2. daļa „Ragnešu klubiņš”, Arturs Balts, Drukātava 2013.
Šajā ģimeniskām sievietēm neieteicamajā lasāmvielā tika iekļauts tas, kas palika aiz pirmās daļas „Rūgtās mieles" vākiem. Viss te publicētais ir uzskatāms par izdomājumu un neticamu apstākļu sakritību. Literāro varoņu paustais neatspoguļo autora viedokli un nostāju.
„Nav faktu, ir tikai to interpretācija.” Nīče.
Caur sirdssāpēm izkratīt sirdis, lai mainītu likteni un piedzīvotu atkārtotu garīgu dzimšanu, arī šoreiz uz pirts diskusijām sanāca ragnešu klubiņa biedru pamatkodols. Daļa līdzi sanestā ciemakukuļa pārcēlās uz galdu, pārējais līdz svinīgajam uznācienam atdzesējās ledusskapja dzīlēs.
Ap galdu rosījās Kārlis, ap četrdesmit gadu vecs vīrietis gaišiem, īsiem matiem, nedaudz zem metra astoņdesmit pieci, vidējas miesas būves. Viņam bija dzīva, izteiksmīga seja, augsta piere, reljefaini vaibsti, pabiezas lūpas, stingrs zods un kaulains deguns.
Uzvārījis ūdeni, viņš ar savām tumši zilajām, pat nedaudz ūdeņainajām acīm pavērās Rukā, gara auguma stiegrainā, pašapziņas pārpilnā tumšmatī ar asām, cietām acīm:
– Tēju? Kafiju?
– Velns zina, ko! Pārmaiņus varētu tā kā kafiju iestrēbt! Vispār taisi, ko pats dzersi! – teica Ruks, kurš draugu vidū izcēlās ar rāmu dabu, labsirdīgu mieru paustu cinismu un, šķiet, jau pirms gada sagatavotu izsmeļošu atbildi uz katru jautājumu.
– Es dzeršu tēju!
– Nu tad es arī tēju!
– Tad man arī gatavo tēju, lai nav jātaisa katram kas cits!
Kārlis, noskaidrojis, kas kuru no klātesošajiem interesē, gatavoja vēlamo. Jautri svilpodams, viņš, berot tēju un kafiju krūzītēs, noteica:
– Īstai tējai jābūt ar garšu, smaržu, aromātu buķeti. Esmu atradis savu īsto tējas un kafijas tirgotavu. Vienmēr pērku „Barona traukos”.
Pēc pirts sakarsis, lielsaimnieks no Jēkabpilij tuvajiem laukiem Zigfrīds 99, ražena auguma vīrs ar apjomīgu vidukli, vecāks par četrdesmit, augumā ap metru septiņdesmit pieci, piesēdās pie galda. Uz priekšu padevies zods, augsta piere, bālgana sejas āda, liels, bezveidīgs deguns, tēraudpelēkas, nežēlīgas acis. Kuplie, tumšie mati noviļņojās vien, kad viņš, paķēris alus pudeli, ar kāriem guldzieniem to izrāva. Iespaidīgais gāmurs noraustījās steidzīgo malku taktī. Pabeidzis viņš sajūsmā nočāpstināja:
– Kas tas bija par alu! – Zigfrīds 99 bija salti pieklājīgs, ārēji gauslis, taču patiesībā verdošas dabas. Pretēji augumam viņa acis sprikstēja ik mīļu brīdi, un pēc vārda ķešā nebija jālien. Mute pati zināja teikt, reizēm gan riskējot saņemt kārtīgu belzienu. Un metāliskā, spalgā balsī viņš bez ievada sāka stāstu: – Klasisks gadījums. Diezgan turīga vīra sievai krīzes vecumā sākās vēdera tauriņu ķerstīšanas periods. Beidzās ar to, ka viņa aizbrauca ārzemju ceļojumā. Protams, ne jau ar ragaino vīru! Ar dēla vecuma jākli.
Flegmatiskais vīrs šo gājienu neatstāja tāpat vien. Sievai uzdāvinātajā dzīvoklī iemitināja nešpetnu rupekļu ģimenīti. Viltojot sievas parakstu, noslēdza īres līgumu uz divdesmit gadiem. Turklāt ierakstīja, ka īres maksas vietā viņiem jāveic dzīvokļa remonts. Drauga celtniecības firmā uztaisīja uzpūstu tāmi, īrnieku vārdā izlaida naudu caur kontiem.
Un tagad – jautrā daļa! Pēc diviem mēnešiem romantiski spilgtiem iespaidiem pārpilnā sieva jākļa pavadībā ierodas dzīvoklī, lai turpinātu kopt mīlestības dārziņu.
Tagad – foršais mirklis! Durvis nomainītas, slēdzene arī. Šokētā sieva zvana pie sava dzīvokļa durvīm. Iedomājies – tava dzīvokļa durvis atver absolūti nepazīstams tips, kurš, izteikti bagātīgi mātes vārdus birdinot, noprasa, ko tev te vajag!
– Tas ir mans dzīvoklis! Ko jūs te darāt?!
– Dzīvoju! – Un atbilstoši vīra instrukcijām aizsūtīja dzīvokļa saimnieci dziļi, dziļi nerakstītās krievu mutvārdu folkloras plašumos.
– Es saukšu policiju!
– Sauc! – Un sekoja ekstra klases mātes vārdu palu straume.
Ko policija?! Viņi jau nevar konstatēt juridiska fakta esamību vai neesamību. Atbilstoši mūsu tiesas pjedestāla virsotnē novietotajām cilvēktiesībām bez tiesas sprieduma nevienu nevar izlikt no viņa īrētā dzīvokļa. Tiesāšanās rit gadiem. Tikmēr jāklis prom, naudas arī vairs nav. Vīrs kā jau svešai personai kontu vairs nepapildina. Dēls, nemaz nerunājot par vīru, pie sevis neņem. Bija jāstrādā par apkopēju – citu neko nemācēja.
– Tas man kā saldais pastrēbiens! Tā kā „Šveikā”! Ja vecene uzvarētu, visu stāstu sabojātu! – drūmā balsī piebilda Auns, savos piecdesmit gados tīri jauneklīgs vīrietis, kura matus bagātināja sirmuma sudrabs, bet augumu –savi padsmit liekie kilogrami. Šķiet, viss viņa gribasspēks bija koncentrēts stingrajā zodā. Skaidrs acu skatiens bez divkosības viltus migliņas pārslīdēja sanākušajiem vīriem. Tā kā neviens nevēlējās turpināt sirds kratīšanu, viņš pats arī turpināja: – Arī man ir šis tas par šo pašu tēmu. Izredzes baudīt labu un līksmu dzīvi ne vienai vien meitenei sagroza smuko galviņu. Šie bezprāta laiki uzjunda tieksmes, un sekas ir neskaitāmas sajauktas galviņas un lauztas dzīves. Cik nav redzēts sieviešu, kas vēl nav pilngadīgas, bet jau ir vecas! Tiešām atgādina dzīves baudās pārdegušas vecenes. Nekādas pievilcības manās acīs! Un to daudzi draugi, paziņas arī paši ir konstatējuši. Gadiem ritot, saprot, ka nekas no cerētā nespīd un jāmeklē ēzelis, kurš vismaz varētu uzturēt simtiem, ja ne pat tūkstošiem jākļu izļurkāto bohēmas baudītāju.
Šajā beztēmā, lūk, par ko stāsts! Manu paziņu lokā bija ieklīdusi daiļava, kura ņēmās kā trusītis, līdz atrada par viņu krietni vecāku, bet biezu aunu. Viņai tā ap 35 gadiem – īstais darbagalds! Profesionāla daiļslidotāja, ar tik spēcīgām kājām, ka bezmaz vai nāve klāt, ja kādam tika virsū. Čalim viņa bija sieviete, kuru iemīlēja no pirmā acu skatiena.
Kaut kādā burziņā liktenis mūs saveda kopā, un tur, vairāk paņēmis uz krūts, es vīram brutāli uzbraucu:
– Vecais, dabūsi ragus!
– Nē, viņa ir mana un tikai mana! Uzticīga mūžu mūžiem!
– Svētais tēvs! No jaunības laiku tiklās, baltās dūjas vairs nav ne mikrona! Es viņu pazinu jau desmit gadu, pirms tu iepazinies! Maksimums gadu būs uzticīga!
Viņa tik sēž pie galda, pūš cigarešu dūmu mutuļus un smejas par mūsu diskusiju. Un tagad tiešām viss notiek biezā slānī! Kamēr vecis darbā, zuksteriene ne tikai laiski svilpo vien. Viņas kredo bija vienkāršs un nemainīgs kā ziemeļus rādošā kompasa bultiņa: izbaudi to laiku, kamēr vīrs ir prom un tu esi viena! Ar pastiprinātu iedvesmu drāzās riņķī! Kāda vēl tur morāle apakšā?! Pliks instinkts!
Vīrs par to uzzināja pilnīgi nejauši. Sieva bija nometusi telefonu, kārtējais mīļākais piezvana, un vīrs paceļ.
– Kur tu, mana mīļā? Mans mietiņš plīst, noilgojies pēc tavas miesiņas.
Protams, mīļotā atrunājās, ka kļūdains numurs. Aizdomu pārpilns, vīrs pusdienlaikā atbrauca un pieķēra. Pat vēl tad viņa tēloja nevainīgu aitiņu. No sērijas: elektriķis atnāca sataisīt veļas mašīnu, mazliet šampi iedzērām, un mums tā gadījās! Gandrīz līdz kautiņam nonāca!
Attiecības ar sievu iedragātas, bet vēl pilnīgi nesarautas. Šis gadījums kā ar cirvi pa kaklu! Pārstāja naudu dot un no kreņķiem ielikās slimnīcā.
Viņa, tikusi brīvībā, nelikās mierā. Es jau ielicies gultā, šī vēlu vakarā piezvana un trīcošā krūšu balsī tā erotiski nomurrā:
– Vīrs slimnīcā, man vienai garlaicīgi. Vai tev ir šņabis saldētavā?
– Šņabis ir, bet vēlēšanās nekādas!
– Kretīns impotentais! Kas tu par meitu ģēģeri? Vai tad tu nesaproti, ka ar mīļāko es jūtos iekārojama sieviete! Man laulība nespēj dot to izjūtu novitāti, asumiņu un, galvenais, vēlmi kopoties līdz galīgam spēku izsīkumam!
– Slimnieku netraucēšu, bet te vairs nerādies!
Mīlestība viņai ir pilnīgas pupu mizas!
Vecis vienkārši karas nost, uzzinājis par kārtējo ragu nastu! Saprotu: viņš jūt, kā sabrūk ierastā pasaule. Taču ir princips netīro veļu publiski nemazgāt, bet viņš to pārkāpa. Bezprāta lēkmē darbā paziņām un gluži svešiem cilvēkiem izpļāpājās, ka viņas dēļ viņš ir apgraizījies, lai varētu ilgāk. Tādu upuri nesis! Vēl sievu vaino, ka slikts sekss. Vispār sieviņa viņam galīgi neinteresanta kā sieviete… Kaut kāds paradokss – visiem večiem ir interesanti ar viņa sievu, tikai viņam nav interesanti!
Ar neuzticību ir tāpat kā ar vardarbību ģimenē. Ja tev laulātais ir pa purnu sadevis, ir tikai trīs varianti: ar to pašu audzināšanas metodi nolikt pie vietas, pazust vai pakļauties.
Agrāk vīra rūdījumu varēja dabūt tikai karā, no kura atgriezies jau ar savu nostāju un stingru mugurkaulu, tagad tikai darbs un ģimenes dzīve. Pēdējā variantā čalim ar lielāko mūža mīlestību sanāca briesmīgs aplauziens. Nebūdams receklis, izvērtējis visus plusus un mīnusus, viņš pateica bez aplinkiem:
– Drāzies ar visiem, ar ko vien gribi, tikai mani liec mierā! Tu, mīļotā, izsviedi mani ne vien dvēseles atkritumos, bet arī dzīves mēslainē. Netaisos te palikt, lai kāds no mums pirms laika pa skuju taku pārvāktos uz kapu kalnu. Esmu greizsirdīgs, ko tur slēpt, bet ne neprātīgs!
Pašāva salauzto sirdi padusē un aizvācās uzsākt jaunu dzīvi.
– Kārties vientuļā priedes galotnē? – iespurdzās Saulvedis, pats jaunākais domubiedru kompānijā – labi, ja nedaudz pāri trīsdesmit. Taču ogļu melnajos matos nedaudz virs kreisajiem deniņiem baloja liela, sirma šķipsna, ne jau ķīmiski balināta… Augumā viņš bija virs vidējā, lokans, slaids. Zilas un saltas acis ar mūžam ironisku skatienu. Seja ar lieliem vaigu kauliem. Saulveža senči bija kaut kur no Latgales austrumpuses, bet dažkārt manāmo spēka trūkumu viņš kompensēja ar enerģiskumu.
– Nevajag uzreiz krist galējībās! – Auns atbildēja. – Dzīve turpinās! Katram savs laiks – bēdām vienmēr seko prieki. Drīz vien jauna mīļotā ieplūda puiša dzīvē.
Šī gan palika bez mantas un naudas īrētā dzīvoklī. Mīļākie kā kurmji zemē nozuda, kolīdz viņa iepīkstējās par naudu! Par naudu var pirkt prostitūtas, bet ne jau baudu. Tai kucītei uzticība jaunībā – veltīgi izšķiests lielo iespēju laiks. Uzticība briedumā – veltīgi izšķiests mūža zelta laiks. Un uzticība pēc tam – veltīgi izšķiesta pēdējā iespēja izbaudīt mīlas priekus. Nekārtīga dzimumdzīve viņai bija absolūta norma.
Tā tās nožēlojamās dzīvītes paiet, ja nespēj kā nobriedusi, patiesas mīlestības spārnota personība uzņemties atbildību par otru un sevi. Un diemžēl tādu taureņu ķērāju dēļ tik daudz laulību izirst – kad smadzenēs vieni vienīgi īssavienojumi notiek, ne normāli bioķīmiskie procesi.
– Pagaidi ar to nosodīšanu! Dievs pats nežēlīgi sodīs laulības pārkāpējus un netikļus. Tā vismaz Bībelē ir rakstīts! – iesaucās Nopērtais, vīrišķīgs, vairāk nekā metru astoņdesmit garš vīrietis spēcīgu, atlētisku augumu, kas nepadevās gadu uzbrukumiem. Viņam bija braša, allaž cīņas pilna stāja. Salīdzinot ar rumpi, rokas izskatījās nesamērīgi garas un smagnējas. Nopērtā plato, neizteiksmīgo seju rotāja plānas ūsiņas, noļucis deguns un sausas, cieši sakniebtas lūpas. Vaigus tīkloja sarkanas dzīsliņas.
– Viņam vajadzēja šampanieša upuri jau pirmajā reizē smagi noštaukāt, tas varbūt līdzētu pavarda stiprināšanai, – dziļdomīgi izmeta Pīļuvīrs, it kā neievērojams vīrs, no kura dvesmoja pašpārliecinātība, slēpts spēks, dzelžaina griba. Iedegusī, grumbiņu izvagotā seja un noslīpētās kustības liecināja, ka viņš jau bija pāri pusmūžam. Aplaidis apkārt savas vērīgās, nogurušās acis, viņš pabeidza domu: – Savukārt jāklim raušus noraut, lai lieki nekņud!
– Ahā! Un sēdēt kā mazajam nazītim?! – Kārlis nenoturējās neiesaucies. – Mazāk sūdu aiztiksi, būs tīrāks gaiss! Tādas sievas, kurām smadzenes pārņemtas ar savu egoisma sūtību, vairo visatļautību un posta sabiedrību. Tām blakus sabiedrību ārda feministes, kas kladzina, ka ģimene ir nelietīgo vīriešu izdomājums, lai varētu paverdzināt sievietes, ekspluatēt – gan piespiedu darbā mājsaimniecībā, gan seksuālo vēlmju apmierināšanā.
– Nožēlojami, ka kāds aicina uz ģimenes postīšanu. Jārīkojas tieši pretēji šiem maitu liju ķērcieniem, – ierunājās Auns. – Arī uz sava dzimuma pleciem taču jāuzņemas sava vainas daļa. Es nepazīstu nevienu latviešu ģimeni, kur sieva kaut vienu reizi nebūtu laidusi pa kreisi. Un es tos vīriešus arī nesaprotu! Viņi spītīgi turas veselajam saprātam pretī: samierinās, akceptē un audzina svešus bērnus. Tas ir kā slīkt saldā akacī: tu saproti, ka ej bojā, bet no reibuma tvana nespēj atteikties.
Krieviete – tas ir pavisam kas cits! Viņa būs tikai tavējā un vienīgā. Bet, ja viņa būs samīlējusies, tad sapucēsies un ies. Tad gan ir absolūti veltīgi mēģināt apturēt. Tad ir jālaiž. Laikam tiem sešsimt gadiem un barona pirmās nakts tiesībām ir savs iespaids…
– Radam sieva krieviete. Ugunīga vecene, vellata! Azbesta tante, – Ruks piebalsoja, sajūsmināti savilcis savu jau tā šauro muti un pastiepis zodu. – Ja uzzinātu, ka ar citu salaiž, tad vecim acs zila kā likts, bet tai konkurentei visas spalvas no pakaļas izplūkātu. Uz vaksācijas rēķina pamatīgi ieekonomētu.
– Ha-ha! Ekstremālās vaksācijas paveids! Ar sievietēm ir tāpat kā ar automašīnām. Sieviete pēc trīsdesmit ir kā mašīna, kurai beigusies garantija. Kā viena, tā otra jākopj, lai nesabruktu. Plastiskās operācijas rezultātā nenosakāma vecuma seja, tikai nodevīgas krunciņas uz kakla, – Auns turpināja sarunu. – Ja tu brauc ar divdesmitgadīgu opelīti, tad nebrīnies, ka vari dabūt tikai pamatīgi nolietotu preci. Turpretī, ja tu autosalonos viegli maini džipus, augstas klases limuzīnus, tad, vecīt, puspasaules sieviešu ir pie tavām kājām! Vari izvēlēties krāšņākos visskaistāko buķešu ziedus!
– Apkārt ir tik daudz brīnišķīgu sieviešu, – Rukam bija, ko iebilst, – ar kurām var bez liekām problēmām just fun, bet vienlaikus nav nekādas izvēles, ja domā par nopietnām attiecībām. Un, ja arī teorētiski ir, tomēr iespēja satikties ir tik niecīga… Cik neesmu mēģinājis! No ārienes un valodas it kā tīri sakarīga sieviete. Tikko padzīvo kopā, tā kā blaktis sāk līst laukā visādas nejaucības.
Divus gadus nomētājies, salikos kopā ar tādu pašu šķirteni. Ar gatavošanu un mājas uzkopšanu īpaši labi nebija, bet, skaidri zinot, ka arī pats nekāds zelta gabaliņš neesmu, nepiesējos niekiem.
Taču jau drīz jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Izrādās, šī slepus smēķē. Pēc tam nosūkā pāris paciņu „Dirol” mutes sterilizācijai. Pirms tam zvērēja, ka atmetusi un vairs nevienu dūmu nevilks. Mājās ik pa brītiņam uzvēdīja nikotīna smaka, bet tādās reizēs teica, ka draudzene slepus uzsmēķējusi.
Nevaru ar pelnu trauku sadzīvot! Šķebina. Pieklājīgi šķīrāmies.
Pēc divu mēnešu pazīšanās un kopdzīves ar citu piepeši izrādījās, ka pāris sīči pie radiem noslēpti. Vai varu pieņemt? Kādi nieki! Manā mājā vieta visiem atradīsies, arī tavas miesas un asins augļiem. Viss būtu jauki, ja ne tie piepešie radinieku uzlidojumi. Tā kā laukos aklie dunduri – nez no kurienes klāt un sūc asinis. Tā ar radiņiem – diena vai vakars, tie bez brīdināšanas varēja iegāzties ar visiem saviem draugiem un kā mājās ņēmās pa ledusskapi, pa manu bāriņu kā pa savējo. Un var kaut vai līdz rītam tā nosēdēt, pilnīgi tukšas tenkas tinot.
Labi, tie sīči ir mīļotās miesa un asinis – tos varu pieņemt. Bet tie nelūgtie radinieki! Tos fiziski nevarēju izturēt. Aizvien vairāk mani smacēja dusmas: acis līp ciet, no rīta jāiet uz darbu, bet tie tik tērgā un tērgā, un nemaz kaunu neprot. Un mīļotā tarkšķ ar viņiem. Man gribas viņu samīļot, bet viņai radiņi pirmajā vietā.
Nepilnu pusgadu novilku un tad ar šausmām sapratu, ka negribu visu mūžu pavadīt, sevi iekšēji ārdot. Pateicu to un pretī saņēmu piktu aizrādījumu:
– Ja tu mīli mani, tad mīli arī manus radus!
Ja jau tāds ir uzstādījums, tad paldies par kopā pavadīto laiku! Gala stacija, pasažieriem izkāpt, tramvajs dodas uz depo. Izvadīju ar lielu skandālu un kopīgām asaru peļķēm.
– Es arī mājā iesūnojis, – Saulvedis, piekrītoši mājot ar galvu, pārķēra sarunas pavedienu. – Man riebjas ceļojumi. Cik randiņos tiekos, tik ar laiku dzirdu – vai tev patīk ceļojumi… Par ienākumiem, māju, autiņu vispār paklusēšu. Un vēl un vēl! Ja vēl es būtu vienīgais! Tādu trīsdesmitgadnieku, kas vēlas normālu ģimeni, nevis sponsorēt vardes ceļotājas un dzīves baudītājas, ir jūra.
– O, laba tēma! – skaļi smiedamies, norūca Auns. – Vārdā neminams mākslinieks iepazinās ar savu nākamo sievu bordelī…
– Izklausās drusku perversi. Laikam izdomāja ekonomēt un par to maksāt tikai sievai! – Kārlis komentēja, bet Auns flegmatiskā mierā turpināja birdināt vārdus:
– Radās abpusēja mīlestība, un viņi sāka dzīvot kopā. Tā kā abiem bija moderni, brīvi uzskati, sieva vēl iesākumā gāja piepelnīties, kamēr viņš skraidīja apkārt ar savām mazformāta glezniņām. Cilvēki ir dažādi. Sieva nemaz to neuztvēra kā apkaunojumu. Pat lepojās, ka jaunībā esot strādājusi bordelī un bijusi ļoti populāra. Pēc tam gan nereti sūkstījās, ka neapdomīgi ir nesusi tādu upuri, palikdama uzticīga tikai vienam.
– Labāk nesmuku vecmeitu nekā smuku jaunuli! – šoreiz, nespējot nociesties, muti pavēra Arvils, vaļīgi ģērbies sportiska izskata plecīgs, gara auguma, muskuļots vīrs ar skarbiem, raupjiem sejas vaibstiem. Vērša kakls, cīpslains muskuļu kalns. Zem ādas varēja skaidri saskatīt, kā piebriest, kustas, izplūst muskuļi. Medus dzeltenu matu cirtas nokarājās par muguru. Veselībā ziedošo seju gandrīz vienmēr rotāja žilbinošs smaids. Un kā viņš prata runāt!
– Nu, jūs paši stāstīsiet manā vietā vai vienreiz piekodīsiet mēles?! – Auns sāka piktoties. Arvils iekodās apakšlūpā un sāka blenzt ar lakotiem priedes dēļiem apšūtajos griestos, bet stāstītājs turpināja: – Kad pieteicās bērniņš, mākslinieks gāja uz veco, labo tikumības policiju un, rādot ārsta izziņu, lūdza izņemt sievas datus no reģistriem. Viņa, lūk, ir labojusies, pat bērns piedzimis! Katram dzīvē gadās jaunības neprātā grēkus sadzīvot.
Tā dzīvoja, vairāk kaujoties ar trūkumu nekā izbaudot pārticību. Jāsaka, sieva nebija dumja. Izmācījās un kļuva par lielu boseni privātā uzņēmumā. Parādījās nauda un… alkohols. Katru vakaru nopietni relaksējās, bet nedēļas nogalē – dārgu dzērienu plūdi. Agri vai vēlu, bet ar tādu dzīvesveidu darbs izčib. Arī vecais vairs neapmierināja. Tā kā viņa bija savam vecumam ļoti skaista un kopta, tik nedaudz alkohola pabojātu seju, parādījās sponsors, šķirtenis, diezgan pieklājīgi pelnošs. Tas viņu no sirds mīlēja, vairākas reizes bildināja, taču katru reizi saņēma atbildi, lai vēl pagaidot – neesot pārvarējusi iepriekšējo attiecību šķiršanās rūgtumu.
Dīki dzīvojot, sapinās ar glumām draudzenēm. No tām, kuras nodarbojas ar neirolingvistisko programmēšanu. Tādas pašas par sevi kļūst nejaukas, jo tendētas tikai uz sevi. Vārdu sakot, negatīvi cilvēciņi! Pēc kāda laika sieviņa paziņoja draugam, ka brauc atpūsties ar šīm draudzenēm. Ja sieva piedāvā atvaļinājumā atpūsties atsevišķi, tad tas ir kā div’ reiz divi – kas tevi sagaida vai pat jau ir! Parasti pēc tādas atpūtas sieva atgriežas ar mirdzumu acīs, bet vecim – neierasts smagums galvā.
Tā arī bija! Draugam piezvanīja viņas draudzene un bez aplinkiem izšāva, kas bija uz sirds:
– Man pašai patīk vīrieši! Bet nevaru aptvert, kā var tādos apjomos un veidos…
Tur viņa bija dabūjusi sponsorus, kuri piedāvāja mīļākās statusu, un, ja nepietiks ar tiem, viņa varot piestrādāt eskorta servisā. Gūs gan prieku, gan baudu. Ar lielāko prieku piekrita un nekavējoties piezvanīja jau bijušajam sponsoram.
Ne katrs var izturēt tādu netīrumu straumi, kāda gāzās pār cerību spārnoto vīrieti, kurš vēl aizvien ietiepīgi neticēja draudzenei. Uzskatīja par neģēlīgu apmelojumu, kaut mīļotā vairs neatbildēja uz viņa zvaniem.
Un ar to viss neaprobežojās! Iegājusi azartā, viņa reiz suteneriem parādīja sešpadsmitgadīgās meitas fotogrāfiju. Kad suteneri ieraudzīja, kāda tā čiepa ir, piedāvāja par viņu divdesmit tūkstošus. Mātīte viegli piekrita, jo mīlēja ne vien kailus vīriešus. Sīkumos detalizēti neieslīgstot, tā lieta viņiem labi aizgāja. Atbraukusi šurp, atņēma vīram meitu, noīrēja dzīvokli. Tur atļāva padzīvot meitai ar mīļoto čali. Tas tika labi barots un skubināts mīlēt meitu. Pēc diviem mēnešiem bez jelkādiem paskaidrojumiem šo ar pauniņām izmeta laukā un mīlas zinībās praksi ieguvušo meitiņu aizveda uz Vāciju. Vai tad skuķis sūdzēsies par to, ka vienā mirklī no pelnrušķītes iekļuvis princeses kārtā? Neviens nespieda, ļāva izbaudīt, kas citām liegts. Un te ir bezmaz katras moderni domājošas sievietes sapņu piepildījums – tieši viņai pievērsta glaimojoša bagātnieku uzmanība, tāda bagātība pati lec rokās, ka nekad dzīvē vairs nebūs jāstrādā. Vai viņa būs muļķe, lai zubrītos skolā un pēc tam visu mūžu smagi strādātu, ciešot bērnībā tik skaudri izsāpēto trūkumu?
Tādas mātītes pilnā nopietnībā meitām jau četrpadsmit gados uz muguras līmē pretapaugļošanās plāksterus, lai meitiņa izbauda, kas pašai vairs netiek. Par kādiem gan mazbērniem viņas vēlāk sacerēsies? Ņurcīšanās gandrīz jau skolās tiek pasniegta kā vienīgā dzīvē noderīgā patiesība.
Pazīstams skuķis tā mocījās, lai tiktu pie bērna! Tīnenes gados mini svārkos skraidīja vistrakākajā spelgonī. Bija ļoti populāra, čaļi kāvās par tiesībām pietuvoties. Puiši viņai ļoti patika, nekautrējās izbaudīt vai visus jaunības piedāvājumus. Kad trīsdesmit gados sagribēja sekot draudzeņu pēdās un dzemdēt bērnu, izrādījās, ka visas tam paredzētās iekšas ir sabeigtas. Vienas olnīcas pašā tālākajā galā vēl kaut kas palēnām dzisa. To tad cītīgi, pie dakteriem pusotru gadu divreiz nedēļā skrienot un procedūras paciešot, centās atdzīvināt! Beigās par laimi sanāca, bet kas par asaru un puņķu jūru tur iztecēja! Bērns piedevām dikti slimīgs.
– Būtu es to zinājusi… – gaudoja un smilkstēja.
Jā, būtu zinājusi, nebūtu atsaldējusi olnīcas, bet tā ir sievietes izvēle – uzklausīt vai neuzklausīt padomus. Toties tām, kuras valkāja vilnas apakšbikses, viss kārtībā un arī bērni veselīgi.
Kārlis, nevarot vairs izturēt, pielēca kājās un izmetās laukā. Palikušie pavadīja viņu ar saprotošu skatienu. Jā! Šādas runas saimniekam uzplēsa sāpīgas vātis.
– Man vēsture patīk. Gan lasīt, gan urbties dažādos izdevumos un pašam analizēt. Un esmu iemācījies, ka pērles var uzrakt jebkurš vepris, – Auns, uzodis jaunu tēmu, neturēja sveci zem pūra un pārņēma savā kontrolē mēles kustināšanu. – Pirms Latgalē ievilka elektrību, tur bija ļoti kuplas ģimenes.
– Skaidrs! Tātad demogrāfijas uzlabošanai tā vakaros ir jāatvieno! – možā noskaņā būdams, Pīļuvīrs atsaucās uz Auna teikto. Ruks, piepildījis glāzītes, tās padeva interesentiem. Auns tikmēr pasniedza šķīvi ar sagrieztu speķi:
– Re, kur baltās ziepes!
– Baltā ziepīte ir baigi labā manta, – ņemdams šķēlīti, Pīļuvīrs noteica, – it sevišķi pie šņabja vai spirta. Latviešiem tas ir ļoti cieņā!
– Ukraiņiem jau pat pie tortes speķis esot piegriezts, – Ruks piebilda.
– Latviešiem gan speķis nav gluži tik lielā cieņā. Kā nu kurā vietā tās speķa darināšanas tradīcijas. Citur nežāvē, visu uzreiz mucā un sālī. Kad vajag – izņem no mucas, kādas trīs dienas mērcē ūdenī, tad griež un cep uz pannas. Speķim jau pietiek, ka sāli nokasa un tas neievelkas speķī iekšā. Es savam bijušajam sievastēvam teicu:
– Ko tu āksties ar to mucas sālījumu? Es tev uzbūvēšu kūpinātavu!
– Nē! Pie mums kūpināts speķis nekad nav darināts.
Pagriezies pret Nopērto, kas sēdēja pie kamīna, Auns ar piepaceltu šķīvi rokās jautāja:
– Nopērtais, speķi ēdīsi?
– Nē, tas man uz gurniem var nelāgi atsaukties!
– Tu ēd saldskābo maizi? Ņem nobriedušāku, cietāku! – Auns, pats pie sevis dārdoši nosmējies, paķēra rupjmaizes šķēli, uzmeta speķi, aizkoda un turpināja: – Tīrs šņabis ir visveselīgākais! Ja neko neuzkož un dzer no tējas glāzēm, veselība ķermenī plūst aumaļām!
– Un kā nākamajā dienā ar veselību?
– Nūūu, to tikai pataloganatoms var pateikt, kā bija ar veselību! Lai nodzertu veselību, arī vajag krietni piepūlēties, metodiski lejot iekšā to rūgto dziru. Tās tev nav narkotikas – atkarība no pirmā dūriena.
– Es atminos tos tavus vārdus par upurēšanos, – Nopērtais ierunājās. – Nezinu, kurš gan vīrietis bērnu dēļ tā ir upurējies kā man labi pazīstams čomaks. Viņa sieva aizvien trakāk sāka degradēties ar savu kāri uz dzeršanu. Kā viņš atnāk no darba, tā šī pillā. Kausti vai nekausti – mājās viss nolaists, nobadinātie bērni raud. Beigās jau līdz tam nonāca, ka blakus istabā viņa bērnu māte apdzērusies grūžas ar kārtējo pudeles brāli, bet viņš auzu tumīti bērniem vāra!
Tāds vienkārši unikāls gadījums. Cits būtu salicis rokas mocekļa pozā un aizgājis neceļos, atstājis bērnus bērnunamā. Bet viņš sakoda zobus un izaudzināja par lietaskokiem.