es, kā nelabais no baznīcas, izvairos no labā.

– Nevaru vien nobrīnīties, kādas gan metamorfozes skar indivīdu, nokļūstot izteikti vīrišķīgā kolektīvā. – Ģirts bez liekulības nobrīnījās un noprasīja: – Vai tu vari tik ļoti nedraudzēties ar šņabi?

– Kāpēc man ar to ķildoties? – Marts, izbrīnā saraucis pieri, uzdeva pretjautājumu. – Vai veselu epohu atpakaļ apustulis Pāvils teica zelta vārdus: “Man viss ir atļauts, bet ne viss ir lietderīgs, man viss ir atļauts, tikai neviens nevar valdīt pār mani.” – Un noskurinājies izmeta: – Jāiedzer, pirms kvalifikācijas izjūta pazūd. –Padod aliņu! Eu! – Tik vien paspēja nolūkoties, kā viņam paredzētā alus pudele aizceļo pie blakussēdētāja.

– Visi cilvēki ir brāļi. Ar brāļiem jādalās. – Viltīgi smīnot, noteica Juris.

– Ko tad tu zaglīgos brāļus sēdini? Viņi arī dalās, no citiem ņemot.

– Tas darba lietās! – Tālāk Juris neskaidroja, jo arī Marta rokās iegūla zibenīgi norasojusi alus pudele. Ar naža muguru operējot, viņš noņēma korķi. Lūpas sakļāvās ap putu fontānu, neļaujot iet zūdībā ne pilītei veldzējošā mieža galaprodukta. Līdz ar šķidruma atjaunošanos izlīdzinājās sasprindzinājumā savilktās krunciņas virs lūpām.

– Motorika paaugstinājās. – Marts apmierināts secināja. – Pirmie, kas valsts mērogā uzsāka kampaņu pret tabaku un arī alkoholu, bija nacisti. Beidzās ar amfetamīnu un kaput. Sabiedrotie tikmēr, kā pīpoja un dzēra, tā turpināja. Kad vāciešiem sākās denacifikācija, un parādījās normālais dzīves ceļš, tad no jauna sāka ij smēķēt, ij pīpot, ij labi dzīvot.

– Pamielo dvēseli! – Ingars skubināja arī piekost.

– Nav iekāriena! – Uzrunātais atbildēja.

– Uz jebkuru situāciju var raudzīties kā no advokāta, tā no prokurora viedokļa. – Māris laiku lieki netērēja. Tūlīt par galveno: – Ja viduslaikos par daudz nešpetna laulene pagadījās, kura ignorēja vīra tiesības baudīt omulīgas laulības ostas prieciņus, tad talkā nāca communis rixatrix. – Māris piesauca sen nelietotu jēdzienu. – Savās ģimenes galvas svētajās jūtās aizskartais pasūdzējās tiesnesim. Tālāk sekoja divi varianti. Pirmajā nešpetno kundzi piesēja pie speciāla krēsla. Nosmērēja ar netīrumiem un fekālām masām. – Viņš sarauca degunu: – Tādā paskatā, kliedējot vienmuļo tā laika bezaifonu ikdienu, iznēsāja pa ielām. Kad nesējiem aptrūkās dukas vai vismaz vēlēšanās turpināt rūpēties par līdzpilsoņu garastāvokli, sekoja attīrīšanas process. Sviras galā piesēja krēslu ar visu saturu un iegremdēja upē. Bet ne vairāk kā desmit reižu. Ūdens varēja būt ledaini auksts. – Māris, cilvēkmīlestības jūtu pārpilns, noteica pieļaujamās pārbaudījuma robežas. – Otrais variants bija viegli nehumānāks – bija jāstaigā īpašā kalēja roku darba maskā, līdz tiesnesim bija labs prāts, un sodu piedeva. Ja to atjaunotu, vārgais dzimums mazāk dzertu un mirtu no nervu izraisītām kaitēm. – Viņš drīzāk pie sevis nosprieda. – Vispār savu pirmo Visuma iekarošanas mēģinājumu es uzliku uz bremzēm, jo nobijos no pasākuma grandiozitātes. Šausmu vērpetes iztriecās cauri, cik viss bija nopietni.

Juris viegli pasmējās, pirms valodoja: – Pirmais prakses vadītājs man deva trīs padomus. Savus principus! “Jau no paša sākuma strādā ar pašatdevi, tad iegūsi cieņu savu darbinieku acīs, un tie strādās tavā labā. Nekad neņem no saviem darbiniekiem vērtīgus kukuļus. Pašu notirgos. Nekad savās palaidnībās neiesaisti savas darbinieces. Un vēl jo vairāk – ne jau no nāves jābaidās, bet tukšas dzīves.”

– Zagšana ir milzu apkaunojums un goda zaudēšana uz mūžiem. Un policista pienākums ir pilnībā izpildīt likumu. – Ģirts pārlaida skatienu pāri galdam.

– Likums vēl nenozīmē taisnību! Verdzība arī savulaik bija likumīga. – Jānis atgādināja vēsturiskus faktus.

– “Kruķi, maitas, iedomājušies, ka zagt nevar, un par to mani, maziņo, iesēdināja. Cietumā dzīvoju kā putns! Ne sēj, ne pļauj, bet ar visu apgādāts. Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt? Un nestrādājot veselības būs vairāk nekā strādājot. Un paēdis un padzēris, un appuišots.” – Kā ložmetējs Oskars atreferēja zagļu pasaules kredo.

– Smadzeņu cers novīst šādas loģikas priekšā.– Jānis nosmējās.

– Augstākās matemātikas asi spēj operēt nevis ar četrdimensiju telpu, bet ar x- dimensiju. – Iestarpināja Gundars. – Zog, jo tādējādi cer saķert kādu gabaliņu no dzīves, kas viņam nav lemta.

– Vai tad bērnībā ne reizi nemēģināji noķert saules zaķīti? – Jānis pasmaidīja.

– Muļķu glābšanai ir nepieciešami stingri groži, lai viņi neiekuļas nepatikšanās. – Juris skarbi paziņoja: – Lai ar pilnu karoti ēd pašu ražotos sūdus. Un likumam ir tikai jāpaskubina: – Neņergājies! Pats tos saražoji!

– Atnāca brīvība, daudzi kļuva brīvi no sirdsapziņas. Noziedzības līmenis pārlēca Everesta virsotni. – Guntim acīs pazibēja draiska vīpsna. – Taču rodas neskaidrība – Kas būs noziedzības mērvienība? – Nirzas pusē bija valsts saimniecība, kur nodarbināja nometinātos ekszekus. “Ķīmijā” – slengā. Kā pienāca otrās republikas laiki, tā tie izklīda pa tuvāko apkārtni. Un tad sākās... – Viņš spēji paaugstināja balss tembru: – Ja līdz tam tur durvis ar slotu atspieda, tad tagad jau bija jāmeklē atslēgas. Uz nakti ārā atstātie kirzas zābaki, izkārtie palagi. Viss ņipri aizceļoja.

– Kā nacionālsociālisti ieviesa pāris mēnešu sodu darba nometnē par braukšanu pa zaķi, tā disciplīnas līmenis sabiedriskajā transportā uzlēca teju līdz 100 procentiem. – Herberts izvilka vēsturisku faktu.

– Kriminogēno situāciju veido nevis zagļu skaits, bet gan policijas, prokuratūras un tiesas spējas tos padarīt nekaitīgus. – Marģers apgalvoja.

– Apsmidzinot ar blakšu indi?

– Ja palīdz, tad arī smidzināt! – Marģers piekrita. – Normālās valstīs nezog, jo cilvēki ir ielāgojuši vienkāršu patiesību – ko es te nolieku, – viņš glāzīti pārcēla desmit centimetrus tuvāk, – tas ir mans. Bet zaglim tik viens – kas nav pieķēdēts, ir jānosper.

– Varētu man pilnos miskastes maisus regulāri nospert. – Māris sapņaini nopūtās.

– Kā policists, es varētu pasauli padarīt nedaudz labāku, taču krimināllikums uzliek ierobežojumus. – Marts tēloti smagi nopūtās. Pēc mirkļa viņš, atguvis dzīvesprieku, itin sparīgi paziņoja: – Ir māka iekustināt sarunu par visu ko un reizē neko, bet pēc tam apstulbināt ar tiešu un skaidru jautājumu. Tā, lai pēc ķermeņa valodas saprastu - ir vai nav zināms. Katrs cilvēks runājot sniedz terabitu informācijas, par kuru nemaz nenojauš. Ķermeņa kustības. Auguma stāja. Mīmikrija. Pēc balss var nojaust, kur patiesība, kur leifers. Tā neaptverami kolosālā sajūta, kad tu pieklājīgi vari paņemt aiz pogas un uzlikt rokudzelžus. Izpildīt likumu pilnībā. Likumiski nostiprināt taisnību.

– Pašdisciplīnas un neatlaidības triumfs ir saldāks par saldu. – Marts sparīgi nogrozīja galvu: – Meklēt atbildes uz jautājumiem, un tajā pašā laikā gūtā atbilde uzdod nākamos jautājumus. Līdz fakti pareizi nostājas pareizā secībā. Būtībā tas ir veselas komandas veikums. – Un viņš finalizēja savas domas ar latīņu teicienu. – Quad erat demonstrandum. Kas arī bija jāpierāda.

Marģera brālis centās izdomāt kādu oriģinālāku ievadu. Atskremšļoja saspringušo kaklu un ierunājās: – Viss aizsākās ar to, ka mātei pazuda cūka. Izlauzās no aploka un nozuda mežā. Izmeklējāmies. Izūjinājāmies. Kaimiņiene atskrien, vaimanā: „Velns mājās, velns mājās!” – „Tu uzšļāc svētīgo ūdeni un pazudīs!” Māte viņu pamāca. Pēc brīža atskrien, nožaujas gar zemi, kliedzot nebalsī: „Velns gultā!” Lieta nopietna. Aizvedam kaimiņieni mājās. Tur viss klons izvandīts. Pat krāsns ķieģeļi izlauzti. Postaža kā pēc vairākkārtējiem sprādzieniem. Un kronis visam – pazudusī cūka saulītē sildās, guļot gultā!

Ingars citu pēc citas izgrūda smieklu šaltis, neļaujot skanēt turpinājumam.

– Cūka, saodusi ēdiena smaržu, ielīda pie kaimiņienes. Kaimiņienes gādīgie bērni aprīkoja ārdurvis ar atsperi, lai vējš nevar atpūst vaļā. Atspere durvis satur, neļauj atvērt. Tad arī izsalkusī cūka tur baismu lietas sadarīja. Kaimiņienes bērni tādu traci sacēla. Sauca policiju. Negribēja izlīgt. Beidzās ar to, ka no kaimiņienes māju atpirkām. Ar naudu tad viņa bērniem bija vajadzīga.

– Das ist fantastisch! – Ingars bez elpas izķērca, izmocīja.

Māris pieskārās bāleliņu birokrātiskās diktatūras savilktajam Gordija mezglam: – Kad platpakaļas birokrāti nosaka toni, ir jāaizmirst par Tautas tiesībām uz taisnīgumu. Vien verdziska, mēma paklausība. Cilvēku pasaule ir pilna ar ačgārnībām, nejēdzībām. – Viņš zūdījās. – Ja agrāk cilvēks ar savu problēmu varēja vērsties pie partijas sekretāra, tad birokrātijai pašai jānovērš savas nejēdzības! Birokrātija nevar sevi samazināt. Tikai revolucionāri vai evolucionāri. Var, ja to dara dators. Pretējā gadījumā cilvēciskais faktors, vājība, ievainojamība pret naudas kārdinājumu.

Beidzis puķaini krāšņo ievadu, Māris ķērās vērsim pie ragiem un pārgāja pie iztirzājuma: – Divdesmit gadus atpakaļ uzlika sodu un viss atrisinājās. Tagad negals aiz negala. Juristu aroda brālībā reiz tika apspriesta tāda interesanta lieta. Dziļmežā mītošam opim tiesību liegums. Par braukšanu bez tiesībām noķerts divdesmit reizes. Sods sakrājies virs astoņiem tūkstošiem. Viņš fiziski nevar samaksāt, jo tādas naudas nav. Tālāk ko? Ko viņam darīt? – Acīmredzamā jūtu uzplūdā Māris paaugstināja toņus: – Viņš brauc, ievērojot noteikumus, nav dzēris. Taču astē karājas sodu vēsture, ka nav nomaksājis 20 latu sodu. Kā notur, tā atkal uzliek naudas sodu. Un summa tik nonstopā kāpj un kāpj. Viņš fiziski nevar nolīdzināt. Jo tālāk, jo trakāk. Stāvoklis paliek bezcerīgs. Ko tad tādam cilvēkam iesākt?

– Lai brauc ar autobusu! – Guntis ieteica visvienkāršāko risinājumu.

– Laukos, kur līdz tuvākajam autobusam kātot 12 kilometrus? – Retoriskais jautājums palika bez atbildes. Māris, pagalam sašutis, turpināja: – Valsts ir tiesīga to darīt, taču tas ir nepareizi. Pie tam pirmajā reizē sodu viņam uzlika nelikumīgi, un visas nākamās reizes jau likumīgi. Valsts cer, ka samaksās? Patiesībā valsts zaudēs kārtējo cilvēku, jo viņš būs spiests aizceļot.

– Lai nosēž arestu un miers. – Didža ierosinājumu torpedēja Māra jautājums.

– No likuma gara mērķa kāds viņš ir pārkāpējs?

– Viņš nav nokārtojis civiltiesiskās saistības. – Didzis žigli atbildēja.

– Jā! Bet tas nav soda mērķis. Indivīda nenokārtotās civiltiesiskās saistības valsts izmanto kā šantāžas līdzekli administratīvām saistībām. Ar katru reizi tas dzīvais līdzcilvēks iestieg arvien dziļāk nejēdzību purvā, no kura izkļūt vairs nav faktisku cerību.

– Nevar samaksāt soda naudu, lai rīkstes uzskaita. – Guntis pafantazēja. – Kā Singapūrā. Tur nesit pa rumpi, bet pa pēdām.

– Kur vairāk nervu. Diezgan sadistiski. – Didzis viņu kaunināja. – Tu esi vardarbīgs?

– Avicenna ir teicis: „Saindēšanos dziedē ar līdzīgu indi.” Esmu pat video redzējis, kur tādus ar nūjām pāraudzina. Pēdējais šīs pasaules pedagoģiskais risinājums ir nomētāšana ar akmeņiem. – Guntis izteica savu redzējumu.

– Kur tik bargi? – Jānis mēģināja mīkstināt nostāju: – Visefektīvākā ir zāļu terapija. Ar nātrēm, ar nātrēm. Ar nātrītēm.

Un pulciņš sāka intensīvi apspriest miesas sodu fineses. Te draudzīgi sašķēlās dogmatiskajos miesassodu piekritējos un radikālā spārna noliedzējos. Daļa aktīvi aizstāvēja kopš tēvtēvu laikiem piekopto žagaru un siksnu terapiju, otri vēl niknāk stājās tai pretī.

– Senču senči to rekomendē. Bērza skariņas teicami iedarbojas. Velnišķīgas sāpes. Smadzenes pāris sekundes vārās. Neironu tīkli pārregulējas. Zemapziņā ierakstās. Vislabākais veids, kā sīkos izspiedējus atmācīt no vārtīšanās pa zemi. Galvenais, ka nekāds kaitējums bērnam netiek nodarīts. – Guntis soli pa solim zinātniski argumentēja: – Ja pa mīkstumiem atrausies, tad pašcieņai nekāda skāde netiks nodarīta, bet prātiņš uzlabosies. Starp citu, vai jūs nekad neesat aizdomājušies, kāpēc vienmēr un visās tautās bērniem sit pa pēcpusi, nevis citām ķermeņa daļām? Sēžai sāp, – viņš saviebās, it kā atminoties savulaik gūto mācību, – bet nevienu orgānu tas netraumē. Neviens nevēl saviem bērniem ļaunu un paliekošas sekas. Pamatu pamatā cilvēkam pret pārējiem ir pienākumi un tikai tad tiesības. Tiesības ir atrunātas, lai varētu realizēt pienākumus. Neatraujami saistītas. Nevar eksistēt atsevišķi un interpretēt.

– Un tad te nāk prātā latviešu sakāmvārds: – Kas vilku taupa, tas kaitē aitām. – Viņam piekrita Džonsons: – Sitiens pa mīkstumiem fatālus bojājumus nenodarīs, bet mēs visi kopš bērnības zinām, ka ir nepatīkami. Restartē uzvedību. Ja nevar samaksāt, saņem vicas pa mīkstumiem. Mēģināji kortelīti no bodes izstiept un nevari soda naudu samaksāt? - Lai šmiukst rīkstes! Brangu pērienu dabūjuši, otrreiz vairs to neprasīs! – Atiezis zobus cietsirdīgā vilka smaidā, viņš vērsās pie pārliecināšanas metodes dogmatiķiem: – Vai sociālpedagoģiskai pieejai ir lieli panākumi? Ir ļaužu slaka, kas strādāt neprot un nevīžo. Un tie arī valstī rada to sevišķi augsto noziedzības līmeni, kas nav saistīts ar organizēto noziedzību. Zagšanām. Reizi pa reizei tādiem uzšaujot pa pakaļu, viņiem rodas vienīgā saprotamā motivācija un glābiņš no neizbēgamajiem miesassodiem. – Džonsons saauda senču tēzes ar mūsdienu psiholoģijas atziņām. – Tagad ir uzradies visaptverošs bizness – smadzeņu čakarētāji. Sist nav efektīvi, vajag ar bērnu runāt. Ja viņi nesaņemtu valsts naudu, tad viņiem zustu motivācija šīs blēņas masveidā tiražēt. Senčiem nebija laika. Auglīgi. Bērneļu bars. Ņudz. Ja ar katru sāksi diskusijas – lācis, vilks būs paēdis, indīgās ogas apēstas, gultaspriekos ieguldītais darbs vējā. – Viņš uzskaitīja negatīvos piemērus. – Kapitālismā gan katrs pedagoģiju velk uz savu pusi. Tur cilvēki visu laiku gvelž muļķības, tajā pašā laikā ar katru nākamo apgalvojumu noliedzot iepriekš pašu teikto. Un nevajag atsaukties uz zinātni. Tā ir gaužām nepastāvīga lieta. Ja Aristotelis uzskatīja, ka krišanas ātrums ir proporcionāls ķermeņa masai, tad Ņūtons visu sajauca. Rīt arī viņa gudrības var tikt atceltas. Nemaz nepieminēšu visās situācijās piesaukto freidismu. Tāpēc es uzstāju uz to, ka pilnvērtīgs sabiedrības loceklis var formēties, vien laicīgi saņemot dzīvinošu, preventīvu restartu. Kā motivējošs un iespaidojošs audzināšanas līdzeklis.

– Sliktu bērnu uz pasaules nav, ir aptaurēti vecāki, kuri laicīgi nav spējīgi iemācīt, kas ir slikts un kas labs. Un izlaistie sīči pāraug zekos. – Arī Juris neklusēja: – Kā divgadīgam knēvelim ieskaidrosi, ka bāzt roku rotējošā pļaujmašīnā ir tikai protēzistu biznesa interesēs? Bērni ir tuvāk dzīvniekiem nekā cilvēkiem, jo viņiem instinkti izpaužas stiprāk nekā prāts. Kad rodas traumas, rodas stress, neaizsargātības sajūta. Kad saņem dzīvinošu restartu, saprot, ka ir stiprāks vadonis, kas viņu aizstāvēs, ja kas, un to ir jāklausa. Kas slīcis, citus neslīcinās. Nenospārdīs intereses pēc.

– Ziemeļos vārdam zeks ir divas nozīmes. – Aivars atgādināja, ja kāds to bija aizmirsis: – Pirmā – ieslodzītie un otrā – koki, kas ir nozāģēti divi metri no zemes. Tāpēc, ka tevi ir notiesājuši, iedzinuši taigā, iedevuši motorzāģi, un tagad tev ir jāzāģē, bet ko tev nevar piespiest, tas ir pieliekties. Tātad tu stāvi taisni, stalti izslējies, kā vācu automātisti otrā pasaules kara laikā un tā arī krūšu augstumā zāģē kokus. Savādāk zāģējot, var atrauties no likteņa biedriem: „Ko tu valsts priekšā liecies?” Pavasarī tas sniegs nokūst un parādās superīgi baļķi. Un tāds ir viss mežs. Un draudzīgi uzlika punktu uz i, sakot: – Zibenīgs pēriens jau agrā bērnībā palīdzēs personības veidošanā! Vispār tā ir Dabas mīkla. Sit pa pēcpusi, izārstējas galva.

– Ziņkārība ir neveselīga lieta. Ievērojams procents avāriju rodas, kad šoferi lūr uz jau notikušo avāriju. – Māra balsī ieskanējās intrigas nots. – Pirmais maijs. Hokejs. Visi ar aliņiem salipuši ap televizoriem. Sieviete pirmspensijas vecumā, protams, urķējas pa dārziņu. Ap desmitiem vakarā, grasoties doties prom no mazdārziņa, dzird iedarbinām smago automašīnu, un bīp bīp atpakaļgaitā ar baigo žļerkstoņu aizbraucam.

– Laikam skrēja pakaļ aliņam, kamēr vēl var. – Marts iestarpinājis ar nagu pakasīja degunu.

– Taču troksnis pilnīgi neadekvāts. Pat satraucoši neadekvāts. – Māris kāpināja intrigu: – Sieviete domā, ka jāpaskatās, kāpēc tāda skaņa. Mājup braucot, ap stūri iebrauc kaimiņu daudzstāvu mājas pagalmā, redz - septiņas automašīnas sadzītas čupā. Un visām sānos iespiesta, ierauta švīka. Dzelži izlocīti. Policija vēl nerosās. Ziņkārīgie pamīšus ar auto saimniekiem un to radiem. Sieviete nogroza galvu un aizbrauc. Aizmirst. Līdz darbā pie viņas ierodas policists.

„Jūs vakar bijāt avārijas vietā?”

– Tā vietā nezin kas ienāca prātā, un viņa aizgūtnēm sāka stāstīt, ka viņa nemaz tur nav bijusi, avārijas nav redzējusi. Tur dzīvojusī vecene redzēja, kā tā apstājusies blenž. Kaut kas prātiņā noklikšķēja un piefiksēja aizdomīgās automašīnas numuru. Tiek pieaicināts eksperts. Tas atrod mazu švīkiņu! – Māris mundri izslējās. – Grēkāzis atrasts, sākas lielā patiesības noskaidrošana.

„Kurš vēl ar šo mašīnu brauc?”

„Tikai es!”

„Skaidrs! Jūs esat patvaļīgi aizbraukusi no notikuma vietas. Mums ir aculiecinieki! Šajos gadījumos ir paredzēts administratīvais sods.”

Māra balsī ieskanējās likuma nots. Tālāk stāstīšana aizgāja normālā režīmā:

– Var jau saprast, vismaz septiņi saniknoti pilsoņi pieprasa atrast vainīgo. Bez vainīgā apdrošināšanu neredzēt. Policija meklē! Līdz atrod kandidatūru, uz kā visu sakārt! Eksperts no vairākām apskādētajām automašīnām izvelk sarkanu bremžu lukturu gabaliņus. Akurāt tādus, kādi tie ir smagajām automašīnām. Protams, no pierādījumu saraksta tie tiek izslēgti, lai nebojātu glīti izveidoto shēmu. – Māris ironiski pavīspnāja, pirms izteica spriedumu: – Faktiski tur apakšā slēpās mazpilsētu problēma – līdz avārijai tur bāzējās smagais. Laikam, kā Marts izteicās, brauca pēc aliņa un reibumā nemanīja, ko savāra. Pēc tam tur vairs nebija redzēts. Vēlāk izrādījās, ka smagā auto īpašnieka sieva ir tā, kura ir piefiksējusi bez vainas vainīgo. Un vietējie tik grūž virsū lietu. Protams, tika iesniegts pieteikums ar lūgumu tomēr objektīvi pieiet pierādījumu attiecināšanai. Neapmierinātais eksperts ierodas un, lai tālāk no neobjektīva sprieduma, aizdzen uz blakus rajona centra autodīleru servisu. Tur izložņā, izkrata, uzraksta eksperta slēdzienu – šai mašīnai divi trīs gadi nekas nav aiztikts! Tā ir darba kārtībā bez vizuāliem mehāniskiem bojājumiem. Punkts! – Punkts tika asi izteikts: – Vienalga grūž sūdu mucu virsū... Sievietei apnika patiesības noskaidrošanas procesā kavēt darbu, un viņa piekrita samaksāt sodu.

Gunta atmiņu krājumos no neironu tīkla izvēlās tēmai atbilstošs gadījums:

– Kolēģa sieva, tikusi pie tiesībām, pirmajā dienā laimīgi stūrēja atpakaļgaitā. Iestūrēja kaimiņa žigulītī. Pat neizkāpusi sāka lūgties: – “Nesauc policiju! Man vīrs visu sataisīs!” – Un aizbrauca. Vīrs to sarūsējušo monstrvāgenu izbaulēja, nošpaktelēja, nopulēja. Cits kaimiņš, kā ieraudzīja veikumu, tā sāka lūgties...

– Lai arī viņa žigulī iebrauc. – Iestarpināja Jānis.

– Nē! Lai atjauno viņam arī. Atteicās.

– Holivuda gandrīz visas komēdijas, krimināldrāmas uzņem pēc reāliem dzīves notikumiem. – Jānis summēja dzirdēto.

– Man draugs mašīnists lielījās, ka viņš, tikai spogulī skatoties, var atmuguriski lokomotīvi iedzīt depo. – Oskars autoratīvi paziņoja.

Marģera brālis sarunu aizvirzīja uz gastronomijas novirzienu: – Sēžu uz vakts. Gaidu cūciņas. Te ar sānu redzi pamanu kustību. Paraugos. Zvērs neadekvāti pārvietojas. Laikam ievainots. Palūkojos optikā. Nesaprotams zvērs kumuro. Klumpačo. Pavisam lēnām. Ar atpūtas brīžiem. Skaidrs. Izbēdzis trusis. Lapsa aizkodusi, mokās. Vismaz sunim tiks. Bladāc. Pieeju. Neticu savām acīm.

– Suns! – Izsaucās Ingars.

– Zaķis klumpačojot pārvietojās ne jau tāpēc, ka būtu ievainots, bet tāpēc, ka tā pārbarojies, ka citādi nemaz nevar.

– Ko neēd? Lūk, man kompānijā apetītei sagribējās ko iegrauzt. – Guntis taujāja Martam. Negaidīti iztaujāšanas procesā iejaucās Jānis: – Agrāk bija darba pirmrindnieki. Tie varēja lielīties, cik daudz padarījuši. Un Marts arī parādīs, kā ielikt visiem.

– Tikai ne kakla karbonāde! – Džonsons sauca: – Kaklā visu medicīnu, antibiotiku špricē. Vai tu zini, kad iešpricēts un kad suķis gaļā pārvērties? Tur draņķība nogulsnējas. Tu desmit porcijas gadā apēd un nezini, kādā loterijā piedalies. Ko sakrāj, kas tevī uzkrājas!?

– Neldzības! Beidz demonizēt karbonādes! – Marts neapmierināts iebilda.

– Kakla! – Marģers uzkurināja liesmu. – Tur vampīri sūc asinis, lai iegūtu viņiem deficīto D vitamīnu.

– Varu iedot vitamīnus. Tikai nekod! – Marts centās nomierināt vampīriski noskaņoto Marģeru.

– Pirmā sieva sūca asinis. Otrā arī. Kaut kāds vampīru midzenis man apkārt. – Šķendējās Guntis.

– Tev kāda asinsgrupa? – Jānis noprasīja.

– Pirmā!

– Pirmā der visiem! – Jānis uzmundrinoši noteica.

Kraukšķinot marinētos ķiplokus, Ingars ierunājās: – Mana sieva ir latents vampīrs. Pēc ķiploka ēšanas viņa izvairās no manis.

– Vampīri eksistē. Pilnā nopietnībā. – Marģers paziņoja: – Tikai tie ir zilie. Katrs vīrietis, kurā tiem izdodas iedzelt, pārvēršas par tādu pašu vampīru. Vai vismaz biseksuālo. Zaudējums sievietēm, kuras tā rezultātā cieš no seksa trūkuma.

– Ko tu fantazē! – Iesmējās Ingars, bet Marģers nebija ar pliku roku ņemams. Izteica dzelžainus argumentus. Vai vismaz metāliskus. – Painteresējies pats! Katra sieviete tev apgalvos, ka normālu vīriešu vairs pasaulē nav. Tikai 1948. gadā ar ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju sievietes tika atzītas par cilvēkiem. Pagāja pusgadsimts, un tagad patriarhālās sabiedrības apokalipse iezīmējas ar izteiktu īstu vīriešu deficītu.

– Vajag veidot spermas banku. – Juris ierosināja: – Katrs var ieguldīt savu sēklu. Un tirgot izsolē. Politiķu. Sportistu. Varat iedomāties, cik gan mūsdienās izsolē maksātu Napoleona sperma?

– Problēma ir jāaplūko saknē. Diemžēl mēs esam dzīvnieki un 99% gadījumu mūsu domas un lēmumus vada instinkti. – Gundars piegāja no zinātniskās puses: – Neapgalvošu, ka tas ir slikti vai labi, bet tā tas ir. Un tas rada daudzas nelaimes visā pasaulē. Ja kāds tam nepiekrīt, tad visticamāk nezināšanas un nesaprašanas dēļ. Ir vērts padomāt par faktisko esību. Daudzi vienkārši dzīvo rozā briļļu radītajā ilūzijā un nesaprot, cik gan patiesībā cilvēks ir nepilnīgs dzīvnieks un cik ļoti tas visu iespaido. – Viņš nelaipoja un neklīrējās, atklājot cilvēka dabas sastāvelementus. – Daudzi labprāt laupītu un dzīvotu pēc stiprākā likuma, pēc dzīvnieku likumiem, nevis saprātīgā cilvēka likuma.

– Mums laukos dakšas vienmēr ir pa ķērienam. Laupītājs pats uzskries. Pat atmuguriski. – Marģera brālis izmeta.

– Inteliģenti cilvēki beisbola nūjas vietā mašīnā glabā tērauda golfa nūju. I rūmi mazāk aizņem, i efektīvāks arguments vienmēr pa rokai. – Māris dalījās pieredzē.

– Senčiem savas tiesības dzīvot vajadzēja pierādīt, ar asiem priekšmetiem durstot oponentus. – Jānis piebilda.

– Konkrētāk!

– Lūk, dāņu suvenīrtūristi, pleskaviešu atbrīvotāji, krustnešu svētceļnieki. – Viņš nesteidzīgi uzskaitīja pamatvirzienus: – Arī tagad pa lielam nav izmaiņu. Kamēr atskries policija, tikmēr tava aizsardzība ir tavās rokās.

– Tagad tu pat nezini, kad un no kurienes, kurā mirklī atlidos lode un nomirsi, tā arī ne reizi neieraudzījis ienaidnieku. – Ingars smīnot sūdzējās. – Nekādas romantikas. Varonības. Agrāk bija skaidrs – kas tev priekšā, tas ienaidnieks, un tad mērojies spēkiem.

– Es pārāk loģikai neuzticos, jo var nonākt pretrunā ar loģiku. Vai ar ģeometrijas pamatpostulātiem. – Guntis domīgi grozīja īkšķi ap īkšķi. Lūk, visi zina, ka zeme ir apaļa. Vienlaicīgi tai ir četras debespuses. Katrai ir deviņdesmit grādu leņķis. Tātad kvadrātaina.

– Prātiņu nodod lūžņos! – Iesaucās Marģera brālis. Viņa brālis arī pievienojās, sakot: – Tavu intelektu var pielīdzināt vidusmēra pubertātes vecumā iegājuša tīņa prāta spējām, kam prieku sagādā uz svešas mājas sienas pašrocīgi uzpūsts rupjš vārds.

– Pusaudžu gados galvās ir pusaudžu domas. – Guntis mierīgā balsī paskaidroja: – Ja visi tajā dzīves posmā būs rafinēti pragmatiķi, tad dzīvē būs pavisam maz prieka. Piemēram, Antromorfais dendromutants ir latīniskais Pinokio apzīmējums. Lai arī tas puika bija iztēsts no bluķa, par tādu viņš nepalika. Pameta skolu un aizbēga no mājām. Viņš ieguva veselu bagātību, skaistu meiteni, daudz draugu un atmiņu lēveni. Ja būtu paraugzēns, tad sakumpušu muguru rūķerētu Papa Karlo pagrabstāva darbnīcā. Līdz pat aktuālākai kamīna aizkurināšanas nepieciešamībai. – Viņš drūmi piezīmēja.

– Prātā nāk Oktobra apvērsums, kad piepildījās krimināļu sapņi. Padibenes ar mauzeri beidzot tika pie svešas mantas. Bandītu un laupītāju uzvara pār veselo saprātu. Lozungs vien ir ko vērts: „Sagrābt Ziemas pili, pastu, telegrāfu, banku un tad labi audzināto meiteņu institūtu.” – Gundars drūmi tīksmīgā balsī prognozēja: – Zaga un zags. Visā pasaulē. Jau vienšūņu laikos tuvākais centās nospert tuvākajam. Nemaz nerunājot par tik sarežģītu organismu, kāds ir cilvēkam. Un izdzīvoja ne jau stiprākais, izmanīgākais, bet viltīgākais. Ja vēlaties, lai cilvēki vairs nezog, tad tikai nocērtiet ķermeņa izaugumus. Altruisms cilvēcei kļuva aktuāls, kad visas neapdzīvotās zemes tika aizpildītas. Līdz tam tas bija lieks. Parādi kaut vienu altruistisku dzīvu radību. To vienkārši nav! – Gundars enerģiski apgalvoja: – Princips „atņem vārgākajam” ir tipisks dzīvnieku pasaulē, jo tas ir enerģijas saglabāšanas un iegūšanas ziņā izdevīgākais risinājums. Cilts ietvaros tas bija tabu. Ja cilts karotāji savā starpā neplēšas par mātītēm un rijamo, tad viņi taupa spēkus, lai visu to atņemtu svešas cilts tēviņiem. Personīgais plēsonīgums ir pakļauts kolektīvam plēsonīgumam. Cietuma brālība ir uzskatāms piemērs. Lai kāds cietumā pamēģina apzagt vai aplaupīt... Tādas lietas var atļauties aiz cietuma sienām.

Gundars neaizrāvās ar politkorektiem jēdzieniem: – Tas varētu būt vien bandīšmīļu sabiedrībā. Pilsoniskā sabiedrībā kaimiņš var paļauties uz citiem kaimiņiem. Štatos bijušais armijas snaiperis, tīrot šauteni, palūkojies optikā, ierauga skaistu skatu. – Gundars caur pudeli uzlūkoja dīķi. – Blakus mājas virtuvē trīs bosiki, sasējuši kaimiņu ģimeni, tirpina par pieejamajiem aktīviem. Militāristi dzīvi redz izteikti skaidri un melnbalti. Vispirms snaiperis sazvanīja policiju un tad praksē atjaunoja iemaņas. Nobliežot bosikus...

– Kaimiņi tur uzņēma privāto grāvēju. – Iespraucās Marts.

Šī frāze nopļāva visus. Katrs atbilstoši savam prātam iztēlojās kinoļaužu reakciju.

Izsmējies Ingars noelsās: – Vēl mazdrusciņ un es spļaušu plaušu gabaliņus.

– Vismaz ieekonomēja studijas algu fondu. – Slaucīdams asaras, Jānis sniedza savu vērtējumu.

Atkal smiekli pārtrauca Gundara nodomus atjaunot stāstījumu. Arī viņam nācās izrādīt neslēptu varonību, lai sakopotu spēkus smieklu pārvarēšanai. – Policisti snaiperi uzslavēja par aktīvi preventīvo rīcību, samazinot kriminogēno situāciju... –

Džonsons negaidīti viņu pārtrauca: – Nevis par nodokļu maksātāju naudu šos vēl barot un uzturēt labos apstākļos mūža garumā, vai pēc 10 gadiem par parauguzvedību izlaist.

– Citādāk jau nevarēja. – Marģers piekrita: – Bruņots. Apmācīts. Tie adrenalīna skurbumā zina tikai vienu – svina, tērauda implanti jāievieto līdz brīdim, kad skaidri redzams, ka uzbrucējs vairs nevar nevienam nodarīt pāri.

– Ja tev uzbrūk ar nazi, ir divi varianti – bēdz vai šauj. Tas tikai filmās, ja tev ir laba reakcija un iknedēļas treniņi, tad var apturēt bruņotu uzbrucēju. Diemžēl ne vienmēr var bēgt, un ne vienmēr pa rokai ir ierocis. – Marts nopūtās. Klausītāji vēl nezināja, ka viņš grasās atklāt teju ceturtdaļgadsimtu vecu notikumu. – Milicija sekoja, lai antisabiedriski, parazītiski elementi un personas, kuras ļaunprātīgi izvairās no sabiedriski derīga darba, tiktu izraidītas ar liegumu apmesties tuvāk kā 100 kilometru no galvaspilsētas. Šajā kategorijā tika iekļauti arī politiski represētie. Vectēva brālis leģionārs nedrīkstēja dzimtajā mājā atgriezties. Nācās pārcelties uz perifēriju. Bet tā viņus toreiz izkliedēja.

– Ļaundarībām pietrūkst ļaundarību objektu un skudru pūžņa ņirboņas piesega. – Ģirts zināja teikt.

– Deviņdesmito gadu beigās, kad es vēl biju maķenīt slaidāks un izteikti lokanāks, – Marts iesāka, – divi bēdubrāļi, kas par to vēl nenojauta, stipri pēc pusnakts mēģināja aizlienēt manu mobilo. Es tobrīd, iegrimis ilgākā sarunā, nevaļīgi attraucu ar roku. Pēc bēdubrāļu fizionomijas un acu skatiena nojautis ko nelabu, strauji pagriezos un automātiski nobloķēju sitienu pa pakausi. Toreizējās algas vērtais mobilais izkrita no rokām. Kamēr vēl pieklājīgi stīvējos ar trešo bēdubrāli, viens bez uzraudzības palikušais ķēra pēc mobilā. Ar zābaka papēdi uzdevu tam pa plaukstu. Tas iespiedzās. Trešajam vienlaicīgi iedevu pa kuņģi un pa pautiem. Un griezos pret vēl neskarto laupītāju. Tas nešpetnais trāpīja man pa žokli. Kā es sadusmojos! – Marts skaļi nosēcās: – Izmantojot masas un kaušļa iemaņas, to sirsnīgi nobradāju. Tas ar lauzto plaukstu visu laiku fonā īdēja. Pa sēkliniekiem par maz dabūjušais metās palīgā. Tam roku ar brakšķi izlauzu. – Viņš ar gluži neitrālu sejas izteiksmi aprakstīja antikvāro negadījumu: – Tas viss pasākums man vienā murskulī savijās. Ar stipru adrenalīna devu asinīs pacēlu savu mobilo, notrausu putekļus un devos tālāk. Tie vēl bļāva, lai es taču pagaidot, viņi rakstīšot iesniegumu policijai. Ij nedomāju viņu demokrātiskajā vairākumā ieklausīties. Vai tad man ir vajadzīgi piedzīvojumi un papīru penteres? – Marts nosmīkņāja.

– Nu lūk, un citam kolēģim tevis dēļ tumšajā lietu sadaļā bija jānoraksta neatklāta lieta par miesas bojājumiem. – Ingars apelēja pie stāstītāja sirdsapziņas.

– Man gulēt gribējās, nevis visu nakti rakstīt papīrus un pēc tam vēl izbaudīt dienesta izmeklēšanu par nepieciešamās pašaizsardzības pārsniegšanu. Likumsakarīga reakcija. Ja mani piekautu, nolaupītu mobilo tālruni, tad arī norakstītu tumšajā arhīvā. – Marts rezumēja.

– Vēl eksaminētu, vai esi derīgs turpmākajam policijas dienestam, jo jūtami pārsniedzi pieļaujamo pašaizsardzības slieksni. – Juris, no savas pieredzes vadoties, zinoši iestarpināja savu domu: – Tā saucas bezvainas atbildība. Kļūdas katram dienesta karmu var pabojāt.

– Dzīves korridā katrs ir savs matadora iedvesmotājs. Bēdubrāļiem vajag piemērotāku laupīšanas objektu izvēlēties. – Marts labsirdīgi pauda savu nostāju.

– Protams, ļoti savtīgi domāts. Lūk, cilvēki vēlējās ar tevi pakomunicēt un tu tā... – Džonsons stipri sarkastiski novilka.

– Jā! Varbūt viņiem slima māmiņa nervozi gaidīja zvanu! – Pievienojās Juris. – No sirds ceru, ka sagaidīja. – Marts sakustējies žigli atbildēja: – Tiešām nevēlējos bojāt savu karmu.

– Tur vairs nav, ko bojāt. Viss. – Didzis iesaucās: – Tu esi izlauzies no karmiskās nolemtības apļa. Vari veidot Karmas policiju.

– Netolerantos! – Marģers, spānizējot izrunu, pasmējās. – Pilnīga tolerance pret noziedzniekiem ir tad, kad cilvēku aplaupa, izvaro, bet viņš tik smaida un karmiskā līmenī patiesi jūt līdzi laupītāju, izvarotāju, slepkavu karmiskajām ciešanām.

– Negodprātīgi dīleri heroīnam piejauc fentanīlu. – Gundars, ironiski smejoties, pievienojās diskusijām: – Kaut, manuprāt, dīleri jau paši par sevi ir negodprātīgi!