Humors memuāru veidā

„Jansonu nerrīgie stāsti”, A II Pozitīvs, Drukātava 2013.

Tas ir tikai tāds notikušā apskats. Mazliet arhaiskā valodā, taču, kā bērnībā iemācījos, tā labi vien būs. Pēc šiem stāstiem sanāk, ka es, Juris Jansons, esmu viens baigais droperis un uzdzīvotājs. Tas, kurš pazīst, var brīnīties, kā gan es te piepušķoju, bet jautrības labad viss ir pieciešams.

Senču lietas. Lai būtu skaidrs, jau iesākumā tiksim galā ar senču būšanām un nebūšanām.

Siļķu mājas. Sencis vecvecvectēvs Mārcis Sakne bija biškopis, kam piederēja bišu drava ar simts saimēm. „Siļķu” robežās lauksaimniecības zemei bija atvēlēts tikai astoņpadsmit hektāru, pārējos bija meži un pļavas. Tur nekādus citus ienākumus nevarēja gūt kā vien no bitēm.

Ar dravošanu mājas arī izpirka. Grāfs Sīverss, kam piederēja Cēsu zemes un Cēsu pils, bija cara galma kungs. Un „Siļķu” saimnieks Mārcis Sakne noslēdza līgumu, ka par izpirkuma maksu piegādās medu cara galmam Sanktpēterburgā. Un tā katru gadu, rudenī, divi trīs vezumi ar medu, vasku un svecēm devās turpu. Garš ceļš, protams. Paps stāstīja, ka dzimtas hronikās vēl rakstīts:

Turpināt lasīt