"Mauzeru pavēlnieki", A II Pozitīvs, Drukātava 2012.
Pirmais šīsvasaras kvalifikācijas paaugstināšanas seminārs sapulcēja daudzus kopš Policijas akadēmijas izlaiduma laikiem neredzētos kursa biedrus. Marģeris, ieraudzījis nomaļus nostājušos bijušo grupas biedru Ingaru, piegāja tam klāt un sveicināja:
– Čaviņa!
– O, čaviņa! Sen neesam viens otru manījuši.
– Kā vecajam kāršu sitējam dzīvē klājas? Precējies, neprecējies?
– Vienu apli noskrēju. Pietiek, vairs neprecēšos!
– Kur sēdēsim?
– Matīsa cietums mani galīgi nevelk!
– Tev vēl aizvien tik joku plēšana prātā?
– Atšķirībā no mūsu politiķiem es nemainos katram vēja pūtienam līdzi.
– Tad ejam tur aizmugurē. Apsēdīsimies, papļāpāsim, kā pa šo desmitgadi katram gājis, ko sadzīvojis, kā citiem klājas.
Ingars bija spēcīgs, apņēmības pārpilns vīrietis. Izstīdzējis, aplam kalsns. Pat sažuvis kā skals. Kaulains deguns. Stingrs zods. Baltie zobi vizēja iedegušajā sejā. Viņam bija gaiši, pagari mati. Šarmants un kopts. Izsmalcinātas manieres, labi koptas rokas, sportisks, tvirts augums. No visiem viņš bija visjaunākais un auguma ziņā visgarākais – ap 1,90 cm.
Turpretī Marģeris bija vīrs virs 40, drukns, tumšiem, pagariem matiem, palielām ūsām un gaļīgu seju lieliem vaigu kauliem. Izteikti labsirdīgais, omulīgais vīrietis burtiski izstaroja laimi un dzīvesprieku. Vaļīgāk palaista kaklasaite. Par spīti ārienei, nopratināšanas laikā uzlūkojot viņa acis, kas atgādināja sastingušus ledus gabalus, daudzi nelieši neuzdrošinājās pat sakustēties.
Auditorijas pēdējā rindā abi ieraudzīja kursa biedru Didzi, kurš pašapmierināti glaudīja savas fīrera ūsiņas un pusbalsī kaut ko stāstīja Gundaram un – kā jau no rīta – vēl miegainajam Arvilam. Pēdējais ar garlaikotu sejas izteiksmi tikmēr knibināja nagus.
– Skatos, gadi un dienests ceļu policijā tev iet labumā! – smaidīdams Didzi sveicināja Ingars, bet tas atmeta:
– Dienestam tur mazāks nopelns nekā manam dežūrcūkas statusam ģimenē.
– Vai tad aizgaldā tiec turēts, vai?
– Tik traki jau nav! – fīrera ūsiņās atsmīnējis, Didzis paskaidroja. – Man saime liela, bērnu daudz. Kā pusdienas paēstas, tā sieva mani nelaiž prom no galda, pirms visus šķīvjus neesmu nokopis! Tagad ēdu visu, izņemot garos salmus.
Te lasītājam vajadzētu ļaut uzlūkot nākamos šā satraucošā garstāsta varoņus.
Didzis, platu, neizteiksmīgu seju, ko rotāja plānas ūsiņas. Noļucis deguns. Vaigus tīkloja sarkanas dzīsliņas. Sausas, cieši sakniebtas lūpas. Salīdzinot ar rumpi, rokas izskatījās nesamērīgi garas un smagnējas. Vīrišķīgs, aptuveni 1,84 m garš, spēcīgu atlētisku augumu, kas nepadevās gadu uzbrukumiem. Braša, allaž cīņas pilna stāja.
Gundars, elegants, iznesīgs, sportisku augumu. Kvadrātveida zods ar asām rievām. Metāliski spalga balss. Smejošas lūpas, kas kontrastēja ar salti pieklājīgo izturēšanos. Lielas, tumši zilas acis kā piekaltas vērīgi apsekoja apkārtni
Arvils, krietnā taukumā iedzīvojies pajauns vīrietis. Dzīvīga, iegarena seja nokareniem vaigiem. Stingras lūpas. Strupas ūsas un īsa, reta āžbārdiņa. Sprogainu matu ērkulis slēpa asu prātu. Atsperīgā gaita liecināja par sakoncentrēto enerģiju.
Pamazām Policijas akadēmijas ceturtā auditorija piepildījās ar policijas darbiniekiem, kas uz kvalifikācijas celšanas kursiem bija sabraukuši no visiem valsts nostūriem. Pārsvarā pavisam jauniņi, tik paretam kāds pensijas gadiem tuvāks policists. Drīz viņu skatam pavērās pa šiem gadiem pavisam neizmainījusies sārtvaidža Māra seja. Vaļīgi ģērbies sportiska izskata plecīgs, ļoti spēcīgs vīrs. Gara auguma, muskuļots. Policista kanoniem neatbilstošas medus dzeltenu matu cirtas nokarājās pār muguru. Skarbi, raupji sejas vaibsti. Veselībā ziedoša seja ar žilbinošu smaidu, un kā prata runāt! Vērša kakls, cīpslainu muskuļu kalns. Zem ādas varēja skaidri saskatīt, kā piebriest, kustas, izplūst muskuļi.
Visi reizē pamājuši, piesēdināja viņu sev blakus. Nepaguva ne lāgā apsveicināties, kad Māris, rādot uz gados pavecāku vīrieti, kam sirmums bagātīgi izdaiļoja matus, teica:
– Tas ir mans kolēģis Juris! Vai var pie mums?
– Protams, kopā jautrāk! Lai tik nāk!
Juris bija aptuveni 40 gadu vecs, gaišiem, īsiem matiem, nedaudz zem 1,75 m, vidējas miesas būves. Dzīva, izteiksmīga seja. Kaulains deguns. Sportiskais, tvirtais augums lieliski saderēja ar sirmo galvu un kazbārdiņu uz zoda.
No skata žultaini nīgrais Juris izrādījās pozitīvi noskaņots pesimists, kurš nekautrējās dalīties savā bagātajā pieredzē:
– Tas no laika gala ir ierasts, ka jaunie, trauksmainie brīžam nevajadzīgi pārstrādājas, un tad var līdzēt vienīgi profesionāļa padoms. Tā, kāds dzīves līkločus pieredzējis kolēģis jau sirmu galvu, gremdējoties atmiņās, man, tikko no augstskolas sola praktiskā darba mutulī iekritušam darbiniekam, skaidroja, kā jāstrādā: «Redzi, jaunekli! Jebkuru problēmu var risināt divos veidos! Pirmkārt, gaidīt, kad tā atrisināsies pati no sevis, un tad tev nekas nebūs jādara. Piemēram, zāles pļaušana. Vari pļaut, vari nepļaut, bet beigās rudenī tā vienalga nonīks un ziemā sniegs visu pārklās. Otrkārt, vari katru nedēļu ar to zāles pļāvēju izmisīgi ņemties, sev un citiem nervus šķiest, spēkus zaudēt, naudu tērēt, bet beigās zālāja nav un ziemā sniegs tāpat visu pārklās.
Tāpat arī mūsu darbā! Ja tu to noziegumu nečakarēsi, nemocīsi, tad iesniedzējs vai nu aizmirsīs par iesnieguma eksistenci, vai kaut kas tiešām būs jādara. Protams, ir jau šādi tādi būtiski mīnusi šajā teorijā, kā, piemēram, juridiskās zinātnēs nenormāli pārgudri iesniedzēji, pārmēru uzkurbulēti prokurori, bet mums jau nepierast pie visām dzīves nenormālībām.»
Ingars, smaidot parādījis savus baltos zobus, piebilda:
– Tādos gadījumos ir jāpiemēro palēninātais kriminālprocess!
– Kas tad tas par jaunievedumu? – Māris pauda visu pārējo klausītāju izbrīnu.
– Tas ir pretstats paātrinātajam procesam.
Ingars skaļi nosmējās un turpinājaa:
– Vakar pie veikala satiku bijušo kolēģi. Tas jau pavisam palicis bijušais! Pirms gada aizgāja pensijā un pēc pusgada viņu par kaut kādām nebūšanām superdrošā struktūra aizturēja kopā ar vēl bariņu kolēģu. Kā uz ielas aizturēja, tā mašīnā iekšā un uz bāzi. Tur bez kādiem paskaidrojumiem divas stundas dabūja kabinetā sēdēt, turklāt visrupjākajā veidā tika pārkāptas viņa tiesības! Neļāva ne uz tualeti aiziet, ne uzpīpēt, līdz viņš to sargātājiem nesāka acīs bakstīt. Tad tika gan uz tualeti, gan uzpīpēt. Bet ar pēdējo visjautrāk sanāca! Neviena nepārbaudītu, viņu kopā ar jaunu puisi izlaida iekšpagalmā uzpīpēt. Kā jau minēju, visrupjākajā veidā pārkāpa viņa cilvēka tiesības. Un šitā nebūšana bija tikai ziediņi, par augļiem paklausieties paši! Pēc nedaudz vairāk kā trim stundām ieradās pavisam nomocīta izmeklētāja, kura, nevaļīgi stādījusies priekšā, aizturētajam noprasīja: «Vai jūs zināt, par ko tikāt aizturēts?» – «Jā! Tā bija provokācija!» Uz mirkli izbrīnā apklususi, izmeklētāja attapās un noteica: «Tad lieciet visu, kas jums kabatās, uz galda!»
– Nu gan pārkāpa kārtību! – Marģeris iesaucās, bet Gundars turpināja pastāstu:
– Vīrs izlika visu, tajā starpā kā pirmo – aiz jostas nēsājamo personīgo ieroci.
– Jep! – vai visi vienlaikus noelsās par tik profesionāli kretīnisku pienākumu pildīšanu. Apmierināts ar efektu Ingars turpināja:
– Puikas apkārt, un izmeklētāja bija totālā nokautā! Vairāk nekā trīs stundu laikā viņš tur pusi superdrošās struktūras varēja apšaut! Bet – vairs neko nepadarīsi, personas kratīšana jāturpina vien ir, taču izmeklētāja tik ļoti satraucās, ka vairs nespēja parakstīt. Nosvīdušās rokas trīc, un pildspalva ķeburus vien zīmē. To redzot, pieredzējušais policijas darbinieks viņu labsirdīgi pamācīja: «Jūs palieciet papīra lapu zem rokas. Kad cilvēks ir uztraucies, viņš pastiprināti izdala sviedrus un taukvielas, tāpēc jūs arī nevarat parakstīt!»
Bet tas vēl bija mazākais! Viņa kratīšanu varēja veikt tikai tiem, kam katru dienu pieklājības pēc ir jācīnās ar rugājiem. Viņš jau nebakstīja acīs, bet pieturēja kā kārtīgs šūleris dūzi piedurknē. Šo nopratināja kā liecinieku un palaida, neatdodot personas kratīšanas laikā izņemtos telefonus un pierakstu grāmatiņu. Nu ko viņam darīt? Rakstīja motivētas sūdzības, kāpēc viņam kā lieciniekam ir nelikumīgi atņemts mobilais tālrunis!
Marģeris, līdz ar visiem pasmējies, arī dalījās atmiņās par līdzīga negadījuma apstākļiem:
– Man arī labi sanāca īsi pirms 2000. gada svinībām. Aizturējām kaut kādu blēdīti un aizvedām uz izolatoru. Tur, protams, izlika uz galda visu, kas vien viņam bija kabatās, tajā skaitā asaru gāzes baloniņu. Kā dežurants uz mums paskatījās! Jūs paši varat iedomāties, kādām acīm. Bet nebija viņš uz kašķi noskaņots un lika mums to savākt. Iedomājies, kā es jutos, ka, pēc pakāpes un amata vecāks būdams, nebiju izkontrolējis padoto, jauno gurķi. Tas bija no Policijas akadēmijas neklātienes civilstudentiem, kurš, protams, nezināja savus policista pienākumus un arī tiesības. Pēc šitā viņš pat neapjēdza, ko ir sadarījis, un tikai neapmierināts pukstēja: «Nu un kas, ka sūda asaru gāzes baloniņš? Saprastu, ja būtu granāta! Kas, es kāds pederasts, lai gar veci taustītos?» Tas maitasgabals pat nebija pārbaudījis, kas aizturētajam kabatās... Un ja tiešām būtu granāta?!
– Nieks ar kabatām, bet zināt, kur es izolatorā atradu labu zelta ķēdīti ar kuloniņu? – smieklos iesprakstējās Ingars. – Ja visi sāk smieties, tad jau saprot, kurā vietā.
– Aizmugurējā? Nu, tas tur jau ir normāli! – rezumēja Juris, bet Ingars turpināja:
– Biju aizvedis uz izolatoru, kur dežuranta palīgs aizturētajam blēdim, licis izģērbties, teica: «Tā, tagad pagriežamies ar seju uz turieni un pietupjamies! Dziļāk piesēžamies, tā, vēlreiz!», un, paskatījies zaglēna ziemeļpolā, nosvilpās: «Un tagad velkam visu laukā!» Es, uzgājis augšā, pie galda sēžu un ar gumijas cimdiem rokās un pildspalvu to zem krāna nikni apskaloto mantu cilāju, mērīju. Tikmēr kolēģis ienāk kabinetā un, ieraudzījis, ar ko es viebdamies ņemos, iesaucās: «Kāda forša ķēdīte!» – «A tu uzmēri!», ar to fekāliju noskaloto mantu ņemoties, kaut kā dusmīgi izmetu. Bet viņam nevajadzēja atkārtot! Kolēģis – švikt! – paķēra ķēdīti no galda un uzvilka sev kaklā. Tad sāka pētīt, kāda prove, un nesaprot, ko mēs sarkani vai vārtāmies pa grīdu. Kad atguvušies pateicām, no kurienes tā izvilkta, viņš, nešpetni nolamājies – maigākais vārds bija cūkas! – ķēdīti nosvieda uz galda un aizskrēja rokas mazgāt.
– Vajadzēja jau kaklu… – te arī Arvils, līdz šim sēdējis ar cieši jo cieši sakniebtām lūpām, nenocietās. Viņa iedegusī seja ar izteiksmīgiem vaibstiem šķita nedaudz augstprātīga. Varēja redzēt, ka šis vidēja auguma, kalsnais vīrietis mīlēja sportu.
Semināra zāles pašā aizmugurē sēdošie kursa biedri sačupojušies brīžam nepieklājīgi skaļi ieķiķinājās, kad ko jautru saklausīja.
Martam bija īsi, iesirmi mati, redzama matu atkāpšanās galvas vidusdaļā, pāri vidusmēra augumam, plati, smagi kauli, aptuveni 36 gadus vecs, korpulents. Uzmanīgi paglūnēdams uz pasniedzēja pusi, viņš teica:
– Policija ir policija, tāpat kā dolārs ir dolārs arī Āfrikā. Man pēc ilgstoša aizmirstības perioda parādījās viens kadrs, kurš pastāstīja, kā viņam svētceļojumā gājis:
– Es taču vienu secret agent īstā laikā atkodu! Biju Spānijā, tur viens tāds ļoti šustrijs pielipa man klāt un visu laiku prasa:
– Uz kurieni, no kurienes. Ah, Letone! Kā tu te bez naudas iztiec?
Es ar 5 eiro no Latvijas startēju. Izrunājāmies par itin visu un visiem. Nemitīgi prašņāja par dzimteni.
Pēc divām dienām citā pilsētiņā sastapāmies, šis atkal klāt kā vecs paziņa. Un atkal tie paši jautājumi! Es skatos, viņa prašņāšana ir tāda pati kā Latvijā! Tāpēc noprasīju tieši un atklāti:
– Are you from police?
– Yes! – viņš izbrīnījies uzreiz atteica un parādīja policijas žetonu. Izbrīnīts prašņāja, kā gan es atšifrēju.
– Pirmkārt, tevi acis nodod, otrkārt, tā izprašņāšana!
Tikai tad ieraudzīju, ka viņam cepurīte ar Policijas akadēmijas emblēmu piedevām ir, tikai otrādi apgriezta, bet par to noklusēju.
– Secret agent! Super! – Arvils pazibināja zobus.
– Galīcijā, starp citu, ir tāds joks – pieiet klāt cilvēkam un prasa: «Are you secret agent?» – «Yes! Tsttt!» Un liek pirkstu pie lūpām, lai klusē.
No rīta ejot prom, atsveicinoties, viņš vēl iedeva man uz pusēm pārlocītu papīra naudaszīmi, tikai piekodināja, ka nevienam nedrīkstu teikt, ka man to ir devis. Viņiem ir tāds jēdziens donations – pateicība, dzeramnauda. Ar naudu tur policisti neskopojas. Un tādu tur ir papilnam. Policiju neredz, bet – tikko kas, tā policija ir klāt!
Dienas vidū no drausmīgā karstuma tur viss kūst laukā. Ja tā godīgi, tad gandrīz neredzēju kādu strādājam. Viņi, tiklīdz kaut ko iesēj, tā atstāj līdz ražai. Laikam tāpēc, ka visu laiku tur ir siesta. Vai arī – kā kārtējais futbolmačs, tā visā Spānijā klusums, veikali ciet, vienīgi krogi vaļā, ieej pilsētiņā, neviena nekur nav, neviens nestrādā. Faktiski visi ir kafejnīcās, sēž, kaut ko laiski muldās, cits citam vīnu testē, jo tur vai katrā mājā sava vīna darītava. Toties nekur neredzēja, kā pie mums, ka dzer līdz nolūzt. Jā, iereibuši, zālīti sapīpējušies, bet normāli. Tas visinteresantākais bija. Uz ielas – ej, pie kura cilvēka gribi, vīna smaka ap viņu tā vien vēdī; veikalā, uz ielas – visur vīns. Viņiem tas skaitās pilnīgi normāli būt vieglā pālī.
– Mums ar vinčikiem visu gadu būtu par švaku, ziemā bez 40° nevar izdzīvot, Sibīrijā tīru spirtu! – ar savu pārgudrību iespraucās Didzis, bet Marts atļāvās turpināt stāstīt:
– Toties tur visur var dabūt čokolādo, čokolādo! Es no sākuma domāju, kas viņiem noticis, ka pilnīgi nepazīstami cilvēki cigarešu vietā man šokolādi piedāvā. Izrādās, ar to čokolādo šie domā zālīti!
– Man vajag Full cigaretes!
– Nē, ir čokolādo.
Tur jebkurā vietā uzpīpē zālīti, iedzer vinčuku un pilnos gaņģos brauc pa Vecrīgas platuma ieliņām kalnā augšā. Baigos trikus taisa. Viņus tur neviens neķer, kamēr neuzbrauc uz automaģistrāles, tāpēc sitas laikam vēl trakāk nekā pie mums.
– Pamēģini tu jūlija svelmē pastrādāt, tad arī tev drīz pāries vēlēšanās kaut ko darīt, – dziļdomīgi noteica Juris. – Dzīve ir dzīve, jāsamierinās ar visiem tās izpausmes veidiem. Es, piemēram, atbraucu uz laukiem pēc darbinieka, bet tas galīgā ķēmā. Prasu:
– Kā tas tev gadījās? Tev taču naudas nebija!
– Nu, pēc lielajām svinēšanām uz Pēteriem atģidos ieviest mājā kārtību. Sāku cilāt kopš Līgo sakrātās pudeles. Paskatos! Kaut kas neticams! Starp tukšajām pudelēm tāda smagāka. Paceļu, paskatos – jā, ir! Kādi 150 grami! Pacilātā garastāvoklī iemetu šļuku un turpināju izpildīt revidenta pienākumus. Atradu vēl vienu ar kādiem 200 gramiem un citu ar nepilniem 100. Rēķini pats – gandrīz vesels polšs sanāca! Tad ko vairs uztraukties un strādāt?
Līdz ar ieslīdēšanu auditorijā un kursa biedru uzmeklēšanu lauku tēmai pieslēdzās arī Gintars, ražena auguma vīrs. Jāteic, pat ļoti resns vīrs, kam smagais zods nokarājās vairākās krokās. Dzīva, izteiksmīga seja. Dzidra, trauksmaina balss. Acis kā izkausēts metāls taustīja cauri apģērbam, cauri augumam, ielīda dvēselē. Dūšīgs, bet kā Gintars pats izteicās, viņš sekojot, lai augumu tikai neliels tauku slānītis ziemā sildītu.
– Ir jau lietas, par ko daudzi sajūsminās, piemēram, mājās cepta maize, pīrāgi, pašdarināts alus, kūpināts liesumiņš, bet ir lietas, par kurām... Spriediet paši!
Kāds pēc dabas saimniecisks lauku vīrs kā skudriņa rāvās, lai kuplo ģimenīti godam uzturētu. Tā, kādu pavasara vakaru kopā ar pazīstamu policistu aliņu sūkdams, šis it kā starp citu ieteicies:
– Es tagad zinu, kad cūkai ir gatavība.
– Kā tas ir?
– Domāju, šajos grūtajos laikos uztaisīšu mazu atspaidiņu savai ģimenītei! Par lētu cenu nopirku sivēnmāti. Lai mazāk rūpju, atdevu mātei uzturēšanai. No manis tikai barība un sūdu šķipelēšana. Vienīgā nelaime – kuiļa apkārtnē nav. Tad nu gaidu, kad cūka dikti kviec, tas ir, sāk meklēties, un saucu vietējo veterinārārstu, lai tas sivēntiņus, man palīdz uztaisīt. Bet ar to jau nevar normāli sarunāties. Atbrauca, apskatīja cūku, izvilka apaugļošanas ierīces un saka:
– Uzsēdies uz cūkas un saķer aiz pupiem!
Uzsēdos! Ar pūlēm noturējos. Cūklopam nepatika, tāpēc visu laiku trinās gar sūdaino aizgaldu, mēģinot mani nomest. Mocījos, līdz beidzot noturēju uz vietas. Tad šis teica:
– Saķēri? Patausti, vai pupi silti.
– Silti!
– Tagad lien uz aizmuguri un turi aiz cirkšņiem!
Kaut kā iekrampējos, un tad viņš man saka:
– Ko stāvi? Tagad dari kā mājās!
Māte, to padzirdējusi, vaimanādama izmuka sētā, es stāvu un platām acīm skatos uz lopu dakteri. Bet tas, knapi to cūklopu aiz ausīm noturēdams, tik kliedz:
– Nestāvi kā stabs! Dari kā mājās!
Vismaz būtu kauču nieka pasmaidījis. Ar tik nopietnu ģīmi teica, ka sāka bail palikt! Tagad sieva nedod mieru, zobojas un prasa, kad tad es iešu pie cūciņas un darīšu visas lietas kā mājās…
Arvils, dūrē piesardzīgi nospurcies, arī atminējās mājā būšanas lietas:
– Bija pēdējie komunistu valdīšanas gadi, kad manas kaimiņienes brālis atdeva galus. Mūsdienās viņš būtu bomzis, jo nekur nestrādāja, staigāja pa malu malām, diedelēja pa 20 kapeikām un, kā kaut ko sadabūja, tā dzēra visādus sūdus, sākot ar šņabi, beidzot ar odekolonu. Mitinājās māsas mājas verandā uz saliekamās gultas.
Kā vecai sievietei nepalīdzēšu! Iegāju verandā, bet tur smaka – kā spainis šņabja būtu izliets. Tādi spirta tvaiki, ka pilnīgi nebija ko elpot. Līķis galīgi slapjš, tīrs spirts vai šņabis nāca laukā. Ārprāts, kā viņš bija iespirtojies! Atbrauca milicija, paskatījās, tad žigli uzlika uz nestuvēm un aizveda uz morgu.
Man ar to pietika, lai galva kļūtu dulla, pēc tam bija jāiet mājās un jāuzkož.
Ārprāts! Ko miesa meta laukā, kad viņš nomira! Ja man kāds to stāstītu, es neticētu!
– Ir daudz neticamu lietu! – Marts dziļdomīgi, pat filozofiski izmeta. – Mums, daudz maz eiropiešiem, tos Austrumus ir ļoti grūti saprast. Un pat ja arī saprotam, tad daudz kas brīžiem nav pieņemams. Kaut vai tas harakiri – nu, sievasmātei un labam priekšniekam bez iebildumiem atļausim piekopt šo tradīciju, bet pašiem? Paldies! Vēderi zobenu asmeņus kaut kā švaki sagremo.
Draugs strādāja japāņu firmas Baltijas filiālē, un reizi gadā viņam vajadzēja doties uz galveno ofisu Japānā. Tur filiāļu vadītājiem rīkoja pieņemšanu.
Pieņemšana kā jau pieņemšana, tikai ar brīnumiem. Japānā jau laikus piekomandētais firmas pārstāvis bija nobrīdinājis, bet vienalga viņam bija baigais šoks.
Kolīdz šis, akūtas vajadzības motivēts, nostājies pie pisuāra, tā no aizmugures geišis – ne geiša, kas vēl kaut kā būtu pieciešama, – uzliek karstu dvielīti uz kakla un caur to sāk masēt kaklu, plecus. Kad mūsējais savas darīšanas beidzis, geišis dvielīti noņēmis, pagaidījis pie izlietnes, kamēr džeks nomazgā rokas, un pēc roku mazgāšanas pasniedzis sausu dvielīti.
Kā šis vēlāk teica, ja nebūtu laikus brīdināts, būtu japāņu vecim tā pa purnu iedevis, ka laikam samuraju pēcteči ar viņa asinīm pāridarījumu vien nomazgātu.
– Mums jau arī ir savi paradumi. Piemēram, rīt ir sliktā piektdiena! – Arvils smagi nopūtās, bet Gundars uzreiz klupa šim virsū:
– Ko jūs vaidat par piektdienu, 13. datumu?! Tā ir nelaimīga tikai aizturētajiem blēžiem un bija pilnīgs kaput Templiešu ordenim, kad viduslaiku lielākā bandformējuma bosa – Francijas karaļa – uzdevumā vienā rītā pa visu Eiropu templiešus ķēra, grāba, lai pēc visa skanošā izspiešanas uz sārta sadedzinātu. Kopš tiem laikiem tad nu arī ir iegājies saistīt to nelaimīgo dienas un datuma kombināciju. Tā ka – droši uz priekšu žuļikiem organizēt siltu uzņemšanu kamerās! Aristokrāti jau tolaik cita nekā nezināja, kā plūkties savā starpā, izmantot pirmās nakts tiesības un savos domēnos aplaupīt visus, ko vien varēja.
Pēc šā īsā ekskursa vēsturē Didzis pārslēdzās uz ceļu policijai tuvāku tematu:
– Tūlīt Jāņi, un Jāņos vislielākā problēma ir, kurš dzers un kurš brauks pie stūres.
– O, tagad nevar dzert un braukt. Viens un divi var dabūt divus gadus! – zinoši papildināja Arvils.
– Vecais labi samaksās, un advokāts izlūgs visus četrus gadus, – indīgi nosmēja Marts.
– Šajā karstumā ir vajadzīga automašīna ar klimaksa kontroli, – īspiedurkņu kreklā juzdamies karsti, noteica Didzis. – Astoņdesmito gadu beigās bijām pie radiem, bet tur kodiens. Vienubrīd atklājās, ka ir par īsu, un tēvocis noteica: «Tā, radagabal! Tu vienīgais skaidrā un ar pravām! Vajag aizskriet līdz vienai vietai, kur samogonu var dabūt!»
Nav problēmu! Man jaunībā, ka tik pie kādas mašīnas ruļļiem tikt. Braucam uz točku! Tilta vietā jābrauc caur akmeņainu upīti. Izmaļamies ar moskviču kalnā augšā. Taurēju, suns žvankst, neviens ārā nenāk. Paraustām durvju rokturi, padauzām pa logiem – saimnieka nav. Nu nebūs ar ko slāpes remdēt! Saērcināti sēžamies mašīnā, bet, tikko brauksim prom, turpat pagalmā motors noslāpst un vairs nelec neparko. Tikai tad pamanījām, ka degvielas nav. Nāksies cilpot atpakaļ ar degvielas kanniņu un meklēt transportu. Te skatāmies – pie mājas pirmais pēckara gadu UAZiks stāv. Saku:
– Kas ir, veči, notecināsim kādu kanniņu?
Atkabinājām degvielas vadu, piepilinājām trīslitru burku, to ielējām benzīntvertnē un pa kalnu lejā, upītē iekšā, bet no tās ārā neparko. Motors rēc, bet uz priekšu nevelk.
Kas atkal? Šie abi stumda, rēc, līdz no pārkarsušā motora sāk celties tāda dīvaina smaka. Es, juzdams kaut ko nepareizu, nokliedzos:
– Eu, veči! A ko jūs nolējāt?
Radagabals paošņā gaisu:
– Tpu! Šitas taču uz petroleju iet!
Tikai akmeņus pastūmuši zem riteņiem, tikām ārā. Tad pusstumšus kalnā augšā, un līdz mājām kaut kā aizripojām.
Kandžas tecinātājs baigais vecis. Ziema vai vasara – viņš tur tāds puspliks ņēmās. Kā paskatījos uz spalvainajām rokām, tā varēja padomāt, ka viņam vecie radi Austrālijā dzīvo!
– Kādā sakarā uzreiz Austrālijā?! – Marģeris izbrīnīts noprasīja.
– Nu, viņam rokas kā tiem... – Un, nesaprotot, kādēļ visi piepeši tik vērīgi, ar neizpratnes pilnām acīm sāk lūkoties viņa sejā, Didzis turpināja:
– Nu, tie spalvainie mērkaķi taču dzīvo Austrālijā!
Marģeris, zem galda nolīcis sarkanāks par sarkanu, valdījās, lai nesāktu mežonīgi zvaigāt. Kamēr pārējie vīpsnāja par primātu izplatības areāla piepešo paplašināšanos, Gintars ierunājās:
– Kad jūs te sākāt svepstēt par spalvainajām rokām, es arī kaut ko atcerējos. Zināt, kāda ir pareizās orientācijas stāvvietas zīme? Eiropā ir ierīkotas speciālās autostāvvietas, kur šādas orientācijas šoferi vien apstājas. Zināt, kāpēc A burts?
Šeit nav lieka papīra, tāpēc nevaru uzzīmēt, bet iedomājieties burtu A. Burta augšā uzzīmē vienu aplīti un tur, kur strīpiņa labajā vai kreisajā pusē, otru aplīti. Tas aplītis, kas pie strīpiņas, tas nozīmē, ka otrs rāpus stāv.
– Bet, kolīdz tu pieņem šādu dzīvesveidu, tev krasi uzlabojas iespējas gūt jaunus partnerus. Vismaz par 50 procentiem! – Ingars piemeta.
– Un tos vēl var mainīt pēc īsa laika perioda, – Marts iesaucās un turpināja: – Viens paziņa drīz pēc neatkarības atgūšanas aizbrauca uz Franciju. Pēc biznesa sarunām pasēdējis firmas jubilejai par godu rīkotajā pieņemšanā. Viens vietējais džeks šim saka: «Izejam laukā!» Tālāk atstāstīšu viņa vārdiem:
– Domāju, ka aicina pārpīpēt, un labprāt piekritu. Bet tur vēl divi tādi vietējie cukurdupši, laipni smaidot, nāk man klāt. Es kā izgāju, tā – fūūū! – iekšā un noslēpos tālākajā stūrī!
– Tādi laiki pienākuši – meitenes vīriešu kompānijā var dzert un nebaidīties, bet vīriešiem tur gan par savu godu jāuztraucas, – Marts noteica. Nepaguva līdz galam kārtīgi pabeigt, kad Marģeris uzreiz viņam noprasīja:
– Tev panna ir?
– Panna? Kam man? Es ar kulināriju neņemos!
– Šajos gejisma pārpilnajos laikos bez pannas brīžam ir bīstami iziet uz ielas. Rīt praids paredzēts, tur tev arī noderēs! Tieši kā Pirmā pasaules kara laikā... Tad ķirurgi, lāpot sašķaidītās mantības, lidotājiem teica: «Kas, uz pannas kauns bija lidot?» Vai, cik daudziem tāda nelaime bija! Un daudzi tāpēc ar pannu biksēs lidoja. Kopš tiem laikiem arī ir iegājies teiciens – ar pannu biksēs. Tā panna arī tagad ļauj pasargāt vīrietību.
Lūkojoties pa auditorijas logu uz Ķīšezera klaidu, Gintars dziļdomīgi noteica:
– Kaijas atkal lido. Izgājušo reizi, velns, kā tie putni visu mašīnu bija noķēzījuši.
– Tie taču ir dinozauru pēcteči! Ko tu no riebīga rāpuļa radinieka citu vari sagaidīt? – Marģeris turpināja bārstīt asprātības. – Labi, ka nelido tādi baloži kā tie, kas ar milzu klunkšķi Flinstona kunga mašīnu noķēzīja. Runājot par dzīvo dabu, atcerējos... Reiz uz dzīvnieku glābēju kontakttālruni piezvanījis kāds apzinīgs pilsonis un teicis, ka tur un tur pamestā, izdemolētā automašīnā ir apbērnojusies kaķene. Kaķēni traki pīkstot, lai brauc un glābj. Pateikusies apzinīgajam pilsoniskā pienākuma motivētajam zvanītājam, darbiniece aizbrauca, un tiešām – galīgi sadauzītā, ar atkritumiem piebāztā vrakā kaķēni ņaud. Bet kā tu līdīsi svešā automašīnā? Vēl piešūs demolēšanu un liks samaksāt. Darbiniece iegājusi netālajā policijas nodaļā, dežurantam izstāstījusi, tā un šitā, un palūgusi, vai nevarētu kāds no policistiem blakus pastāvēt, kamēr viņa no izdemolētās automašīnas tos nabaga kaķēnus izņem. Bet šīs mierīgi: «Ņemiet vien droši! Tā automašīna jau trešo gadu kā lietiskais pierādījums tur stāv!»
Tā arī no lietiskā pierādījuma izvilka kaķēnus.
Šī darbiniece, līdzīgi mums, nereti sastopas ar izciliem kretīniem savā jomā. Reiz runājām pa telefonu un viņa sāk man sirdi kratīt:
– Tie ļautiņi mani spēj padarīt traku! Tikko piezvanīja viens dzīvnieku draugs un sāka taurēt, lai steigšus braucam uz Jūrmalu bebru glābt! Prasu, ko gan tas tur dara?! Gar krastu jūrā peldot un taisoties jau slīkt! Es cenšos paskaidrot, ka vispār jau bebrs nevar tāpat vien ņemt un noslīkt! Kad sagribēs, izpeldēs krastā…Bet šis jau auro klausulē: «Viņš neizpeldēs, jo mēs te barā stāvam krastā un fotografējam!»
Ieslīdzis pārdomās, dziļdomīgi, it kā pie sevis, ierunājās Māris:
– Vasarā pa Rīgu ir bīstami braukāt! Tādas meitenes! Pa Merķeļa ielu reiz jūlija vidū braucu un pie luksofora apstājos. Bet tur pieturā uz soliņa tāda zīle sēž, tādām kājiņām un tik knapos minibruncīšos… Visi, kas mašīnās, nekustīgi blenž un siekalas laiž. Iedegās zaļais, bet neviens nebrauc! Tikai tad, kad aizmugurējie sāka nikni taurēt, visi ļoti negribīgi beidza priecāties…
– Aizmugurējie trokšņoja tādēļ, ka neredzēja daili! – Ingars pasmīnēja. – Bet vispār – cik nekulturālas tomēr ir mūsdienu sievietes, taisni vai šausmas! Pagājušajā svētdienā es ar ģimeni braucu uz Siguldu, un pie Brīvdabas muzeja baigā mātīte stāv, atrāvusi apģērba augšdaļu tā, ka pelēks 10. izmēra pupturis redzams, un ar zināmā kombinācijā iekombinētu rādītājpirkstu sveicina visus garām braucošos. Sieva vēl prasīja, ko šī mums rāda. «Kā, ko rāda? Mauka meklē klientus!» es viņai atbildēju un vēl padomāju, kurš gan tādu netīru cūku ņems. Būtu labāk nomazgājusies, sakopusies, citādi vienīgi dullajiem skandināvu fūru šoferiem tāda derīga!
– Kāda necieņa pret cūkām! Tās, starp citu, ir vienas no tīrīgākajām būtnēm, kuras arī labprāt gulētu tīros palagos, ja vien cūkkopji tādu iespēju dotu, – Didzis no sirds sašuta. Marts tikmēr sieviešu jautājumu virzīja jaunā gultnē:
– Reida laikā no netiklības perēkļa uz vietējo policiju aizrāva visus, kas vien pagadījās pa ķērienam. Viens aizturētais gadījuma apmeklētājs stāstīja, ka ienācis pie sliktās meitenes tāpat vien un ka viņam padomā nav bijis nekā peļama. Stāstīja savus dzīves plānus: iešot strādāt lombardā, jo viņam, redz, esot apsardzes sertifikāts. Pie reizes izpirkšot sev tīkamās mantas, kas nav laicīgi izpirktas! Tā varot tikt pie labām mantām par diezgan zemām cenām. Padomju laikos to nedrīkstēja, jo par zagtu mantu uzpirkšanu sēdināja, tagad ļauj brīvi lombardā izpirkt. Tik uz priekšu! Ja nozags Cēsīs, Kuldīgā un ieliks Rīgas lombardā, neviens to nepieķers, nenoskaidros. Vari droši pirkt, pārdot tālāk, jo kabatā tev ir stiprs papīrs.
Marts turpināja kāpināt spriedzi ar jauniem atklājumiem lombarda aizkulisēs:
– Ja pats nebūtu izmeklējis šādas lietas, īpaši uzmanību nepievērstu. Kad strādāju rajonā, man pat prātā neienāca, ka, strādājot nomales ūķa lombardā, var sev pat dzīvoklim savākt. Nevajag nemaz zagt vai zagtas mantas no narkomāniem par smiekla naudu uzpirkt. Vajag ar galvu domāt!
Tā kāds jauneklis, nevarot neko labāku atrast, pieteicās diennakts lombardā par minimālo algu. Saimnieks tā arī pateicis: «Ja neesi dikti stulbs vai pārlieku godīgs, gan jau pratīsi pieklājīgi nopelnīt!» Tā tas ir iegājies, ka, ja cilvēks māk taisīt naudu, tad māk, ja ne, tad arī neiemācīsi!
Jauneklis mocījās, cīnījās, bet jaunībā naudas vienmēr pietrūkst, nu, tad pasāka aizņemties no darba. Bet ne jau vienkārši ņēma! Piepūlējis pelēkās šūniņas, izsmadzeņoja labu domu. Centrāltirgū ir papilnam lētās ķīniešu zeltlietu imitācijas, tad nu nopircis tās, kā zeltu pieņēma ar falšiem personas datiem. Kad saņēma vai ko lieku nopelnīja, izpirka. Bet apetīte, kā zināms, aug ēdot: jo vairāk naudas ir, jo vairāk gribas! Pasāka pārlieku daudz imitāciju pieņemt, lai slēptu pēdas, dažas izpirka, līdz saimnieks pieķēra blēdībās. Ilgi sita gan pa ausi, gan pa citām ķermeņa daļām, līdz dusmas pārgāja. Beigās, izskaitļojis, ka caur tiesu tik papildu izdevumos iedzīvosies, saimnieks uzrēķināja parādu un lika palēnām nomaksāt. Tu iedomājies, kas par biznesu! No nekā nauda nāk griezdamās!