Grāmatas centrālā doma – kas notiek, kad nedēļas nogalē uz bezgalīgi garām pusdienām satiekas erudīti bijušie un esošie policisti, jurists, tiesnesis un cilvēki no tautas? Katram ir spēcīga faktūra par dzīvi, politikas un biznesa aizkulisēm. Īstā vietā un laikā ikvienā atveras stāstnieka talants. Pēc iespējas izvairoties no moralizējošiem vērtējumiem, ar niansētu un reizēm skarbu humoru, viņi paver durvis uz likumpārkāpēju pasauli, kas šajā laikā un telpā neizbēgami eksistē paralēli likumpaklausīgo pilsoņu dzīvei. Sižeta izvēles ziņā delverīga brālība. Notikumus viņi netver burtiski, bet gan izlaiž caur savu garīgo vērtību pasauli, bagātinot ar nopietnām atziņām, ironiju un arī ar trekniem meliem. Tādejādi rodas Latvijas pirmās simtgades aculiecinieku humora pilnie stāsti ar līdzpārdzīvojuma efektu, kuri atspoguļo piedzīvoto, atklāto un pārdomāto.
“Bieži vien, redzot kaut ko neparastu, mēs sakām: skat, kā kino. Lasot ticamus un mazticamus stāstus grāmatā "Heijā", ķeru sevi pie domas – interesanti, tieši, kā dzīvē! Kāpēc KĀ dzīvē? Jautājums nevietā, jo, par spīti stāstījuma formai, gadījumi, atgadījumi un negadījumi ir aizgūti no tiesību aizsardzības iestāžu darbinieku atmiņām.
Lai nedusmojas dāmas, šī ir veču grāmata. Tas gan nenozīmē, ka sievietes nedrīkst tajā ieskatīties, lai uzzinātu, par ko vīri runā pie galda.”
/Aleksejs Loskutovs/