„Heijā”, A II Pozitīvs. Drukātava 2019.

Šeit ir Tavs grāmatas eksemplārs

Uz putekļainā grants ceļa krietni izstiepusies autokolonna, mašīnām vienai pēc otras piebremzējot, iegriezās ošu noēnotajā mājas ceļā. Ceļu turpināja tikai viena no tām. Putekļu grīstes vien nostiepās aiz simtā audi, kas visu laiku bija turējies kolonnas astē un nu beidzot izrāvās neierobežotas redzamības zonā. Šis auto acīmredzot nebija no policistu un ekspolicistu kompānijas. Pievarējuši septiņsimts metrus garo aleju, viesi signalizējot darīja zināmu saimniekam savu ierašanos.

Marģers ar plašiem, enerģiskiem žestiem norādīja piebraukušajiem vietu zālienā, kur nolikt savus ilgajā ceļā pārkarsušos tērauda un kompozītmateriālu rumakus.

No galvgalī braucošās mašīnas pirmais izlīda Aivars. Viscaur nosvīdis. Ar tumšiem plankumiem linu krekla padusēs. Vērtējoši apskatījis saimniecību, viņš uzrunāja Marģeru, kam seja kvēloja līksmā satraukumā:

– Ja būtu Jāņi, tad kliegtu: alu, alu Jāņa tēvs!

– Tālāk nevajag! – Marģers, paspiedis sveicienam pastiepto roku, vēršoties pie pārējiem, iesaucās krietni skaļākā balsī: – Savāciet loriņus un pendeļojieties uz pirti! Tur es teikšu šos burvju vārdiņus: “Laipni lūgtumpie svaigi no pagraba izveltas alus mucas!”

– Par šo fantastisko brīdi es jau pirms simts kilometriem sāku sapņot! – Aivars, tīksmi izstaipoties, novilka. – Mēs te normālu luņķi esam norāvuši, kamēr līdz tevīm tikām.

Kamēr norisinājās šis dialogs, ar dūcošu skaņu atvēris logu, viņiem tuvāk piebrauca Ingars.

– Kur lai nolieku mašīnu ar dāvanām?

Pilnu mašīnu ar dāvanām! – Marģers nobrīnījās. – Jaunsaimniekam kādu cementa maisu būsiet atveduši? – Un, vēršoties pie kaut kā nemateriāla, iesaucās: – Eu! Vārtus aizver, lai neaizlaižas ar visam veltēm.

– Domā, ka es piekabi ar dāvanām tur mežmalā nenokabināju? Bet, ja nopietni, – negribu pārstaipīties ar bagāžnieka saturu.

– Ar ķerru būs gana? – Marģers lietišķi precizēja.

– Vienīgi, ja tā ir kubikkilometra ietilpībā.

– Gan jau kaut kā! Gan jau!

Tavs plikais pauris atgādina svaigi epilētu celi! – Māris iesaucās un, saķēris saimnieka roku, sāka to enerģiski cilināt.

Tikmēr no visām mašīnām rūcot, krekstot un staipoties izbira saliedētā draugu kompānija. Ieāķējis pirkstus jostā, pirmais sasveicinājās Oskars:

– Kā sokas? Kā vēderiņš iziet?

– Kas tev daļas gar manu kuņģa-zarnu traktu? – Marģers pabrīnījās.

– Vispār jau par to bija jāpaprasa pēc pāris vispārējiem jautājumiem par veselību, par panākumiem darbā. Parasti visi uz to iekrīt, – Ingars smīnot paskaidroja un pievērsās Martam.

– Agrāk tu biji vieglāks.

– Prātiņā?

– Būtu jau labi, ja tas būtu prāts.

– Uz pagrieziena redzēju svaigi nobrauktu jenotsuni. Izrādīju sapratni un nepārbraucu pāri, – Didzis laipni steidzās pavēstīt prieka vēsti jenotsuņu apdraudētajai Latvijas faunai un tās aizstāvjiem.

– Nebļauj! Nav jau vācu laiki! – Marts aizrādīja un noslaucīja slapjo pieri ar jau tā mitro mutautiņu.

– Ceļš gan tev te negants! – Juris īdzīgi nomurdēja.

– Kā man paskaidroja pašvaldībā: līdzekļi esot izdalīti prēmijās, neesot par ko ceļus sakopt,– Marģers informēja Juri.

– Tevi nemaz pazīt nevar. Laikam esi kļuvis populārs vai bagāts, ja tik labi izskaties!

Nu, pensionāri paliek pensionāri. Arvien skaistāki un mierīgāki.

– Kāds plašums un platība! Jauks midzenītis! Bet tu tāds kā mežvidus velns. Dzīvo kā kurmis alā un nerādies cilvēkos. Sistēma nevelk atpakaļ? – Marts nobēra.

– Tas bija piesātināts laiks. Interesants laiks. Gluži kā cietajā diskā ierakstītas, šīs atmiņas nekad nezudīs. Tagad laiks sev. Es guļu cieši un mierīgi. Kā mazs bērns vai tie, kuriem laba veselība un tīra sirdsapziņa, – Marģers diplomātiski atrunājās. – Un rakņāšanās sabiedrības atkritumu radītajās kaudzēs man ir līdz kaklam.

– Un tomēr!? – Marts nelikās mierā.

– Savu parādu sabiedrībai esmu pilnībā atmaksājis ar savu darbu valsts labā. Tagad ir citi laiki. Tolaik es biju apogejā, – mirkli viņš paraudzījās debesīs, – bet tagad es neesmu nekas un negribu būt tajā barā. Daudz kas dzīvē sasniegts, daudz kas zaudēts. Un tu jau nezini, kurā brīdī velēnu vārti pašķirsies un zemes gultā iegulsies tavs no dzīves nogurušais augums. Esmu sasniedzis vēlīnā pusmūža stadiju, kad katra diena ir kā loterijas biļete. Vai būs pilna, to redzēs tik vakarā.

– Un ja tukša?

– Tad vairs neko neredzēs! – Un sausi piebilda: – Šai saulē.

– Aizpagājušā gadsimta sākumā Parīzē cilvēki mūžu nodzīvoja viena kvartāla ietvaros. Gandrīz nebija nepieciešamības iet tālāk par divām ielām. Viss nepieciešamais bija uz vietas, – Ģirts iestarpināja.

– Dzīve ir kā mazbudžeta filma, – Ingars piekrītoši pamāja ar galvu, – tikai vienreiz ļauts uzfilmēt ainu. Atkārtojuma nebūs. Ja kas noies greizi, uz vecumu sāksi gausties un žēloties, ka vajadzēja darīt savādāk.

Arī mums laiku pa laikam vajag izrauties no ikdienas rūpestiem. Pilsētas putekļiem, trokšņiem. Ar pilnu krūti ieelpot svaigu gaisu, – Gintars noteica un demonstratīvi dziļi ieelpoja.

Pavadīt laiku labā kompānijā. Izbaudīt suņudienas! – piebalsoja Gundars.

Marģers palīdzēja iekraut atvestās dāvanas puskravas elektromobilī. To piedzina veselīgi robusts vīrs ar, nenoliedzami, Marģeram radniecīgiem sejas vaibstiem. Īsi, ezītī apcirpti mati. Paskarba seja. Neparasti gaišzaļas acis. Acu skatiens labsirdīgs, kā jau augumā raženiem cilvēkiem. Izteiksmīgs deguns. Kaparbrūni iedegusi seja. Tās apakšējo daļu slēpa bārda. Spriežot pēc dziļajām grumbām ap acīm, viņam bija gadu piecdesmit. Pieplacinātas ausis. Plati, izvērsti pleci. Uz resnā kakla kā resnas auklas izspiedās dzīslas. Patīkams vīrietis ar iedzimtām līdera dotībām. Ar katru klātesošo sasveicinājās īsi un kodolīgi, paziņojot:

– Marģera brālis! – kam sekoja stangains rokasspiediens.

Līksmi vaukšķēdams, atskrēja sētas saimnieks. Uzreiz metās klāt un, šaudot mēli, centās pierunāt uz bučošanos. Marts pieliecies pasniedza roku:

– Dod ķepu! Būsim draugi!

Aiz sajūsmas šurpu turpu šļūkājot asti, suns pasniedza kreiso ķepu. Ar noraidošu žestu stumdams to prom, Marts skubināja: – Labo ķepu! Dod labo ķepu!

Un tā vairākas reizes, līdz, domīgi skatoties uz ķepām, suns attapās un beidzot padeva pareizo.

Lai arī ar novēlošanos, Rokis tomēr pareizi sasveicinājās! – Marģers nosmējās un sauca:

– Sekojiet!

– Baltajam trusītim… – Didzis grūtsirdīgi citēja klasiķus.

Raibais bars nedisciplinēti, neizmantojot ierindas soli, devās izbaudīt savu Golgātas ceļu.

Paugura virsotnē viņi apstājās. Marģers pagaidīja, līdz visi izvietojas pusmēness sirpim līdzīgā ierindā. Iekāsējās. Nedalītas uzmanības prožektora stars pievērsās viņam. Daudzie acu skati viņu cieši vēroja.

– Mums šodien svinīga diena. Nevienam nebūs iebildumu, ja pacelsim karogu?

Tā kā visi šo domu atbalstīja, karogs uzvijās augstu mastā.

Marģers, norādot uz nedēļas nogalei ieplānoto kompānijas apmešanās vietu, skaidroja:

– Tagad iesim nolikt mantas. Izvēlieties guļas vietas. Un tad – steigšus uzkost un tārpiņus slīcināt! – Vedinot uz dīķmalā uzslieto atpūtas namu, Marģers stāstīja: – Lauku mājā ir divpadsmit guļvietas piecās labiekārtotās istabās. Vajadzības gadījumā varam saklāt vēl desmit guļvietas. Lejā ir neliela kamīnzāle omulīgākai pasēdēšanai vēsākos apstākļos. Virtuve. WC. Tradicionālā pirts ar izeju uz peldvietu. Pirtij izbūvēta atklāta terase visas sienas garumā ar skatu uz dīķi. Tur arī mēs nobāzēsimies.

Virs pirts skursteņa trīsuļoja sakarsēts gaiss. Marģers enerģiski vicināja rokas: – Papildu opcijā ir āra kamīns ar uzslienamu nojumi.

– Un kas te, bez tādiem kā mēs, vēl brauc? – Ģirts painteresējās.

– Galvenokārt brauc tie, kuriem prātā makšķerēšana un dabas vērošana. Nemierīgākajiem papildu nodarbes ir mājkustoņu apskate, ogošana, sēņošana vai palīdzība saimniecības darbos. Izbraucieni ar velosipēdiem, basketbola grozs.

– Tev jau te kā paradīzē! – ar izjūtu izsaucās Gintars. Dīķis tā vien vilināja noraut drēbes un mesties tā veldzes pilnajos apkampienos.

– Suteneram ir viena paradīze, dievbijīgam cita, – Marģers, pabeidzis izrādīt vienu objektu, norādīja uz nākamo.

– Tur tālāk, aiz bērzu birzītes, ir melnā pirts. Eksotika. To kurinām pēc pieprasījuma.

– Pieprasījums ir! – iesaucās Juris.

Atbraukušie iemurdējās. Jautājumi bira cits pēc cita. Marģers, kaut īsi, taču centās atbildēt uz visiem.

– Kā klājas? – kamēr kompānija devās lejup, taujāja Māris.

– Normāli! Dzīvoju tik nost!

– Jaunajam pensionāram ir jāsāk pierast pie tādas dzīves! – Didzis iesaucās. Un izsauca atgādinājumu: – Tiem, kuri ir piemirsuši, atgādinu, ka pensionāru pulkam ir pievienojies vēl pārītis. Marģers un Juris.

– Šodien vēl esmu skaidrā! Kurš te ir kultorgs, lai varam kulturāli apreibināties šim visnotaļ ievērojamam notikumam par prieku? – Marts soļodams taujāja. Muļķīgas vieglprātības gaisotnē vīri smaidot jokoja.

– Marģer! – Ingars iesaucās. – Kamēr skaidrā. Pasaki mums godīgi, kā vīrs vīriem. Es nekad neesmu apšaubījis tavas prāta spējas...

– Cik noprotu, tūlīt tiks radīts precedents? – Marģers uzdeva pretjautājumu. Ingars ieķiķinājās par šo piezīmi, tomēr turpināja tirpināt.

– Kāpēc tu izlēmi apgrūtināt jau tā saspringto sociālo budžetu? Tev policijā tikai strādāt un strādāt! Vīrišķībā esi pieņēmies, ka sadomāji mesties biznesā?

Marģers pasmaidīja:

– Sākās ar to, ka neplānotas rotācijas ietvaros ieradās jauns priekšnieks. Bez sirdsapziņas un ar milzīgu pašapziņu. Tie, kas viņu iecēla vadošajā amatā, bija ar labu humora izpratni. Un, atbilstoši jauno laiku vēsmām, sākās arī jaunu izmaiņu projekti. Daži sakarīgi, bet pārējie – visīstākie zaļa suņa murgi, – lai apmierinātu mirkļa ambīcijas. Darbā jau vairākas revolūcijas pārdzīvojis, zināju, ar kādām Čiksulubas asteroīda triecienam pielīdzināmām sekām būs jāsaskaras. Toreiz nodomāju: “Šī hitparāde man tā jau līdz brošai! Samuraju zelta likums vēsta, ka visnekļūdīgākie un vispareizākie ir tie lēmumi, kas tiek pieņemti trīs elpas vilcienos!” Un man tā atklāsme patiešām nāca kā zibens spēriens – pietiks maitāt centrālo nervu sistēmu! Ejiet visi... es iešu savu ceļu! Gan jaunie nāks manā vietā.

– Aha, policijas rekrutēšanas centra durvis tā vien gāž strādāt gribētāji!

– Tie, kas mācījušies enerģētiku, zina, ka elektriķiem ir divas svarīgākās pogas: STOP un Ieslēgt. Man jau pirms gadiem bija infarkts. Kā toreiz palātā paskatījos spogulī uz savu savecējušo, grumbu pārklāto, piepampušo seju, tā līdz šim brīdim dzīvoju ciešā saskaņā ar sevi un dabu. Un vadības maiņa man bija tikai formālais iemesls.

– Un pie reizes dekalitrus dezinficējošās vodkas pusgadā patērēt, – Didzis nosmējās. Arī pārējie palaida pa gardam smiekliņam. Bet Marģers jau bilda fināla vārdus:

– Pavasarī pārkāpu četrdesmit septiņu gadu slieksni. Vēlos savā nākotnes CV sadaļā vecums ierakstīt blakus vismaz divus septiņniekus.

Te Juris pārķēra domu:

– Pensiju es uztveru kā pirmsnāves atvaļinājumu. Un, šajā atvaļinājumā dodoties, es mainījos. Jaunā dzīve ir visu izmainījusi. Svaiga vēsma smadzenēs.

– Arī man ir tāda sajūta, it kā būtu iemaldījies pilnīgi citā galaktikā. Pusgads te, un, Rīgā iebraucot, jūtos kā slazdā iekritis, – Marģers papildināja Jura teikto.

– Jāpsis gatavais! – Gintars izmeta. Viņam dienestā, kuru no sirds mīlēja, bija jāpavada vēl vairāki ražena darba piepildīti gadi. Viņš, šķiet, neatbalstīja pirmstermiņa pazušanu no dienesta, pat ja palikšana draudētu ar iznešanu no darbavietas ar kājām pa priekšu.

– Ko te runāsim skaidrā prātā! Jāiemet! – Gundars iejaucās pa vidu.

– Bet tiešām – kā pensionāram dzīvot? – Juri no pārdomām izrāva Gundara jautājums.

– Atminies tos laikus, kad mēs sestdienās gājām uz skolu, bet tēvs ar mammu palika mājās skumt?

– Kurš tad to klajo diskrimināciju neatminas! – nosodoši izmeta Marģers.

– Es tagad jūtos kā svētdienā! – Juris ar neviltotu laimes izjūtu balsī noteica.

– Tu gribēji teikt – kā sestdienā?

– Nē! Svētdienā! – Juris braši atbildēja. – Kad visa ģimene ir kopā.

Tikmēr murdošais bariņš jau bija nonācis pie sava mērķa. Ieraugot saklāto galdu, visus pārņēma prieks un sabraukušie apmainījās sajūsminātiem skatieniem. Uzlūkojot pudeļu rindu, Marts aizgrābti nočukstēja:

– Dzērāja sapnis!

– Cilvēki vienmēr vēlēsies iedzert, – daudz aplinkiem nerunājot, teica Gundars: – Ikviena cilvēka dzīvē reizēm vajag kārtīgu izvēdināšanu. Jo stress ir tas melnais caurums, kas aprij neizdzīvotos mūža gadus. Un dzeršana ir sava veida stresa noņemšanas kūre. Laiks tad rit pats no sevis.

– Un tad lidināsimies astrālajā sfērā, strinkšķinādami lautas, – Ingars uz dzīvi raudzījās no ezotēriska skatpunkta.

– Ko tik cilvēki neizdomā, lai attaisnotu dzeršanu! – ar cieņu balsī iesaucās Marts. – Iekšējo cenzoru aizsūtām gulēt.

– Tam vajag krietnu alkohola devu asinsritē, – Ingars paziņoja.

– Mīļo pasaulīt! Atkal knauzerēšanās divu dienu garumā! Vai tiešām saimniecībā neatradīsies dzērājiem piemērotas tējas glāzes? – Didzis tēlotā samulsumā nošūpoja galvu.

– Man iepatikās Gundara ideja. Un es internetveikalā atradu piņģerglāzītes. Nieks, bet patīkams, – Marģers atbildēja. Sarosījies viņš, krietni paaugstinot toņkārtu, paziņoja: – Bet tagad palūgšu desmit minūtēs iekārtoties un sēsties pie gada, turklāt brīdinu – nosebojušies lai necer uz soda dubultdevu!

Noteiktais laiks vēl nebija pagājis, kad visi sanākušie jau sēdēja pie galda. Pieredzējušākie pie pieredzējušākajiem, jaunākie pie jaunākajiem. Valdīja gaidpilns noskaņojums. Marģers, kā jau pasākuma iniciators un reizē saimnieks, skanīgi paziņoja:

– Kārtējo reizi Zeme ir norotējusi pilnu apli un mūsu kompānija atkal ir savākusies. Savs laiciņš darbam, savs līksmošanai! Tāpēc, ilgi nemurkšķot, ar šo paziņoju, ka lokālais pacifistu kongress tiek atklāts!

Sekoja līksmi izsaucieni un aplausi.

– Tu vēlējies teikt: alkānmetru sacensības? – relatīvi klusākā brīdī precizēja Marts. Un nodārdināja tostu:

– Nosauksim tēvzemi vārdā!

– Tas ir labs tosts! Pievienojos! – Es ar’! – Es arī!... – vai vienbalsīgi visi izteica piekrišanu.

– Aizmirsu pajautāt! Vai kādam no klātesošajiem nav alerģijas pret šņabi? – nama saimnieks noprasīja.

– Tikai, ja to rāda, sola ieliet un nelej! – Gundars noburkšķēja.

– Kā vislabākajos namos! – kārtīgi nolūkojis galdu, Oskars noteica.

– Tu par pirmo vai otro variantu? – Marts, nesagaidījis atbildi, sekoja pārējo piemēram un ierāva vienu mēriņu. Arī Marģers kā pasākuma galvenais vaininieks un organizators ar baudu izdzēra savējo. Degvīna karstā lodīte nošļūca kuņģī, nesot līdzi patīkamu noskaņu. Uz dažām sekundēm aizmirsās, ka jāelpo.

– Dievs, svētī maltīti un rokas, kas to gādājušas, – atskanēja Jura dimdošā balss, pirms viņš ķērās pie uzkodām.

Klusēšanas ledus salūza pēc pirmās glāzītes liegā šķindiena. Omulīgs siltums un draudzīga noskaņa pārņēma pasēdēšanu.

– Kamēr acis neaizlietas, jāpaskatās miesas un gara šķīstītavu, kur mēs varēsim nedēļas sūrumu no dvēseles izspiest, – Oskars skubīgi devās pirtiņas virzienā. Marģers, viņu aiz elkoņa saķēris, vērsās pie viesiem.

– Tā. Šņabi lejot, esiet divtik iejūtīgāki pret Māti Dabu. Palūgšu šņabja pudeles tā saudzīgi, viegli aizskrūvēt un, lūk, tajās tukšajās kastēs pieklājīgi ievietot. Tas pats attiecas uz bērzu sulām. Tās dzeru tikai no stikla traukiem! PET draņķībai neuzticos! Alus pudeles arī palūgšu pieklājīgi likt tajos stiklšķiedras maisos. Tās uz pārstrādi nodosim.

– Ar pirmo piegājienu Rīga nemaz netika uzcelta! – Gundars aplinkus vedināja uz atkārtotu rīcību.

– Man labāk patīk dzīve bez konkrēta laika grafika, – Ingars atrunājās.

– Vai ir kāds gliemeža tempā nedzerošs? – Juris paslējies uzlūkoja galdabiedrus.

– Te viens i'! – Gundars paslēja roku.

– Tad uz individuālo startu!

– Kaklasaite ir žņaugs, kas atņem brīvību. Nometam korektās uzvedības etiķetes uniformas un paliekam paši par sevi! – Ingars iesaucās, tēlojot, ka atraisa un noņem neesošo kaklasaiti.

– Arī šovakar mums nebūs lemts pārklāties ar garlaicības rūsu, – Juris, novērtējis priekšlikumu, vērsās pie organizatora. – Marģer, pastāsti, kā tu tiki pie šī paradīzes stūrīša, kur vari dzīvot mierīgā un mietpilsoniskā vidē.

Marģers atsaucās uz viņa aicinājumu:

– Nu, sākās jau ar šīm mājām un Breša zemniekošanu. Šajā nostūrī no kaimiņu mājām ir saglabājušies vien pamati un ozolu apstādījumi. Vecais toreiz noriskēja, paņemot saimniekošanai sešdesmit hektārus. Līdz ar laikmeta griežiem, kad ar lauksaimniecību nerentējās ņemties, sākās mežu izstrāde. Tā sakot, pirmatnējā gatera periods. Un palēnām, gabalu pēc gabaliņa, uzpirkām zemi no kaimiņiem. Tolaik zemi bezmaz pakaļ svieda. Ne lauksaimniecības, ne izzāģēto mežu zemi nevienam nevajadzēja. Brīnījās, kāpēc mēs esam gatavi apmaksāt ierakstīšanu zemesgrāmatā uz sava vārda. Kad rīdzinieki un tālumnieki zemes dabūja atpakaļ vai mantoja, diemžēl neviens te dzīvot nepārnāca. Kurš uzreiz mežu izcirta, kurš nedaudz nogaidīja. Cits sapņoja, ka nu vietējie apstrādās viņa laukus un no tā kā rantjē dzīvos zaļi. Mēģināja nomas maksu izspiest, – Marģers sardoniski pasmējās. – Paskaidrojām, ka, kopš kolhoza noburbulēšanas, plašā apkārtnē nav ne rakts, ne arts. Un vispār te simts gadus nekas grantī neaugs. Tikai dārgos nodokļus līdz ar ādu no zemes īpašniekiem dīrās. Lūk, tie kaimiņi vēl mums piemaksā degvielas tiesu, lai viņiem kā zemes saimniekiem neuzliktu sodu par neapkopto lauksaimniecības zemi.

– Skaidrs! Āpšiem ausis aizrunājāt! – Gundars nepieklājīgi nosmējās.

Marģers nelikās traucēts.

– Kad ikdienā esi noskrējies, tad tālāk par rītdienu neredzi. Mēs, ģimenes vīrieši, reiz apspriedāmies un izsecinājām neapgāžamu patiesību – daba sevi atjauno. Arī pēc visbrutālākās kailcirtes mežs atjaunojas. Aug, viss normalizējas. Tu paskaties un nobrīnies, pa kuru laiku tas viss ir atjaunojies? Tad arī sākām ņemt īpašumā visus izcirtumus. Ņēmām arī pārējo zemi. Kurš no sirds uzdāvināja īstiem latviešu zemniekiem, kurš pārdeva par kādu naudiņu, kurš bija ar mieru no mūsu gatera materiālos bārterā mainīt. Gāja raibi, bet ar uzstādījumu – zemei jāpaliek latviešu rokās. Tagad vai visa tuvākā apkārtne pieder mūsu dzimtai. Arī es nopirku zemi un, tāpat kā vectēvs, apstādīju ar eglēm. Lai aug nākamībai, – ar saimniecisku sejas izteiksmi Marģers piebilda.

– Pārdotu, būtu miljonāri. Varētu gozēties Maljorkā un tālāk, – Marts ironizēja.

– Ik pa brīdim kāds mēģina saaģitēt visu saimniecību pārdot investoram, – pēdējo vārdu Marģers pateica izsmējīgā tonī. – Un pat varasvīru aprindās uz to mūs pa laikam skubina. – Beidzot ar diezgan skarbu muti viņš norūca: – Mankurti visādos veidos spiež pārdot ārzemniekiem zemi. Pasaulē naudas papīriņu sadrukāts bezjēgā. Tie, kuri var atļauties tērēt, maina tos pret mūžīgo vērtību – zemi.

– Un kas tajā piekalnē par pusdrupām? – Gintars ziņkāroja.

– Āaa! – saimnieks skanīgi novilka. – Tur Pirmās republikas laikos bija vecā ķieģeļnīca. Bija labi māli. Skanīgs un izturīgs ķieģelis no krāsnīm ārā nāca. Pat uz Rīgu veda. Līdz ar sarkankrievu atnākšanu izputēja tas pasākums. Tur ir vairākas māla bedres. Labi iedzīvojušās karūsas. – Tad Marģers pievērsās tuvākajai apkārtnei: – Mūsu dzīvojamā māja ir vairākas reizes pārbūvēta. Apakšā ir pagrabs ar velvi. Mums tuvākā daļa ir piebūvēta 1811. gadā. – Viņš pamāja pakalna slēpto māju virzienā: – Pamatdaļa ir būvēta kā muižnieku medību namiņš. Kaut kad vēlīnajos zviedru laikos, kad šie nāca kašķēties uz Kurzemes hercogisti, – viņš precizēja gadsimta robežās.

– Tad jau vēsture ar mums atgriežas savos pirmsākumos. Zviedri izpērk mežus, – ar neapmierinātu sejas izteiksmi Marts izmeta.

– Augstāk paugura dienvidu nogāzē ir senkapi ar akmeņu krāvumiem, – Marģers pārlēca uz apkārtnes aprakstu. – Gabaliņu tālāk ir kārtīgs akmens ar vairākām padziļām bedrītēm. Varētu būt melnsvārču neizpostīta apkārtējo māju svētvieta. Kas to lai zina, kā bija un nebija. Pa šiem laikiem daudz kas mainījies. Nolīsts mežs, uzcelta māja, tad pamesta, atkal viss aizaudzis ar mežu, atkal nolīsts. Kari un mēris te ir krietni pajaukuši literātu apjūsmoto paaudžu maiņu. Bija uzklīdis gudrinieks, kurš gribēja izrakt zem tā tur paslēpto mantu, jo, lūk, tas noteikti esot zviedru akmens. Atšuvu vienkārši: “Ja tā vēsu prātu paanalizē, tad man rodas priekšstats, ka zviedriem pirms trīssimt gadiem nebija, ko darīt, kā vien norakt zeltu zem visiem lielākajiem Livonijas akmeņiem.”

– Stāstu laiks var pagaidīt, tagad dāvanu laiks, – Jura sejā smaida sākumu varēja jaust lūpu kaktiņos. Un tad jau arī lūpas pavērās vēlējumam:

– Novēlu tev vienmēr siltas zeķes un skaistus lūzumus! – un pēc šiem sirsnīgajiem vārdiem Juris pasniedza Marģeram litrīgo pudeli ar reljefainu un krāsainu etiķeti. – Uzlecošās saules zemes brūvējums. It kā tīrs šņabis. Pats neesmu provējis.

– Cik gan labu nodomu nav notrūkuši pusratā, – Marģers pie sevis nosmējās.

– Tas no mums! Lai dzīvei pamats nekad nepazustu! – Marts pastiepa velti. No stieplēm izteikti mākslinieciski savītais paliktnis garantēja tur ievietotās pudeles neapgāšanos pat septiņu magnitūdu zemestrīcē.

– Laimīšu ir papilnam, trūkst tikai naudas zutnī, – Ingars novilka.

– Tosts! Lai tavas iespējas un vēlmes būtu sazobē ar tevi pašu! – iesaucās Māris.

– Grēks tādu tostu atstāt sausā! – Didzis, pildot glāzītes, gana skaļi nomurmināja.

Pēc iesildīšanās sākās pamatīga iedzeršana visā nopietnībā. Dīķa malā uz četriem elektrības stabiem bija uzslieta skatu platforma ar nojumīti. Uz to veda garas, lēzenas kāpnes, pa kurām vakara gaitā uzkāpa vai visi sanākušie.

– Gandrīz vai panorāmas skats uz apkārtni. Viena cilvēka karaliste! – Ingars sajūsmināti iesaucās.

Tikmēr pie galda palikušais Marts sprieda:

– Pie šodienas dārdzības trīs bērni – tas ir jau smagais pants. Organizēta grupa, kuru vada vecāki. Piedevām vēl nepilngadīgo iesaistīšana visādi tulkojamās darbībās. Mūža sods vecākiem garantēts. Kad mani jaunieši izmēros pieaugošā rindas kārtībā –pirmais sīkais, tad vidējais un vecākais aizmugurē – kavalkādē iet pie vecmāmiņas, tad viņa priecīgi sauc: “Āaaa! Mana banda ieradusies!”

– Ko lai uzkožu? – nevarēdams izvēlēties, Oskars skaļi pārdomāja.

Jānis tikmēr pakavējās atmiņās:

– Dienēju Orenburgā. Kazahs no Burevas, atvaļinājumā pabijis, atbrauca atpakaļ. Ir tāda vieta, kur Urālas upe ietek Kaspijas jūrā. Atveda čemodāniņu ar melnajiem ikriem. Čemodāniņš stāvēja mantu glabātavā. Kā jau armijā – ja dabūjām, ko iedzert, tad uzkost parasti nav nekā. Tad arī vienīgais, ko uzkodām, bija melnie ikri bez maizes. Apžuvuši ikri bija garšīgi, – Jānis tīksmīgi novilka. – Jēliem jeb svaigiem nav tās garšas.

Arī Bocmanis nestāvēja klusu. Viņam bija ko teikt par anahroniskiem aizlaikiem pieskaitāmiem septiņdesmitajiem gadiem, kad atbilstoši viedās un nekļūdīgās partijas nospraustajam mērķim padomju tautai teju teju bija jāsāk dzīvot komunismā.

– Ainažos, pirms tās ēras sākuma, kura neiestājās un, šķiet, nekad neiestāsies, zvejnieku mājās svinējām kapteiņa jubileju. Zacene jau sarūpēta. Zvejniekpapus uz galda noliek spaini. Es gribu uzsmērēt ikrus uz maizītes. Viņš saka: ko ķēmosies! Un pats grābj ikrus no spaiņa ar pavārnīcu. Tā bija vienīgā reize, kad lašu ikrus ar pavārnīcu no lielās slaucenes grābu. Tagad pliks paliktu, ja mēģinātu viesus tā pacienāt.

– Ja dzimtene liks, staigāsi pliks! – Didzis apmierināts nodeklamēja.

– Kas tā tev par briesmīgo dzimteni? Vai tik nav tā, no kuras mēs tik veiksmīgi atsējāmies? – Jānis pasmējās.

– Pantkaļi! – Gintars noburkšķēja un pasūdzējās: – Kamēr studēju, līdz četriem situ kārtis, kodu, kad tās pamatnodarbes apnika, pašķirstīju mācību grāmatiņas un gāju uz lekcijām. Paģiras nepazinu. Kā sāku strādāt, sanāca retāk iedzert. Tā dzīvē parādījās šīs mokas.

– Vai mums pietiks ar uzkodām? – Marts pie sevis kalkulēja.

– Šašliks tika samarinēts, lai nodrošinātu vismaz vienu badīgu karavīru rotu, – Marģers mierinoši attrauca. – Gan trekns cūcis ir, gan sulīgs jēriņš.

– Tu man aktuālu tēmu priekšā pateici! Citādi es domāju, ko gan varētu izvilināt no smadzeņu krokām, – Didzis iesaucās. – Kā jau tas skaudrajā realitātes šovā, ko cits par dzīvi sauc, ierasts, treknos kumosus veiklākie pietaupa sev un dalīties negrasās. Tā arī vietējo spirta brūzi vienā naktī noprivatizēja. Vakarā bija valsts, bet no rīta jau privātais. Atskrien pagasta vecis un klūp jaunajiem saimniekiem virsū: “Kas par nekārtībām? Kur mana daļa? Es taču jūs izbīdīju!” – “Vecīt! Viss kārtībā. Atbilstoši privatizācijas noteikumiem sludinājums bija ievietots avīzē!” Un rāda vakara avīzi ar vakardienas datumu: Kas grib privatizēt, lai piesakās līdz pusnaktij. – “Tā ka vilciens garām! Tu-tū!” viņš tik nosvilpās.

– Kurš zog ar ķerru, kurš ar dzelzceļa sastāvu, – Bocmanim vārdi plūda aizgūtnēm. – Kā VEFā agrāk spirtu zaga? Tolaik visu elektroniku ar spirtu tīrīja. Pārtikas! – viņš uzsvēra. – Rūpnīcas teritorijā puslīdz brīvi varēja sarunāt pāris litru. Iekšējai lietošanai. Taču caurlaidē pat sievietes aptaustīja un aizdomu gadījumā smalkāk pārbaudīja. Ja ar smaciņu darbā noķēra, tad progresīvā piemaksa nost un sekoja pārējie balasta sūdi, – jūrnieks būdams, Bocmanis labprāt lietoja jūrnieku terminoloģiju. – Veči ar smagajiem iebrauc ar preci vai pēc preces, ūdeni no radiatora izlej laukā un spirtu iekšā. Kurš gan darba laikā skatīsies, ko tur lej? Caurlaidē pārbauda, izložņā, izlaiž šos laukā. Pēc piecpadsmit minūtēm veči klāt ar spaini pēc ūdens radiatoram. Pēc izbraukšanas esot iztecējis. Ar pārāk biežo radiatora problēmu tā arī iekrita – caurlaidē pieprasīja, lai šoferis pats atskrūvē radiatora vāciņu, un pasmaržoja.

Bocmanis ar troksni ievilka gaisu nāsīs:

– Citi faķīri velosipēda riepu kamerās mantu iedabūja. Protams, ka ar to jau nebrauca. Stūma caurlaidei cauri un vēlāk viebdamies un, rupjus vārdus atskaņojot, dzēra ar degošas gumijas smaku piesūcināto blaukš pa dullo.

– Tev garšo limonāde, Martam kafija ar pienu, Jurim tēja, bet šņabis vieno mūsu visus, jo tās ir rūgtās dzīves zāles bez jebkāda saldinājuma, – Marģers skaistos vārdos apvienoja visu galdabiedru gaumes.

– Sekas vienotībai ir piedraņķotas aknas, – Jānis secināja.

– Ja tējā iegāztu aliņu, sanāktu ļoti labs padzēriens! – Didzis domīgi sprieda. – Interesanti, vai no gurķiem var taisīt aliņu vai džindžu?

– Būšu degustators. Ļoti kvalificēts, – pieteicās Juris. – Demokrātiskā sociālisma laikos, kad Gorbačovs darba tautai atņēma alkoholu, pēdējai nācās to atgūt ar dažnedažādiem paņēmieniem. Mango sulu tobrīd tirgoja tādās litrīgās bleķa bundžās. To atšķaidīja ar spirtu. Varēja kaut ar karoti leksēt iekšā. Es ir tagad tādu iedzertu.

– Nekādu solo gājienu! Disciplinēti dzeram un sakām tostus! – Gundara balss viņu gāza no sapņu virsotnēm.

Izmetot glāzītes, kompānija tika piepildīta ar saturu, kas kvalitātes ziņā krasi atšķīrās no jau pieminētām šausmām.

– Es saviem dēliem vienmēr iedevu latiņu priekiem. Tā arī teicu: baudiet dzīvi, par mazbērniem gādāsiet vēlāk! Paziņam ar dēliem arī nekādu kreņķu. Ar meitiņu gan sanāca. Skuķis pat lāga nezināja, no kā dabūjis brēkuli. Tagad otrs pieteicies. It kā no viena, bet otrs arī nav bez vainas, – Juris sazvērnieciski piemiedza kreiso aci.

– Vajadzēja jau dot naudiņu prezervatīviem, – Ingars zinoši izmeta.

– Nu kā jauns skuķis tādu mantu pirks? Nosarks un aizmuks, – Juris attrauca. – Es viņam arī ieteicu šādu demogrāfijas sprādziena novēršanas risinājumu, bet šis enerģiski spurojās pretī: “Domāju, citi arī pratīsies godu, neaizmirsīs dēliņiem iedot latiņu. Un še kā sanāca ar pastarīti. Pa otram lāgam.”

Pie apvāršņa parādījās vēl viens kolorīts tēls. Savu pašvaldības policijas krāsās krāsoto dzelzs rumaku novietojis pie pārējiem, smagus saiņus par pleciem stiepdams, viņš gluži negaidīti uzradās kompānijas aculaukā. Pirmais viņu ieraudzīja Māris.

– Guntis! – strauji pacēlis alus glāzi, viņš pasveicināja. Ja tajā viļņotos miezītis, tad tas būtu pārvērties zeltainā lietū.

Gunti varēja raksturot šādi: stalts, cieņpilns vīrs vēlīnos pusmūža gados ar patīkamu ārieni. No tiem, kurus sauc par večiem ar mēreniem punčiem. Izteiksmīgs sejas ovāls. Augsta piere. Deniņos pāris sirmu šķipsnu. Latvietim parastās zilpelēkās acis. Majestātiski mierīga sejas izteiksme. Dārgi keramiskie zobu kronīši. Vaigi dega veselīgā sārtumā. Spriežot pēc platajiem pleciem, viņš bija fiziski ļoti stiprs. Uz augšu parautā piedurkne atsedza spurainu apmatojumu.

Pēc sirsnīgas sasveicināšanās Guntis piemetās viņam ierādītajā galda galā. Palūkojies uz glāzītēm, viņš izgrūda nepacietīgu nopūtu.

– Līdz izmisumam izslāpis! – nokomentēja Oskars un pasniedza jaunpienācējam piepildītu glāzīti. Gunta acis no prieka iepletās platāk.

– Kā kompasa adata vienmēr rāda uz Ziemeļiem, tā dzērājs vienmēr atradīs iespēju pielakties! – Guntis iesaucās un izmeta glāzīti sausu, ar otru roku no galda paķerdams siera šķēlīti.

Visi rādīja augšup paceltus īkšķus, atbalstot tostu.

– Dzert tu praties. Tagad proties mūs izklaidēt, – Oskars neļāva viņam remdēt izsalkumu. Guntis labprāt atsaucās aicinājumam:

– Man reiz bija klients. Kā iedzēra, tā krogā centās visiem parādīt savas jaunības laiku boksa iemaņas. Vispārēja miera labad reiz nācās šo noguldīt nokautā. Pēc tam, mani sastopot, viņš vienmēr atminējās, ka var iztikt arī bez spēka demonstrējumiem publiskā vietā.

Guntis bija ieņēmis pagalam neveiksmīgu vietu pie galda. Ik pa brīdim kāds garāmejot uzkāpa viņam uz kājas. Tas gan netraucēja saviesīgi parunāties. Jaunpienācējs pieklājīgi apprasījās Marģeram:

– Kādi plusi, kādi mīnusi jaunajai dzīvei?

– Pametu ierasto dzīves ritējumu, un radās citi plāni, citi prieki. Man nekādu alternatīvu nebija. Mūžīgais vilkmes spēks uz laukiem mani vilka laukā no Rīgas. Sievai gan tur vēl jāpelna pensija. Un viņai vairāk patīk pilsētas dzīve. Man dzīvot pilsētā ir kā dzīvot tukšumā. Vēl jo vairāk, ja tajā kastīšu kaudzē jāmitinās. Kā saprātīgi cilvēki un mūža draugi tā arī vienojāmies. Pa ziemu es vairāk mitinos pilsētas dzīvoklī, kolīdz sniegs kūst, tā līdz Ziemassvētkiem Rīga man ir rets galamērķis.

– Tev tāds ekscentrisks dzīvesveids, – Bocmanis piebilda.

– Savs labums ir, – Marģers pasmaidīja, – izpalika bābeliskās pārcelšanās jukas. Bērni studē. Tiem sava dzīve veidojas. Un te gandrīz vienmēr man ir garantēta priekpilna apziņa. Visdažādākās dzīves skaistuma izjūtas, – Marģers ar kreiso plaukstu norādīja uz dīķa pusi. – Skaisti gadi kopā nolauzti. Un prombūtne atsvaidzina jebkuras attiecības un liek iekvēloties sajūtām.

– Dzīvot nozīmē mainīties, ja tu nemainies, tad tikai eksistē, – Jānis piebilda.

– Ja tā tas dzīvības karuselis ir iekārtots, tad atliek vien tajā griezties, – Marts filozofiski sprieda. – Galvenais, lai nebūtu šaura rocība.

– Arī laukos ar šauru rocību laukos var dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Jautājums tikai, kā katrs to izprot! Ar bēdu ielejas slavināšanu jau nekas nemainīsies, bet māka grozīties var uzsviest virsotnē. – Un Marģers atmeta ar roku: – Agrāk laukos nebija naudas, pilsētā vien varēja raudzīt ko nopelnīt. Tagad internets ir visu izmainījis. Rodas aizvien vairāk nodarbju, kur tavai dzīvesvietai nav nekādas nozīmes. Galvenās ir straumēšanas iespējas. Es vēl atminos zauru laiku internetu ar iezvanīšanās metodi. Cik tur kilogramu nervu šūnu nesadega… Mūsdienās tādā interneta režīmā kādu piespiest strādāt būtu emocionāla vardarbība un nežēlīga spīdzināšana.

– Satversme aizliedz piespiedu darbu, un tātad priekšnieks nevar mani piespiest! – Didzis izmeta domu.

– Piespiest nevar, bet pavēlēt gan! Un par pavēles neizpildīšanu... – Māris rimti paskaidroja.

Te atskanēja labvēlīgos toņos skanošā Džonsona balss:

– Labvakar, kungi!

– Te nav neviena kunga – visi esam valsts vergi, – attrauca Marts. Didzis gan viņam oponēja: – Verdzība ir pārāk liela labsirdība – tā uzliek pienākumu rūpēties: ēdināt, apģērbt, apaut, rast mājokli, ārstēt, dot darbu, lai ļaudis dīkā nesāk trakot, izglītot vergu pēcnācējus. Tagad izsniedz vien kredītu vai tā galvojumu, un viņi paši to visu tavā vietā izdarīs un vēl vairos tavus augļus.

Sasveicināšanās aizņēma savu brīsniņu.