„Sabiedrības dakteri”, A II Pozitīvs. Drukātava 2017.

Pierīgas pirtī kādā piektdienas pievakarē, kad karstuma tveicē izmocītie pilsētnieki raujas uz laukiem, pirtsslotu ritmiskā dziesma ne uz mirkli nenorima. Tās skartie vīri ik pa brīdim labsajūtā skaļi nosēcās. Izmeta pa spēcīgākam vārdam. Uz nokaitētajiem akmeņiem ik pa laikam nošļakstināja pirtsslotas. Un tad garaiņu mijkrēsli caurauda svaigo lapu reibinošais tvans. Kad ārā valdīja jūnija svelme, sviedriem norasojušie augumi uz apses dēļu lāvām izbaudīja pirts karstumu.

Ik pa brīdim kāds meklēja glābiņu no vēsturiskiem aizlaikiem palikušajā 200 litrīgajā čuguna katlā. Iegrūda galvu vai pat bezmaz līdz jostas vietai ienira ledus saltajā ūdenī un norēcās:

– Kas par ledusaukstu ūdentiņu! Labi, ka katls saglābts no nodošanas metāllūžņos!

Šis sauklis kā kredo palīdzēja visiem izturēt šodien pārlieku svelmaino pirti. Arhimēda likuma ietvaros izspiestais ūdens notecēja pa restoto noteku, bet krāns no jauna piegādāja kārtējo stindzinoši aukstā ūdens porciju.

– Ah, tad atnāci savus grēkus sutināt? – pirmo tūri izgājis, priekštelpā sēdošais Bocmanis, ieraudzījis Džonsonu atveram durvis, irdzīgi noprasīja.

– Tu esi tīrs no grēkiem? Ak negāja nost? – Džonsons, papurinājis gadu ritumu izbalināto galvu, liekot kaktā antikvāro spieķi, izsmējīgi iejautājās.

Par spīti cienījamam vecumam, viņam bija ļoti dzīvīgs prāts. Stiegrainais augums varēja lepoties ar saglabāto vingrumu un tvirtajiem muskuļiem. Sirms, kaulains vīrs mūža skaistākajos gados.

Bocmanis neskaidri atburkšķēja:

– Ko tad tu saproti no netīrumiem!

Džonsona jūnija saules iedegušajā veselīgajā sejā mirdzēja spridzīgas acis.

– Es tos labi saprotu. Man tie baigi līp klāt.

– Vai tad neesi pieradis, ka lien te mazgāties?

– Pieradis gan! Es brīnos par tiem, kas vasarā baltās drēbēs cierē apkārt. Es nevaru vilkt baltu kreklu un bikses. Tad man ir jāiet kaut kur pa ielas vidu. Ja es kaut kur piegrūdīšos, tad visi mēsli vai netīrumi būs pie manis. Viņš būs tīrs, bet es būšu netīrs. Tā ir!

Piepeši viņš mainīja sarunas virzienu:

– Esi tik mīļš – izkrati pirts nodoklim atvesto malku un maisu uzreiz man atdod! Citādi aizmirsīšu un būšu saimniekam malku parādā.

Kamēr Džonsona kaulainais augums atbrīvojās no vasarīgi vieglo drānu sloga, Bocmanis, ticis galā ar pirts nodoklim atvesto malku, atvēra bezalkoholiskā alus bundžu. Viņš bija pensionēts zvērināts Atlantijas zvejas flotes jūras vilks – liela auguma, drukns, gāzelējošu jūrnieka gaitu. Viņam bija patīkama balss, ideāli radīta diktora darbam.

Sagatavojies iet lāvas telpā, Džonsons, tā it kā starp citu, noprasīja: – Sen neesmu tevi te redzējis. Pa pasauli klīst visādas baumas. It kā tu vairs negribot braukt uz pirti! Vispār jau jā... – un it kā pats atbildot ironiski novilka, – tev jau mājās ierīkotas tādas foršas mazgāšanas ietaises.

– Pirts nav tā lieta, bez kuras nomirst, – Bocmanis, sūkdams uz rokas izlijušās alus putas, nevaļīgi atrūca.

– Kā kasījies? Neuzkasīji tulznas? – Džonsons sarkastiski izmeta.

– Tev ceļus nevajag ieeļļot pirms pirtī lien? Ierūsēs taču, – tēloti indīgi bažījās Bocmanis.

– Mācies ķīmiju! Titāns nerūsē!

Un pirms Bocmanis paguva norīt kārtējo alus malku, Džonsons steidzīgi iegāja pirts telpā.

Tur mundri sasveicinājās ar mijkrēslī knapi saredzamajiem pirts viesiem:

– Sveiciens policistu kungiem!

– Sveiciens pensionētajai kolēgai! – Arvils gurdeni novilka. Viņš bija krietnā taukumā iedzīvojies pajauns vīrietis. Dzīvīga, iegarena seja nokareniem vaigiem. Stingras lūpas. Strupas ūsas un īsa, reta āžbārdiņa. Sprogainais matu ērkulis slēpa asu prātu. Par spīti karlsonīgajam paskatam atsperīgā ikdienas gaita liecināja par koncentrētu enerģiju.

Kādu laiku starp garaiņiem bija dzirdami tikai sēcoši elpas vilcieni un pagaļu sprakšķi nokvēpušajā krāsns mutē. Tad Marts pasūdzējās:

– Šajā svelme kā sapnis ir mīnuss 32 grādi. Cik jauki būtu, ja te aiz stūra būtu portāls, pa kuru varētu staigāt no ziemas uz vasaru un otrādi.

– Ziemā šeit jau tāds darbojas, – paskatījies uz sasarkušo Martu, jautri nosmējās Arvils. – Pirtī 120, ārā mīnus 30. Ceļo laikā, cik gribi.

– Tagad, vasarā, neko nevar saprast! – Džonsons arīdzan nopūtās. – Ziemā kā nāca tumšs, tā zini, ka jāiet uz pirti. Ar tumsu nāci, ar tumsi gāji.

– Tie bija tā saucamie tumšie laiki! – Marts nozirgojās un apklusa. Marts bija latviskā 120 kilogramu tipa vīrs. Jāsaka, pat ļoti resns vīrs, kam smagais zods nokarājās vairākās krokās ar izplūdušiem vaibstiem. Dzīva, izteiksmīga seja. Dzidra, trauksmainīga balss. Policijas dienests viņa acis bija padarījis īsti policejiskas. Tās kā izkausēts metāls taustīja cauri apģērbam, cauri augumam un ielīda dvēselē. Viņam bija īsi, iesirmi mati ar pamanāmu matu atkāpšanos galvas vidusdaļā. Pāri vidusmēra augumam, plati, smagi kauli, korpulents, bet, kā pats izteicās, sekoja, lai ziemā augumu sildītu tikai neliels tauku slānītis.

Pilnīgs pretstats bija uz augšējās lāvas pacietīgi guļošais Gintars. Ar izteiktām matu atkāpšanās pēdām spīdīgajā paurī, gandrīz plikpauris. Varbūt tieši šī iemesla dēļ viņš valdzināja sievietes. Bet, iespējams, sievietes piesaistīja viņa mutīgums un ūdenszāles dzīvelīgums. Vai arī tāpēc, ka sastāvēja, šķiet, no tīriem muskuļiem. Treniņos regulāri apdauzīti pirkstu kauliņi. Garš, skrimšļains deguns starp cieti zilām acīm. Pieplacinātas ausis. Kakls vienā platumā ar galvu.

Domīgi lūkojoties nokvēpušajos griestos, Gintars novilka: – Jā! Pirtī, tāpat kā likuma priekšā, visi ir vienādi pliki. Tāds ir policistu darbs – visus novienādot.

– Aha! – Cik daudz informācijas, emociju gūzmas gan neiespiedās šajā vienīgajā, neko neizsakošajā frāzē, ko teju vienbalsīgi izmeta vairāki pirts biedri.

– Nu gan spelte! Svīstu kā ūdenskritums! – Marts nerimās sūdzēties.

– Vienīgie cilvēki, kas nesvīst, ir līķi, – Džonsons uzmundrinoši paskaidroja.

Puspievērtām acīm uzrunātais piekrita.

Tikmēr divdesmit metrus no pirts, lapenē ērti iekārtojusies, sēdēja nākamā pirts partija. Viņi laiku dīki netērēja, bet gan klāja galdu, izkārtoja traukus, glāzītes. Smagais galds no pulētiem masīvkoka dēļiem uz saviem kamiešiem pacietīgi ļāva uzlikt visu nepieciešamo patīkamai pasēdēšanai. Pamīšus saliktās baltā un rozīgā speķa šķēlītes patīkami veldzēja acis. Turpat bļodas ar šķovētiem kāpostiem, kūpošiem vārītiem kartupeļiem, rasolu. Baltas ķiploku galviņas mijās ar dzeltenīgām mājās marinētu ķiploku burciņām. Trekna siļķe ar sīpolu ripiņām krējumā, cepta siļķīte un kūpināti cūku vaidziņi vilināja apetelīgumā.

Starp tām kā augstas svaiga siena gubas gozējās neiztrūkstošās dārza dobēs plūktās zaļumu kaudzītes. Mājās ceptie saldskābmaizes klaipi zaudēja vienoto veselumu, lai, sagriezti un sakārtoti augstos torņos, ieņemtu savas pozīcijas galda karalaukā.

Visi vīri aktīvi piedalījās vēderprieku frontes sagatavošanā. Grieza, kārtoja, mazgāja, atvēra konservu un sālījumu burkas. Ingaram šķita, ka vissvarīgāk ir komentēt notiekošo.

Ingars bija spēcīgs, apņēmības pārpilns vīrietis. Izstīdzējis, aplam kalsns. Pat sažuvis kā skals. Kaulains deguns. Stingrs zods. Baltie zobi vizēja iedegušajā sejā. Viņam bija gaiši, pagari mati. Šarmants un kopts. Ar izsmalcinātām manierēm un labi koptām rokām, sportisku augumu. Visā kompānijā viņš bija visjaunākais un auguma ziņā visgarākais – ap 1,90 m.

– Kulinārijas paraugstunda. Vislabākie pavāri ir vīrieši. Sievietes ēdienu tik samaitā. Bet ēst var. Redz, sievietēm pietrūkst tās dzirkstelītes, lai aizkurinātu kulinārijas sārtu.

– Ķeceru runas! Kas mūs pēc tādām mājās baros? – nosodoši grozot galvu, bilda Gundars. Viņš bija elegants, iznesīgs, ar sportisku augumu. Kvadrātveida zods ar asām rievām. Metāliski spalga balss. Smejošas lūpas, kas kontrastēja ar salti pieklājīgo izturēšanos. Lielas, tumši zilas acis kā piekaltas vērīgi apsekoja apkārtni.

Bez piepildīto trauku kārtošanas un komentēšanas, Ingars uzņēmās vērīgu aci un trāpīgus refleksus prasošo mušu un odu nīdēšanas atbildīgā amatu.

Ar ādas vākos ievākoto grāmatu nositot odu, Ingars pacilāti novilka:

– Mākslas upuris!

Tikmēr gaidīto ovāciju vietā visu skatienus saistīja kārdinoši smaržojošā šašliku bļoda, kura vēl kūpoša tika novietota galda viducī. Juris, berzējot plaukstas, svinīgi pacilāti noprasīja:

– Kurš ēdīs šašliku?

– Nu gan uzdevi jautājumu! – Ingars, pieslēdzies kulinārijas priekiem, līksmi nosvilpa.

– Pavārs atkal paliks badā? – Gundars lietišķi jautāja gaļas cepējam.

– Pietiks visiem, – mierinoši, pirmais bagātīgi pildot savu šķīvi, nourkšķēja Ingars.

Šašliks viņam iekveldēja nāsis un drīz vien karsti, aromātiski tauki piepildīja muti.

Juris bija ap 50 gadus vecs, gaišiem īsiem matiem, nedaudz zem 1,75 m, vidējas miesas būves. Dzīva, izteiksmīga seja. Augsta piere, reljefaini vaibsti. Tumši zilas, pat nedaudz ūdeņainas acis. Pabiezas lūpas, stingrs zods un kaulains deguns.

Tikmēr, ar dakšiņu kreisajā rokā gaidot savu kārtu, Juris iesāka vakara izklaides programmu.

– Kolēģis brauca uz Baltkrieviju. Līdzi paņēma spaini ar pašrocīgi sagatavotu vistas gaļas šašliku. Kad baltkrievu muitnieki taujāja, ko ved, tā arī pateica, ka paštaisīto šašliku radiniekiem. Uzreiz tika izsaukts samiegojies sanitārās inspekcijas ārsts. Paskatījās kolēģa spainītī un – blaukts! – zilo lieguma zīmogu kolēģa pasē iespiedis, teica:

“Brauciet vien atpakaļ un, ja gribat Baltkrievijā iebraukt, tad gāziet laukā!”

“Nu, veči! Izgāziet tepat!”

“Kas, Baltkrievija Eiropas Savienībai ir kaut kāda izgāztuve?”

Nācās braukt atpakaļ un no jauna 12 stundas nīkt uz robežas!

Te ierunājās Gundars:

– Jā! – domīgi novilcis, viņš piemeta no saviem krājumiem, – ar baltkrieviem labāk nejokot! Viņiem vēl vecā padomju skola, jokus nesaprot. Kolēģi pirms Jāņiem bija braukuši zivis pamakšķerēt un pa ceļam labi ieķemmēja. Baltkrievu robežsargs pienāk, sasveicinās un uzdod standarta jautājumu:

“Narkotikas, ieroči ir?”

Līdzbraucēji, dūšīgi saņēmušies, nozirgojās:

“Ieroču nav, bet narkotikas ir!”

Kas tur darījās!? Visus izrāva laukā un, narkotikas meklējot, mašīnu vai līdz pēdējai skrūvītei izārdīja. Nelīdzēja apgalvojumi, ka stulbi pajokoja, aizkaitinātie baltkrievu muitnieki turpināja nadzīgi meklēt. Beigās ne mašīna, bet slikti saskrūvētu grabošu rezerves daļu jūklis, ko pirmajā autokapsētā jānodod. Protams, no makšķerēšana vairs nekas neiznāca!

Izņēmis no aukstuma kastes nosarmojušu degvīna pudeli, Gundars ķērās pie patīkamā sabiedriskā pienākuma. Caurspīdīgs šķidrums piepildīja glāzītes gandrīz vai ar kalnu. Lielāko daļu piepildījis viņš izteica apstākļiem un kompānijai iederīgu prātojumu:

– Vasaras laikā šņabis bez ledusskapja – tas ir mīzali!

Ingars, remdējis pirmo izsalkumu, bezmaz notaurējās:

– Padod šņabja glāzi! Ātrāk! Ātrāk! – Un paskaidroja steigas cēloni: – Neesmu divas nedēļas dzēris. Asinīs jau promiles mīnusos.

– Komandieriem šodien brīvdiena! – pretī celdams piepildīto glāzīti, nīgri atburkšķēja Gundars.

– Juri! Esi taču cilvēks! Nu pakustini to pilnās laimes trauku! – Ingars žēlīgi, bet vienlaikus uzstājīgi iesaucās. – Ja jūs to speķi turpināsiet rīt, tad jums draud nenovēršama smadzeņu asinsvadu pārkaļķošanās un to atmiršana.

– Ko ņaudi? – Gundars pārmēdīja, – kaķakmens, kaļķakmens! Šņabis to drupina labāk par jebkuru tur Ace delicate. Un ja arī nesadrupinās, tad beigu beigās krematorijā no mums iegūs augstākā labuma cementu! Iedomājies, kā cementu tirgotāji no mums uzvārīsies?

Atkalsaredzēšanās svētku bezrūpīgajā gaisotnē ap galdu sēdošie pamieloja acis par glīti saliktajām glāzītēm, kuras atgādināja zaldātus ierindas skatē.

– Tad par saredzēšanos! – Ingars, svinīgi pacēlis labo roku tā, lai elkonis būtu taisnā leņķī ar plecu, atklāja šņabošanas trīs dienu maratonu. Un izmeta glāzīti kā ogu.

Aukstais šņabis apdedzināja aukslējas, barības vadu un, tikai sasniedzis kuņģi, tīkami sasildīja augumu.

Glāzīte ar troksni atgriezās uz galda.

– Kāpēc neviens nesaskandināja? – Juris, tikai tagad atjēdzies, izsaucās.

Ingars bez degsmes nobubināja:

– Glāzīšu saskandināšana ir atavisms no senlaikiem, kad ar sudraba šķindoņu atgaiņāja ļaunos garus.

– Švauksts! Tad re, kāpēc man nauda izkūp kā dūmi! Visa aiztek ļauno garu turēšanai nostāk! – Juris samierinājies nolika vietā savu glāzīti. – Es zinu recepti tavu nebūšanu kliedēšanai! – Gundars iesaucās.

– Nauda smird pēc sūdiem! Pasaulē visdārgākās smaržas izgatavo no sūdiem. Kā zināms, sūdi pievelk sūdus! Respektīvi, nauda pievelk līdzīgo!

Sirsnīgu smiekliņu pavadībā pievērsās ēdieniem.

Pēc pirmās glāzītes kādu laiku skaņu pamatansambli veidoja trauku un dakšiņu šķindoņa, pamīšus ar citām intensīvu ēšanu raksturojošām skaņām. Gaisā virmoja brīvdienu smarža.

Didzis, pirmais iztukšojis šķīvi un palaidis jostu vaļīgāk, atslīga sēdeklī. Didzim bija plata, neizteiksmīga seja, ko rotāja plānas ūsiņas. Noļucis deguns. Vaigus tīkloja sarkanas dzīsliņas. Sausas, cieši sakniebtas lūpas. Salīdzinot ar rumpi, rokas izskatījās nesamērīgi garas un smagnējas. Vīrišķīgs, aptuveni 1,84 m garš, spēcīgu atlētisku augumu, kas nepadevās gadu uzbrukumiem. Braša, allaž cīņas pilna stāja.

Paņēmis zobu bakstāmo, Didzis noteica:

– Es uz hokeja čempja laiku biju nosolījies, ka, ja mūsējie pazaudēs itāļiem, tad pēdējiem par sodu vairs neēdīšu picu un makaronus!

– Un ja ukraiņiem, tad šito smaržīgo speķīti? – viltīgi smaidot, Marģers pārprasīja.

– Tik daudz solījumu vienlaikus es nevaru uzņemties!

Marģers bija vīrs pāri četrdesmit, drukns, tumšiem, pagariem matiem, palielām ūsām un gaļīgu seju, lieliem vaigu kauliem. Izteikti labsirdīgais, omulīgais vīrietis burtiski izstaroja laimi un dzīvesprieku. Pat pie augstākās vadības viņam allaž bija vaļīgāk palaista kaklasaite. Par spīti ārienei, nopratināšanas laikā uzlūkojot viņa acis, kas atgādināja sastingušus ledus gabalus, daudzi nelieši neuzdrošinājās pat sakustēties.

– Ārprāts! Kur viņam lien iekšā? – skatoties, kā Ingars atkal piekrāmē šķīvi, nobrīnījās Didzis.

– Svaigais gaiss, kompānija! – gremodams atburkšķēja Ingars.

– Situācijas maiņa labvēlīgi ietekmē! Varbūt arī pretējais, bet tpu tpu nav… – Didzis tā arī līdz galam nenoformulēja, ko gan vēlējās pateikt.

Kamēr nākamā maiņa pildīja kuņģus, tikmēr pirtī sākās bēguma kustība.

– Kur palika manas bikses? – Marts pirts priekštelpā raudzījās pēc saviem vīriešu atribūtiem.

– Kaut kas tavās biksēs ierūcās un tās aizceļoja, – Gintars palaida indīgu smiekliņu.

– Nav kaut kas uzkārts virsū? – nesaklausījis teikto, Marts revidēja pārblīvētā drēbju pakaramā saturu.

Pirmo piegājienu izturējis, ēdāju kompānijai gāzelējošā jūrnieka gaitā pievienojās Bocmanis. Salocījis plašā halāta malu nosēdināja savu lielo, drukno augumu. Brītiņu paklusējis, caur jautro balss murdoņu skaļi spēra vaļā pirmo savu šī vakara stāstu:

– Spirts ir tīra manta, nekad nav galvas sāpju, ja vien nejauc ar visādiem mēsliem. Jaukākais ir tas, ka nākamajā dienā no rīta uzdzer glāzi ūdens un atkal skurbuļitis, foršs skurbuļitis, – Bocmanis, lociņus gremodams, gremdējās jaunības dienu un nedienu atmiņās. – Kanārijos, Atlantijas traleru bāzē, pēc Franko nāves vietējie nāca draudzēties un mainīt tolaik lielā cieņā esošās padomju mantas – pulksteņus, fotoaparātus, šņabi. Viens tāds kaktu mainītājs draudzības stiprināšanas nolūkos reiz atnesa no aptiekas spirtu. Ilgi jau kontaktējoties zināja, ka krievi to izmanto medicīniski iekšķīgos nolūkos, tas ir, dzer gan tīru, gan ar ūdentiņu sajauktu. Veči nopriecājušies steigšus sajauca, sarūpēja uzkodu un dod viņam pirmajam, bet viņš neparko: “Paši lokiet!”

Redz, pats viņš tādu sūdu nedzer! Citreiz sēžam Las Palmasas pilsētā. Tur pie veikala Sovispana gaidām autobusu. Bedovij sarāvušies vinčikus sēžam uz beņķīša zem palmas. Ne jau tāda kā mums istabas palma, bet kārtīgs koks, apakšā gružu kaudze. Neatceros kurš, es vai viņš, aizpīpējot gāzās pāri beņķim un iekrita tajos gružos iekšā, otrs nogāzās līdzi. Pliukš, abi iekšā. Au, ui mežonīgi bļaujam, jo pakustēties nevar, visās malās dur. Dzelkšņi lielāki kā rozei un asāki kā adatas.

Pieceļamies augšā, velkam viens otram no muguras ārā cauri krekliem izdūrušos dzelkšņus. Asinis arī tek. Kā vampīri asiņojam. Nieka brūcīte, bet pilieni sulo un sulo. Jā, galvā arī bija sadūrušies. Paiet kādas trīs četras dienas, nelaimes brālis saka: “Paskaties, kas man ir! Nevaru piedurties.” Domāju, ka kāda ute iekodusies. Paskatos – vou! – melnas strīpas zem ādas. Gals nolauzts iekšā palicis, ar nagiem spiedu laukā. Kā baļķi iznāca. Galvu viscaur salējām ar jodu. Pēc nedēļas šur tur no rokas, no muguras vēl pa gabaliņam izlīda. Līp klāt!

– Kam tu šķūrē dzīvu iekšā? Laika vēl ir aizmaļām! – Didzis ar tēvišķu pieskaņu balsī aizrādīja Ingaram.

– Ņur, ņur! – uzrunātais mēdoties atburkšķēja.

– Un pats ko? Tā kā seska sūdi šķīvī būtu! – ar zemniecisku tiešumu atprasīja Jānis.

Jānis bija sportiska auguma, 179 centimetrus garš. Tieši sportiskais augums un veiklība no nezinātājiem noslēpa Jāņa patieso vecumu. Tieša, atklāta runa. Ar pļāpīgumu neizcēlās, bet jautrā kompānijā un labā garastāvoklī kļuva runīgāks nekā parasti. Zinošs– jau pēc pirmajiem teikumiem bija skaidrs, ka daudz lasa un uzsūc sevī zināšanas. Par spīti pensionāra statusam dzīves sniegs nespēja gūt pārliecinošu uzvaru pār dabīgo matu krāsu, bet sastrādātās lauksaimnieka rokas norādīja uz glīti koptās saimniecības galveno darītāju.

Didzis rimti atbildēja:

– Kāpēc cilvēks vispār ēd? Lai uzturētu miesu un garu. Frančiem ir tik labs sakāmvārds: “mēs paši sev rokam kapu ar zobiem”. Tamdēļ es neķepēju iekšā, bet lēnām izbaudu.

– Nobarojies jau tu neesi. Pirts un šņabis tev atņems svaru. Nespēsi pieņemt klāt, cik dod nost, – Jānis lietišķi konstatēja faktu.

– Negribu dzert. Man pēc tam dīvainas domas nāk galvā!

– Nieki! Galvenais, neļauj tām pārņemt vadību tevī. Biežāk esi ar dabu – sēnes lasi, makšķerē, – ar rokām enerģiski mājot, talkā nāca Bocmanis.

– Ir cilvēki, kuriem jāturas no tādām stresu uzdzenošām nodarbēm pa gabalu. – iespurdzās Gundars. – Tādi iet bļaudami pa mežu un auro: kur ir tās nolādētās sēnes? Kāpēc tik maz! Kāpēc tik sīciņas! Nositīšu visus! Par makšķerēšanu nerunāšu! Nedod Dievs, ja kādam blakus paveicas. Līdz slepkavībai vai smagu miesas bojājumu nodarīšanai ir viens nieka dvēseles sprādziens. Tādi, lai dzer!

– Tātad mēs visi esam slēpti neirastēniski noskaņoti maniaki, kuri, šeit prātojot un spirtojot, turas no visa kā tālāk? – Māris smīkņādams precizēja.

– Galvenais, lai ir kontaktā. Kontaktā vajag būt. Tā ka internetā. Tā kā štepseli tīklā iespraust. Savādāk nekādīgi neizdzīvosi! – Bocmanis, smaidīdams kā nosebojusies maija saulīte, mierināja.

– Kā kuram dzīvē paveicas, – Didzis nedroši ierunājās. – Par manu gadījuma teoriju! – Ievilcis seklu elpu vilka vārdus ārā: – Atceros lielo emocionālo pacēlumu, kad dažādi mītiņi un manifestācijas vienoja latviešu tautu. Tajā skaitā lielā Mežaparka estrāde bija uz emociju viļņa līdz pat augšai klausītāju pārpildīta. Sabraukušie tantuki, raušot sajūsmas pilnas asaras, nebeidza vien priecāties, ka nu beidzot jaunības dienu dziesmas no jauna dzirdēs sirmā maestro izpildījumā. Izgāja laukā konferansjē un, palūdzis mirkli klusuma, paziņoja: “Mākslinieks vairs nepieder sev! Tāpēc paredzētais koncerts tiek atcelts un spēlēs... Kaut kāds tur rajona plaša profila mehanizatoru ansamblis!” Sašutušie mākslas cienītāji svilpdami, lamādamies meta ar bumbiņā savirpinātām biļetēm. Viņiem dikti nepatika pāragri piesvilpušā mākslinieka kreisais gājiens. Pēc tam presē parādījās paziņojums, ka objektīvu iemeslu dēļ neizmantotās biļetes var nodot atpakaļ kasēs. Un pēc tā laika cenām tās tīri labi maksāja!

Kas tad sākās! Pārpildīti tramvaji traucās uz Mežaparku un, kad Mežaparka lielā estrāde bija darbīgo skudru izņudzīta, tika pārraudzītas visas apkārtnes miskastes un tramvaju pieturas. Veiksmīgākie tur arī sagrābās starta kapitālu miljonam, bet ne jau paši uzlasot biļetītes. Par skaidru naudu tipogrāfija taču arī naktīs strādā! Nekas jau netraucēja uzreiz paziņot, ka kasē var saņemt atpakaļ naudu. Nogaidīja. Nosebojušies naudas lasītāji vēl nedēļu Mežaparka apkārtnē vai katru papīrīti pārlieku uzmanīgi aplūkoja.

Didža smaids iedvesmoja citus aktīvi dalīties ar faktiem un to interpretāciju.

Didzim iepretim sēdēja vaļīgi ģērbies sportiska izskata plecīgs, ļoti spēcīgs vīrs vārdā Māris. Gara auguma, muskuļots. Medus dzeltenas matu cirtas nokarājās pār muguru. Skarbi, raupji sejas vaibsti. Veselīga seja, un kā prata runāt! Vērša kakls, cīpslains muskuļu kalns. Zem ādas skaidri varēja saskatīt, kā piebriest, kustās un izplūst muskuļi.

Gundars izdevīgā brīdī noprasīja Mārim :

– Kuru no mūsējiem esi manījis?

– Murķelis kaut kad zvanīja, solīja braukt uz Rīgu un tā arī pazuda!

– Līdz manīm gan tika! – Gundars palielījās. – Pasēdējām dzelzceļa stacijā, iepļāvām pa mēriņam un šķīrāmies tīri normāli.

Nākamajā dienā man viņa sieva zvana un saka:

– Te Murķeļa sieva Līga! Vai tu manējo Rīgā neesi saticis?

– Kas, atkal pie veciem stiķiem un niķiem ir ķēries?

– Vakar no rīta aizbrauca uz Rīgu un pazuda!

– Tad jau pie Ūsaiņa jāmeklē!

Aiznākamajā dienā sazvanījos ar Murķeli un noskaidroju patiesību. Atgriezās mājās tikai pēc divām dienām galīgā lupatā!

– Bārda nesen zvanījās...

– Un...

– Ta neko! Aizgājis no savas superstruktūras prom!

Tikmēr viens no kompānijas pilntiesīgajiem locekļiem konstatēja izteiktu problēmu.

– Nu, kas tas ir! – raustīdams bikses augšup, sodījās Didzis. – Visu dienu krīt un krīt nost.

– Dornis būs saplacis, – indīgi izmeta Bocmanis.

– Liec mieru manam tornim. Pašam tev tur tikai saplacis egles zariņš. Ko dzersi?

– Es pie stūres!

– Pie stūres tu būsi vēlāk, tagad sēdi pie galda un saki, vai dzersi?

– Tu mani uz izvirtībām saaģitēsi un pēc tam par blatu izgādāsi advokātu! Labi! Ar taksi aizbraukšu! Tā kā ar visām gudrām ķermeņa daļām par!

– Vai tik tādā tempā nepieliesim mauli! – ar pilnu muti bažījās Ingars.

– Galīgi garām! Pamatīgi piesvilpties nav mūsu šī vakara virsmērķis! – mierināja Māris. – Un vispār pudele priekš mums ir svešs atribūts! Aizparīt būs jau trešā diena kopš nelietojam!

Tikmēr ar uzmanību apdalītais mangals aizdegās. Liesmās piedegušās gaļas smārds lika Ingaram iesaukties:

– Klau, mēs šašliku kremēsim?

– Vau! – pavāra pienākumu izpildītājs aizskrēja. Izgāžot liesmās tikko tukšot sākto alus pudeli, viņš tās apdzēsa un steigšus novāca jau nedaudz pārcepto šašliku.

Nolikts uz galda tas pazuda tikpat ātri kā iepriekšējais.

– Es neteiktu, ka būtu slikti izcepta gaļa, – ar zobiem no kauliem plēsdams, noņurdēja Marģers.

– Bet dega efektīgi, – piekrītoši šmakstinot, ierunājās Gundars. – Tas ir no sērijas: ēdiens pārgāja graužami zelējamo kategorijā. Pat ar piedegumu cūkgaļas šašliks vienkārši ir debešķīgs.

– No laika gala tā ir bijis. Kvalitatīvs un svaigs produkts, prasmīgs pavārs ar degsmi sirdī. Vēderam tie ir prieki, – Marģers rezumēja teikto.

– Vai tad tu neesi pie stūres? – pabrīnījās Māris, redzot Bocmani pastiepjam tukšo glāzīti.

– Laikam jau nē, ja jau tik droši iepļauju tīru rudzeļļu!

– Kurš dzers tēju? – iejautājās Jānis.

– Es arī pievienojos tam, kurš dzers tēju, – Didzis, augstu pacēlis roku, pievienojās tējotājiem.

Jānis, maisīdams cukuru, atminējās ar šņabi saistītu negadījumu:

– Man reiz no Krievijas prezentam bija atveduši baigi stipro šņabi – 56 grādīgs ar attiecīgu nosaukumu “Uboinaja sila”. Man vajadzēja kaut ko sametināt, tāpēc ar to padusē aizbraucu pie drauga. Viņš par to nopriecājās un uzreiz atkorķēja, ielēja sev un gājām metināt. Parādīja, kur instrumenti, pamācīja, kā rīkoties ar metināmo, bet pats aizgāja sildīties. Pēc kāda laika domāju, iešu iedzert kafiju, ieeju, skatos, tas jau atrubījies krāc. Patiešām Uboinaja sila!

Gundars turpināja labi iesākto tarkšķēšanas maratonu:

– Leiputrijas laikos mums ciematā bija viens tips. Pilnīgs idiots, ar oficiālu balto lapu padomju laikos. Ar viņu podi sanāca vai katru otro dienu. Šis strādāja ķīmiskajā cehā, kur apstrādā ādas. Kādu dienu šis kunkst un vaid – nevar pastrādāt. Feldšeris paskatās kājstarpē un nokliedzas: “Mī un žē!” Dievu toreiz nevarēja piesaukt! Kā gan nekliegt, ja viņam tur viss lisijs, nu jēls. Fiksi uz rajona slimnīcu pie venerologa, no turienes uz Valmieru uz izolatoru, vai kas nu tur viņiem bija. Pēc divām dienām šis atpakaļ uz cehu, protams, viss zeļonkā, apbindēts. Viņam neesot nekāds sifiliss, ne trifelis! Vienkārši ne feldšeris, ne rajona slimnīcā neviens neko nav prasījis. Kā ieraudzījuši, tā tālāk nosūtījuši. Valmierā sākuši iztaujāt un noskaidrojās, ka šim esot piemetušās mandaloškas, viņš zina, ka ir jāuzpūš dihlofoss, tad nu paņēmis kārtīgi izpūtis vienu balonu. Nekā, utis kustās, nenormāli niez, nu, izpūta arī otru! Pēc tā viss, protams, nogāja nost!

Smiekli ilgi nerimās. Ikviens pie sevis iedomājās šo visnotaļ sāpīgo skatu.

Kādu brīdi nervozi patrinies, Didzis piecēlās un skaļi paziņoja:

– Jāiet uz trubas pasēdēt!

Neviens neievēroja viņa vaļsirdīgo atzīšanās faktu, kas atvieglotu ar iespējamo izmeklēšanu saistītās klapatas. Vīlies viņš pazuda dekoratīvajos apstādījumos. Ingars, gurdeni paraudzījies uz mušu riņķveida lidojumu, pavēra muti:

– Jūs muldat par dullajiem, taču es pastāstīšu par dullo pretstatu…

– Par intelektuāļiem? – Māris pajautāja ar aizrautībā mirdzošām acīm.

– Nē! Par tiem, kam ir intelekts un kuri varbūt nemaz nav inteliģentie intelektuāļi! Dzīvoja reiz kāda kundze! Jau tā labajos padomju laikos viņa sēdēja izcili treknā amatā, taču tā kā toreiz eksistēja kontrole gan pa milicijas, gan pa partijas līniju, tad jaunuzcelto, plašo māju norakstīja uz vīru, kurš bija vienkāršs gruščiks. Un norakstīja uzreiz pirms kāzām, lai nepiesietu bezstrādes ienākumus. Izdarīja tā, lai pie viņas netiek klāt, un viss ir pilnīgā kārtībā, lai arī visi zināja, ka māja celta par viņas šaubīgo naudiņu.

Savilcis pierē grumbu vagas, Ingars stāstam pa vidu darbojās ar zobu bakstāmo.

– Ja kas, tad saskaņā ar leģendu čaklais vīriņš pirms kāzām pie dzertuvēm un zaļumballēm pudeles maisu maisiem lasīja un nodeva, sak, tā tika pie naudas mājas celšanai. Ar vīru uz neatkarības brīdi bija pašķīrusies, jo tas maita vairāk apkārt vazājās nekā mājās ko darīja. Kad pienāca zemesgrāmatu laiki, tad šī kaut kādā lauku nostūrī atrod vīru galīgi nodzērušos. Tas, turpinot labi iesākto leģendu, braukāja uz pilsētas atkritumu izgāztuvi un tur lasīja metālu. Aizveda pie notāres, dabūja pilnvaru, tagad viss ir bumbās. Lēnām nokārtoja zemesgrāmatā uz vīra vārda un turpināja rāmi dzīvot, jo vairs nebija treknā amatā. Gāja gadi, un reiz ieradās bijušais vīrs ar jaunu sieviņu. Tā, biezā kārtā nosmiņķējusi nodzerto ģīmi, visu laiku tur šo aiz rokas, baksta sānos un tik dod vadošus norādījumus. Bijušais sadūšojies saka: “Tā, es pārdodu savu māju!”

– Normāli! Saimnieks atcerējās par savu nekustamo īpašumu? – Te bija Māra kārta komentēt.

– Kam normāli, kam gals klāt! Ko darīja? Kā izgāja no šīs situācijas? – Juris, paliecies uz priekšu, lai labāk fona murdoņā saklausītu, pajautāja.

– Kā ko? Abus ar draudzeni aizvest uz mežu un kaļķi virsū! – nekustinot ne ausi, Ingars vēsā mierā turpināja gvelzt dzīves niekus. – Respektīvi, ko viņa? Pakonsultējusies ar advokātu, iesniedza civilprasību tiesā, ka jā, viņš šo māju uzcēla pirms kāzām, bet pēc 1993. gada, kad šis pazuda, un tā kā šī māja bija tāda nekāda un saimnieks par to nelikās ne zinis, viņa to noplēsa un uzcēla no jauna. Ieguldīja tik un tik. Kvītis pielikumā. Sūdzība pamatota, bet vairāk par ¼ domājamās daļas viņa nedabūs, jo tas bija vīra īpašums, kam visi būvmateriālu pirkšanas papīri ir izsekojami un atjaunojami. Vīrs tikmēr ieliek sludinājumu, potenciālie pircēji to māju pūļiem brauc pirkt, bet, uzzinājuši juridiskās šausmu lietas, pazūd. No sākuma cena 60 tūkstoši, tad 40, tad 20, jo visi, kas atbrauc, redz reālo situāciju – patieso saimnieci jau ārā nedabūs! Jūs taču arī tādu māju nepirktu?

– Es gan nopirktu par tādu cenu! – iesaucās Māris.

– Saimniece, redzot, ka ir slikti, pieslēdza savas Rīgas draudzenes meitas priekšnieci. Māklere aizbrauc pie viņiem un saka, ka gribot to māju pirkt! Vīrs kā parasti nekāds, bet jaunā sieva, ar neganti spilgti uzkrāsotiem nagiem, uzreiz sāk stāstīt:

“Viss kārtībā! Re, kur zemesgrāmatas kopija! Jā, mums tur uz mutiska līguma dzīvo īrnieki, bet viņus izsviedīsim viens divi, ja būs reāls pircējs.”

“Pircējs reāls, braucam! Māklere ir ar mieru, bet šie izvēlas laiku, kad saimniece darbā un tikai tad ar mākleri brauc skatīties māju. Aizbraucis tur vīrs tēlo: “Oi, es aizmirsu atslēgas, bet īrniekus nevar sazvanīt! Dod šurp rokas naudu, 20 000 par šādu pili taču ir galīgi par velti.” Un vēl visādas pasakas stāsta, rāda māju no ārpuses. Māklere, protams, ļaujas pierunāties, bet rokas naudu vēl nedod, – Ingars bez apnikuma virknēja vārdus. Atkarībā no stāsta varoņu lomas viņa balss toņa diapazons mainījās: – Svētdienā, kad šie kā jau ierasts ir kārtīgi sašmigojušies, māklere zvana un saka:

“Ko jūs melojāt, jums taču ir tāda situācija, tur būs tiesa, kas vilksies gadiem. Tā es netikšu iekšā!”

Bet tur tā jaunā sieva, kas visu to pasākumu vada, tik žēlīgi gaudo:

“Jā, nu saprotiet, jā...”

Tad māklere stingrā balsī saka:

“Bet nekas, es to māju par 10 000 esmu gatava pirkt!”

Māklere aizbrauc un rokas naudas vietā noslēdz tiesas pilnvarojuma līgumu, ka, ja māklere tiesu vinnē, tad māju pērk par 20 000, ja pusmāju, tad par 10 000. Šie domā, labāk 10 000 nekā nekas, jo visi pircēji un mākleri atteikušies kaut ko tālāk darīt. Māklere, protams, pārliecināja, ka uzaicinās pazīstamos advokātu dūžus un pamatojoties uz tādiem un tādiem civillikuma pantiem prāvu noteikti uzvarēs jau pirmajā piegājienā.

– Varat iedomāties, kā tiesa beidzās? – Ingars noprasīja.

– Varbūt labāk pateiksi priekšā? – pilnveidojot ģeoloģisko urbumu nāss tehnoloģijas, tas ir, urbinot kreiso nāsi, Māris nomurkšķēja.

– Ar izlīgumu! – Ingars paziņoja. – Māklere piekrita visām prasītājas prasībām un atbalstīja mierizlīgumu, to, ka viņa bijušajam vīram samaksā par māju. Pēc inventarizācijas vērtības. Tas ir nepilni divi tūkstoši latu!

Kā viņi to mākleri lamāja, bet šī tik paplēš rokas un saka:

“Nu, ko es varēju darīt? Es taču neesmu advokāte!”

Halātā ietinies kompānijai pievienojās Marts. Sasārtis, nosvīdis viņš nobubināja:

– Dodiet man vietu piemest ķermeņa smaguma centru.

– Tas ir kādu smaguma centru? Kas, tu vēl atlaisties sadomājies?! – tēlotā sašutumā iesaucās Bocmanis.

– Takš nē! Dirsai! – Marts nozviedzās.

– Tavs smaguma centrs atrodas augstāk...

– Ko tu mels. Ja tas neatrastos, kur man ir, tad visi cilvēki sēdētu nevis uz mīkstumiem, bet uz kaut ko citu. – Marts, aprāvis Bocmani pusvārdā, turpināja kalt savu teoriju: – Tu palūkojies apkārt? – viņš ar plašu žestu norādīja uz visiem. – Uz kā viņi sēž? Pareizi! Esmu praktiķis, nevis teorētiķis botāniķis. Paļaujos tikai uz to, ko manas acis rāda.

– Kas tev par matiem atauguši! – iesaucās Māris. – Saktu tev krūtīs un būsi īstais bāleliņš!

Marts, pašam par brīnumu neatbildējis, ērti ierūmējās un ķērās pie kuņģa pieblīvēšanas. Tikmēr Gundars sāka iztaujāt veselības stāvokļa dēļ dienestu pametušo Māri:

– Kā pensionāram privātajā biznesā sviežas?

– Ek, nerunā! Savu mūžu neiedomājos, ka vai visa Latvija ir pilna ar gaisa dzenātājiem, kam nekā nav, tik tēlo un zog manu dārgo laiku, – izteikti pikti atbildēja Māris.

– Pašapliecinoties vai vienkārši tērēdami manu laiku, zvana vismaz pa divām reizēm nedēļā un dedzina nervus ar izdevīgiem solījumiem, bet pēc tam pazūd un vairs neatbild uz zvaniem. Vai cits piemērs – atnāk biznesmenis uz tikšanos ar ārzemju investoriem, pašam vecs, nodeldēts padomju laiku krekls ar atrisušām pogām, aizlaiku šlipsele, netīrs kakls. Nu zini, lai nu ko, bet ja ceri uz milzīgu projektu, tad māki savākties!

– Šajos laikos, kad krāpnieki brīžam šķiet pārpludinājuši visu zemes virsu un snaikstī apkārt nesadalāmi saplūduši ar sabiedrību, ir jāuzmanās, lai nekļūtu par viņu upuri, – Gundars, piekrītoši pamājis ar zodu, apņēmīgi teica. – Esmu miermīlīgs pusmūža vīrietis un dzīvoju stingrā saskaņā ar kosmosa likumiem. Visiem ļaunajiem ir jāsēž! Uz policiju meklēt taisnību nāk ne vien godīgie sabiedrības locekļi, bet arī tās visvisgodīgākās daļas pārstāvji. Tā reiz atnāca acīmredzami kriminālie elementi un sāka uzstājīgi pieprasīt, lai sauc pie likuma bardzības un taisnības kādu konkrētu krāpnieku: “Tas maita, uzdodoties par ceļu policijas priekšnieka draugu, no mums iekasēja pulka daudz naudiņas un solīja palīdzēt atgūt nodzertās tiesības.” Tā sagadījās, ka kāds cits elements todien vienlaikus atnāca un sūdzējās, ka viens nelabs indivīds ir viņam izvilcis apaļu pustūkstoti solot izvilkt par dzērumā izraisītu autoavāriju.

“Kāds gan uzvārdiņš tam labajam cilvēkam?”

Policisti paskatās savos reģistros un saka:

“Jā! Tas pats! Šis jau ir sodīts gan par krāpšanu, gan arī par amatpersonas statusa piesavināšanos!”

Ko tik vēlāk neuzzināja par patentētā blēža gaitām! Uzdevās gan par Valsts policijas priekšniekam tuvu stāvošu personu, gan vai par visu specializēto policistu dienestu priekšnieku draugu, bijušo kolēģi. Uzdevās par visu, izņemot KNAB un Drošības policijas pārstāvi.

Aizturēšanā puspriekšnieciņš, laipni smaidīdams, teica sagumušajam visu ietekmīgo policijas ļaužu draugam: “Nu tagad aiz restēm tu varēsi stāstīt, ka esi arī mans sens un ļoti labs draugs!”

– Es par krāpnieku nelaimi gribēju muti pavārstīt, – Māris, iecirtis zobus neganti cietā bumbierī, pa vidu mēģināja pastāstīt ko interesantu. – Pirms neesi labu darbu padarījis lieki nelielies, vēl kāds noskaudīs! Tā reiz krāpnieku varza savācās un zīlēja, kā gan varētu sagrābt savu daļu no pārlieku uzticīgajām bankām, jo augļošana ir neveselīga sabiedrības parādība, pret kuru ir bargi jāvēršas. Kad ideja bija izlolota un apspriesta, pārējais bija tikai tehnikas un laika jautājums. Kad kāds bijušais policists satika un jautāja, kā klājas, viens no galvenajiem idejiskajiem tēviem tik atbildēja: “Viss iet kā smērēts. Tūlīt dabūšu savu pusmiljonu! Nu tad varēšu laist plostu mūža garumā!” Vairāk policistam nestāstīja, lai tas neizbojā pasākumu. Izrēķinājuši patieso sava dzīvokļa vērtību un iespēju izkrāpt tādu summu, viņi nešauboties to ieķīlāja. It kā projekta vieta potenciāli jau vilka uz miljonu, bet nu par to neiet runa. Banka, izskatījusi iesniegumu, tā laika garā ar vieglu roku pret solīdo garantu piešķīra pusmiljonu. Kad uzzināja baņķieru lēmumu, šie aiz laimes nesāka diet, bet aizšāva uz bodi pēc kā stiprāka. Atzīmēšana notika augstos toņos un ar lielu pompozitāti. Tikai viena nelaime! Bankā bija atstāts kontakttālrunis, bet tie stundām pļāpāja vai pēc dižā kodiena laicīgi nepaspēja pacelt, lai atbildētu uz zvanu. Un tā visu nedēļu…

Banka visādos veidos mēģināja sazināties ar kredīta ņēmējiem, lai noformētu aizdevumu, bet jau zināmo iemeslu dēļ tas neizdevās. Ja jau nevajag, tad nevajag un banka kredītu atsauca. Tā sakot, vēlreiz apstiprinās, ka alkohols nes nelaimi. Bet man jāiztiek ar dienišķo pensiju un cerībām uz eiro lietu! – Māris žēli konstatēja.

– Ko vaidi, ka klientiem naudas nav! – Marts iesmējās. – Atceries, vēstures grāmatu septītajai klasei. Tur bija aprieta cariskā Krievija ar visiem ipustasiem, kas tur bija. Cari, kuru laikā valdīja atpalicība līdz pat Pētera Pirmā laikiem. Un tur bija gleznas ilustrācija: Djaku prikazu palāta. Kompozīcijas centrā resni, noēdušies rakstveži ar rakstāmspalvām aizbāztām aiz ausīm. Un priekšā vienkāršā tauta. Viens atnesis grozu ar divām zosīm. Cits sivēnu ar sasietām kājām. Tad vēl kāds groziņu ar olām. Spainīti ar zivīm. Spriežot pēc rakstvežu ņirdzīgā smaida, tiem tur bija baigā varka. Apmēram tā, kā Latvijas muitai deviņdesmitajos gados, kad tiem nesa kastēm no tā, ko konteineriem dzina pāri robežai.

Stāstnieka acis izstaroja spontānus prieka viļņus.

– Ja naudas nav, tad arī no klientiem prasi zosis, olas, žāvētu šķiņķi. Tā vācu okupācijas laikā esot bijis, kad gāja uz vācu komandantūru, tad gudrākajiem līdzi džentlmeņu komplekts: kandžas pudele, speķa gabals, sviests, siera stienis. Tur pasaka: man uz gadu vajag atlikt iesaukšanu vācu vermahtā. Viņš ļoti uzmanīgi tevi uzklausa, vienlaicīgi šķielējot uz kandžas pudeli. Tādā veidā vajag darboties.

Kūtiņu pie ofisa uztaisi, lai ir, kur uzglabāt, līdz uzpircējs piebrauc. Cenrādī norādi: prasības pieteikums laulības šķiršanai divi cūkas šķiņķi vai 20 olas. Nē, labāk divi duči, tad tev būs 24 olas. Tev panestos tās lietas. Tauta sāktu nākt. Stieptu, ko vien varētu. Kas bērza sulas pavasarī, kas svaigi nomedītu mežacūku, ar tādu asiņainu purnu.

– Aha! Un pašam maksāt par veterināro pārbaudi? – kritiski izsacījās kaktā sēdošais Māris.

– Kas tur, desmit lati! – ar rokām atvēzējies, Marts turpināja uzburt biznesa plāna idilli, – ierīkotu kūpinātavu istabas lielumā, un auksti kūpināta gaļa vienmēr pa rokai. Latviešu basturmā.

Kompānijā izverda spiedzoši smiekli. Tik Marģers ar nīgru seju gaidīja līdz tie norimsies. Viņš virpināja pirkstos tukšo glāzīti. Bez aplinkiem noteica aizkapa balsī:

– Juri, ielej! Šņabis var saskābt!

– Vai tad var? – raukdams pieri, Juris nobrīnījās.

– Ja ilgstoši tur neizdzertu, var atšālēties. Kurš dzers nekvalitatīvu mantu? Tu? – vaicājoši ākstīdamies, ar pirkstu iebakstīja Ingaram.

– Viņš ākstās, viņš pasaulei atklāja līdz šim sekmīgi slēpto patieso būtību, – Marts noķiķināja un papildināja Marģera uzsākto tēmu: – Tīrs šņabis ir visveselīgākais! Ja neko neuzkož un dzer no tējas glāzēm, tad veselība asinīs plūst aumaļām!

– Un kā nākošā dienā ar veselību? – Bocmanis painteresējās.

– Nu, to tikai pataloganatoms var pateikt, kā bija ar veselību! – Marģers rimti izteica savu versiju. – Lai nodzertu veselību arī vajag krietni piepūlēties, metodiski lejot iekšā to rūgto dziru. Tās nav narkotikas – atkarība no pirmā dūriena.

Lai arī visi pasmējās, neviens nepieteicās runasvīros. Kamēr Juris piepildīja iztukšīšus un pustukšīšus, Māris nodeklamēja:

– Visvairāk šņabi cienu par to, ka tam nav derīguma termiņa.

Juris baigā balsī pamācoši norūca:

– Šņabis ir vistīrākais alkohols, ar vismazāko fūzeļu piejaukumu. Litrs šņabja sver 953 gramus. Vislabāk to ir atdzesēt līdz mīnuss 8–10 grādiem. Vairāk sasaldēts, tas zaudē garšas buķeti. Un tad laba šņabja vietā var iesmērēt visu ko. Un, neraugoties uz jūsu skeptiski noskaņotajiem ģīmjiem, es padalīšos ar neticamu noslēpumu! Šņabim derīguma termiņš ir 12 mēneši.

– Bet loģiski. Kurš tik ilgi glabā? Normālam šņabja krājuma ir jābūt caurteces režīmā.

Ar sardonisku smaidu uz lūpām Marģers piekrita:

– Šņabis ir lielisks ar to, ka to var lietot jebkurā agregātstāvoklī!

– Tu pats saprati, ko pateici? – Bocmanis noprasīja un paskaidroja: – Es domāju par svešvārdu.

– Un kā vēl sapratu! Man vienalga, vai esmu slapjš vai man rīklē ir sauss, vai galvā ir gāzveida domas, bet no šņabja es neatsakos.

– Ir vēl ceturtais agregātstāvoklis: gāzveida kristāliskais, – Jānis izmeta.

– Tas varētu būt pēc ilgstošas šņabja lietošanas, kad esi akumulējis enerģiju un tagad tā destruktīvā veidā laužas ārā caur pieres daļu, atstājot kristālisko sāli, – Marģers kā ar ložmetēju nobēra, pēc tam uzsaukdams tostu: – Lai viss tas iet uz priekšu!

– Kāpēc gan ne tītari? Tu tā nobēri, ka vistas sanāca! Mācies normālā ātrumā izrunāt vārdus un pareizi veidot teikuma konstrukciju! – Bocmanis aizrādīja.

– Endzelīna pēctecis atradies! – Marģers atcirta.